DARBA VIDE: Arī priekšniekam var atteikt

Komunikācija darba vidē daudzējādā ziņā nodrošina to, kā cilvēks jūtas ikdienā. Ja darba vidē ir laba saziņa ar kolēģiem un priekšnieku, ikdienā lielā mērā valda apmierinājums. Ja situācija ir pretēja – var rasties aizkaitinājums, kas ietekmē ārpusdarba komunikāciju un aktivitātes.

Darbā mēs pavadām lielāko daļu savas dienas, tāpēc kolēģiem un priekšniekam ir liela nozīme apstāklī, kā jūtamies darba vidē. Bez tiešajiem pienākumiem un korektām darba attiecībām nozīme ir arī neformālajai komunikācijai, tādēļ gribot negribot nākas aizdomāties – cik tuvām attiecībām pieklājas būt starp priekšnieku un padotajiem, lai pašaizliedzīgi saglabātu kristāldzidru profesionalitāti? Cik stingri jānodala varas pozīcijas, un vai iespējams gūt respektu un nepieciešamo lomu sadali, arī iesaistoties diskusijās par personīgām tēmām? Psiholoģe Ieva Kimonte uzskata: «Personīgās tēmas ir dažāda dziļuma. Vadītājs ir cilvēks un dažkārt pauž savu cilvēcību, piemēram, runājot par kādiem ar bērnu izglītību saistītiem jautājumiem. Te vienmēr jāatceras, ka dažādās komandās, nozarēs un organizācijās ir atšķirīgas tradīcijas tajā, kas saistās ar varas distanci. Dažkārt paužot kādus personiskus uzskatus, var likt sarunu biedram justies īpašam. Tomēr bosa ikdienas personiskās problēmas vai sasniegumi nedrīkst kļūt par traucēkli vai slogu – un to var just pēc apkārtējo uzvedības un iesaukām vai ticējumiem, kas rodas organizācijā. Vislabāk ir, ja varam runāt atklāti par saviem personiskajiem jautājumiem, robežās, kas palīdz ieraudzīt sevi cilvēciskas būtnes veidā, bet neuzkraujot kolēģiem savas problēmas vai neapgrūtinot ar pārliekām personiskām niansēm. Bosam ir grūti atteikt, ja prasām, vai tas tevi neapgrūtina, – bieži saņemsim atbildi: «Protams, ka nē!» Labāk ir just pēc kolēģu uzvedības un viņu priekšstatiem par robežām, kad ir par daudz.» Ķermeņa valodai un izturēšanās niansēm ir nozīme; tās ir vērts papētīt, ja nav vienaldzīga saziņas kvalitāte. Tas, ka kolēģis uzklausa tavas bažas par brūkošo sētu vai pārplīsušajām caurulēm mājas pagalmā, nenozīmē, ka viņam tiešām ir interesanti vai svarīgi uzklausīt šo informāciju. Ja nesaņem atgriezenisko saiti vai ieinteresētību, vērts padomāt – varbūt ar savām raizēm labāk dalīties ar draudzeni vai draugu un nepaļauties uz kolēģu iejūtību.

Saziņā ar priekšniecību ir jāņem vērā vēl viens aspekts – jebkurš vēlēsies, lai viņa darbinieks būtu labs profesionālis. Un te var rasties problēmas savstarpējā komunikācijā, jo, kā norāda Ieva Kimonte, – viņš pieņem pārāk daudz lietu par pašsaprotamām un neizvirza skaidras ekspektācijas. Viņš uzskata, ka padotajam ir saprotams savs darba uzdevums un nav nepieciešams norādīt noteiktas vadlīnijas vai virzienu, kurā darboties. Tādā gadījumā šoreiz darbiniekam ir jābūt galvenajam iniciatoram un jāpauž savs redzējums par to, ko no viņa sagaida, un jāpainteresējas, vai ir vēl kādas lietas, par kurām viņam būtu jāuzņemas atbildība. «Šādai sarunai būtu jēga tad, ja attiecības ir pozitīvas vai abi ir motivēti sadarbībai un ja šī saruna liek uzsvaru uz kopīga sadarbības modeļa izveidi un tālāko rīcību, ne tik daudz kritiku. Vadītājam ir jāmāk vadīt sarunu pozitīvā gultnē, ja arī saruna ir par sarežģītām tēmām, kas visbiežāk tieši tādas arī ir, jo par pašsaprotamām lietām nerunā, kamēr tās ir kļuvušas par problēmām,» tā Ieva Kimonte.

Komunicējot par darba jautājumiem starp priekšnieku un darbinieku, ir jāizrunā neskaidrie jautājumi pēc iespējas precīzāk, lai pēc sarunas nebūtu palicis neviens neatbildēts. Ja šķiet, ka priekšnieks vēlas vairāk, nekā darbinieks spēj sniegt gan pēc klasifikācijas, gan personiskās izaugsmes, kopā ir jāizspriež turpmākās darbības plāns, izvērtējot, kā situāciju varētu mainīt un uzlabot. Iespējams, nepieciešams papildu atbalsts vai zināšanas, palīdzība no ārpuses. Ja šīs lietas ir skaidras, arī darba kvalitāte uzlabojas un darbinieks kā savas jomas profesionālis spēj vairāk dot, tāpat kā priekšnieks – vairāk saņemt un operēt ar iegūto. Savukārt, ja saziņa nav iespējama – starp priekšnieku un darbinieku nav veselīgas, atvērtas komunikācijas, būtu vērts padomāt par izmaiņām. Ja nav iespējams izrunāt šo jautājumu vai mainīt saziņas stilu un šāda nekomunicēšana sagādā neērtības, nevajadzētu apmierināties ar to. Tie, kurus apmierina tādas attiecības, var ērti saglabāt savas pozīcijas, bet tiem, kuri neizjūt nepieciešamo atbalstu, jāmotivē sevi uz izmaiņām un jāpārdomā, vai šī ir darba vide, kurā grib palikt, un vai līdztekus šai problēmai nav arī citas. Ieva Kimonte mudina padomāt par jautājumiem: kā es sevi redzu?, kas mani dzīvē dara laimīgu?, ko es darītu, ja man nebūtu jāmaksā kredīts? un līdzīgiem, jo tie var sākt atklāt sevī vērtības un nonākt līdz iespējamām to nesakritībām ar savu darbavietu, profesiju, kolēģiem vai vadītāju.