Mūzikas un mākslas skolas joprojām nesaņem visu tām paredzēto valsts finansējumu, tāpēc kopumā nozarei pietrūkst aptuveni piecu miljonu eiro. Lai situāciju uzlabotu, ir iespējami divi risinājumi: vai nu pakāpeniski jāpalielina finansējums, vai jāsamazina audzēkņu skaits.
Patlaban Latvijā ir 147 pašvaldību mūzikas un mākslas skolas, un tām nākas dzīvot krīzes laikā apcirptā finansējuma apstākļos. Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas priekšsēdētājs Aivars Broks Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē atzina, ka jau trīs gadus nākot pie deputātiem ar šo problēmu, bet dzirdīgas ausis tā arī nav atradis: «Visi runā, ka esam no krīzes laukā, taču uz mums tas neattiecas. No trekno gadu 22 miljoniem eiro saņemam tikai 13,5 miljonus, kas ļauj nodrošināt finansējumu 70% audzēkņu. Turklāt jāņem vērā, ka izglītojamo skaits šajā jomā ir pieaudzis (2008. gadā bija 21 000, tagad – 24 000), tātad reāli nākas iztikt vēl ar mazāku summu nekā pirms septiņiem gadiem. Lai gan programmas, mēģinot ietaupīt, padarījām nedaudz lētākas, tik un tā naudas nepietiek.» Viņš norādīja, ka krīzes laikā tika noteikti mazāki koeficienti, pēc kuriem aprēķina skolām piešķiramo finansējumu, taču patiesībā summa vajadzīga lielāka. Taču Kultūras ministrija (KM) tikai atvēcinoties – visa paredzētā nauda tiekot piešķirta. Arī sarunas par likuma grozījumiem, kas ļautu atjaunot patiesos koeficientus, uz priekšu nav sakustējušās. A. Broks uzsvēra: ja naudu nepalielina par 5 miljoniem eiro (kaut ik gadu pa pusmiljonam), tad jāsamazina skolēnu skaits, kas gan nebūtu tas labākais ceļš. Viņš arī atgādināja, ka kultūras ministre Dace Melbārde solījusies veidot kultūrizglītības politiku, taču šobrīd nekas tāds nenotiek.
KM valsts sekretārs Sandis Voldiņš lielas cerības uz valsts budžeta pieaugumu gan nelolo, aprādot, ka varbūt nemaz nevaram atļauties to, ka 15% bērnu mācās mūzikas un mākslas skolās. Iespējams, ka iztrūkstošo summu varot segt ar vecāku līdzfinansējumu. (Deputāti gan apšaubīja šādu iespēju – īpaši laukos.) Attiecībā uz kultūrizglītības politiku valsts sekretārs informēja: šā gada septembrī KM plānojot izveidot Kultūrizglītības padomi, viens no tās uzdevumiem – veidot pētījumu par nacionālo kultūrizglītības pasūtījumu, lai redzētu tirgus situāciju un jauniešu ceļus pēc skolu pabeigšanas. Šis pētījums palīdzētu ministrijai veidot kultūrizglītības iestāžu politiku.
Pret audzēkņu skaita un kvalitātes standartu samazināšanu ir gan Ernesta Vīgnera Kuldīgas mūzikas skolas direktore Maruta Rozīte, gan Baltinavas Mūzikas un mākslas skolas direktore Marija Bukša. «Vai mēs gribam kā ārzemēs to pārvērst par interešu izglītības jomu, kur skolotājs strādā vienlaikus ar vairākiem bērniem? Tādā hobija līmenī, bet tie, kas vēlas nopietni ar to nodarboties, lai apmeklē privātskolotājus, attiecīgi par to arī maksājot? Cik pie mums to spētu atļauties?» Neatkarīgajai vaicāja M. Rozīte. Skaidrs, ka Latvija ātri vien zaudēs savu dziedošās un muzicējošās nācijas statusu. Kas tad dziedās un spēlēs Dziesmu svētkos? Kas uzstāsies jaunuzceltajās koncertzālēs? Tikai ārzemnieki?
M. Rozīti satrauc arī tas, ka skolās sāk trūkt pedagogu. Kādreiz mūzikas vidusskolas beidzējiem nācies atstrādāt trīs obligātos gadus skolā, tad laukos varēja cerēt uz jauniem mācībspēkiem «sadalē». Tagad nekā, jaunie tālāk par Pierīgu nebraucot, un arī viņas vadītajā skolā trūkstot dažu pasniedzēju. Jau desmit gadus skolas noliktavā stāvot kokles, bet izmantot nevar, jo nav pedagoga. Nav arī kas māca ģitārspēli. Kuldīgā pašvaldība spēj vairāk palīdzēt skolai, bet Baltinavā – tik tikko sanāk vismazākās likmes samaksai. Labi, ka biezajos gados izdevies sapirkt instrumentus, jo šobrīd kaut ko jaunu iegādājoties reti, piemēram, pirms diviem gadiem – jaunas klavieres.