Pelču speciālajā internātskolā jūnijā, tāpat kā daudzviet citur, ir izlaidumu laiks – ar priecīgi satrauktiem un sapostiem jauniešiem, sveicējiem un pedagogiem. Visi ļoti cer, ka diploms par iegūto pamatizglītību un profesiju ļaus šīs skolas absolventiem atrast darbu. Jo viņiem, varbūt pat vēl vairāk nekā citiem, gribas būt noderīgiem un patstāvīgiem.
Pelčos mācās 123 bērni ar viegliem un 50 – smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Tie, kam ir viegla atpalicība, apgūst A un B līmeņa pamatizglītības programmas, turklāt viņi pēc 9. klases beigšanas var iegūt arī galdnieka palīga un pavāra palīga profesiju (divgadīga programma).
Zināšanas un profesija
«Tas ir ļoti vērtīgi, jo daudziem, pabeidzot speciālās skolas, ir grūti atrast nodarbošanos, un nereti viņi nevienam nav vajadzīgi. Amata prasmju apguve dod viņiem iespēju būt noderīgiem. Starp citu, šogad jau vairākiem bērniem, izejot praksi, ir piedāvāts darbs,» stāsta mācību pārzine Līga Kuršinska.
Šā gada absolventu vidū ir arī Mārtiņš, kuram galdnieka palīga profesija gan nav sapņu amats, taču katra prasme jau esot kas labs. Ko īsti gribētu darīt, viņš gan nemāk pateikt, taču – kas zinot, laiks rādīs. Skola gan esot laba, un arī par skolotājiem un biedriem sūdzēties nevarot. Mazliet pat žēl esot, ka nu šis laiks beidzies.
Ne visiem ir cerības
Arī vecāki atzīst: te viss ir daudz skaistāk nekā vispārizglītojošās skolās, bet vislielākais prieks, ka te var apgūt amata prasmes. Divu absolventu mammas nenoliedz, ka sākotnēji šķitis – mācību vieta būs kā zīmogs viņu bērniem: «Jūs jau zināt – specskola, kā to parasti sarunvalodā teic, nav nekas tāds, ar ko palepoties. Taču nu varu tikai priecāties, ka bērns ir ne tikai ieguvis pamatizglītību, bet arī profesiju. Vai viņš to būtu ieguvis, ja paliktu parastajā skolā?» Turklāt gandarījums, ka atzīmes esot labas, ko apliecina arī mācību pārzine.
Ne tik cerīga aina ir ar C līmeņa bērniem, kam lielākoties ir smaga atpalicība. Pēc 12 skolas gadiem viņi lielākoties atgriežas mājās, kur nereti tā arī paliek četrās sienās, jo dienas centri ir pieejami lielākoties tiem, kas dzīvo pilsētā. Diemžēl šobrīd šiem audzēkņiem nav iespējas apgūt kādu profesiju, lai gan viņi varētu veikt vienkāršākus darbus, skaidro L. Kuršinska, nopūšoties, ka grūti bijis šā gada izlaidumā raudzīties vecāku acīs, kad viņi vaicājuši – un ko tālāk? Tomēr zināmas ieceres esot, taču par tām pastāstīšot, kad nāks tuvāk risinājumam.
Aprīkota un nopucēta
Jāpiekrīt gan bērniem, gan viņu vecākiem – skola ir tik skaista, un brīžiem šķiet, ka esi nonācis citā izglītības sistēmā, kur nav ne vēsts no pelēkuma. Sākot jau ar mācību telpām, kas aprīkotas ar jaunākajām tehnoloģijām, līdz pat atpūtas istabai ar ūdensgultām, mūziku un gaismām. Un kur vēl pašu audzēkņu darbi – vari tikai pabrīnīties, ko bērni dabūjuši gatavu! Ne velti nesen ieguvuši balvu starptautiskā konkursā. Un jo īpašs gandarījums, ka pie atzinības tiek arī tie, kas savulaik pat nonākuši policijas redzeslokā.
«Visām speciālajām skolām nauda tiek iedalīta vienādi, tāpēc jāpiestrādā, lai rastu papildu līdzekļus. Piemēram, rakstot projektus un piesaistot Eiropas Savienības fondu finansējumu. Par šo naudu esam nosiltinājuši skolu, izveidojuši laukā zaļo klasi, kurā ir tūju labirints un spēļu laukums, tāpat ir iekārtoti kabineti, ieskaitot īpašās terapijas istabu,» uzsver skolas direktore Ināra Oļena, piebilstot, ka tikko ir apstiprināti vēl divi projekti. Skolas vadība, izrādot savu saimniecību, jautā – vai tas viss būtu bērniem pieejams parastajā skolā? Varbūt bērnus ar vieglākiem garīgiem traucējumiem arī varētu integrēt, taču ne tādās mācību iestādēs kā tagad – īpaši tajās, kur klasē ir 30 bērni. «Viņam ir vajadzīga īpaša uzmanība un apmācība. Kāda gan jēga, ja bērns vienkārši atsēž stundas? Te bērns jau no 5. klases sāk apgūt pamatprasmes – kulināriju, lauksaimniecību un kokapstrādi. Tas nozīmē, ka, pabeidzot 9. klasi, viņam jau ir iemaņas. Mūsu uzdevums tomēr ir uzlabot bērnu dzīves kvalitāti, un te mēs cenšamies attīstīt viņu spējas un radošumu,» teic skolas direktore.