Par pedofiliju aizvien runā maz
Treknie gadi, kad notika sabiedrības noslāņošanās, bērnos atkal radījusi kauna sajūtu, un viņi kautrējas ziņot par seksuālas izmantošanas gadījumiem. Tāds ir Rolandas Bulas novērojums. Viņa strādā policijā un ir uzrakstījusi grāmatu Klusēšanas varā – par pedofilijas lietām, kuras savulaik izmeklējusi. Seksologs Artūrs Šulcs, pamatojoties uz savu profesionālo pieredzi, piekrīt, ka jāsalauž klusēšanas barjera, kas sabiedrībā ir ļoti augsta.
Runā tikai retais
R. Bulas romāns ir balstīts uz patiesiem notikumiem, bet vairāki notikumi ir savīti tā, lai romāna varoņu reālie vārdi un vieta, kur viss notika, nebūtu atpazīstami. Kad autore strādāja par izmeklētāju, viņa izmeklēja pedofilijas lietas. Tolaik par daudz ko nevarēja runāt, tāpēc šis darbs uzskatāms par parāda atdošanu gan saviem kolēģiem, gan noder kā problēmas aktualizēšana pašlaik.
Pedofilijas gadījumā runa ir par varu, ko cilvēks var realizēt pret bērnu, kas nereti ir pilnīgi atkarīgs no šī pieaugušā cilvēka. Seksologs norāda, ka totalitārā sistēmā varmākam bija vieglāk realizēt varu citos apstākļos, bet tagad to kā seksuālu vardarbību vērš pret bērnu. Gandrīz visi – 98–99 procenti – seksuālie noziegumi joprojām paliek paslēpti. Šādi dati iegūti pētījumā 90. gadu nogalē, bet seksologs uzskata, ka tie aizvien ir patiesi. «Ja tika reģistrētas 160 izvarošanas gadā, tad to patiesais skaits ir 16 000. Ja notver vienu mācītāju pedofilu, simt vēl ir paslēpti,» viņš saka. A. Šulcs stāsta, ka pie viņa turpina ierasties cilvēki, pret kuriem seksuāla vardarbība vērsta pat pirms 40 gadiem.
Vardarbības sekas
«Seksuālās vardarbības sekas ir arī tagad – jaunieši nodzeras, lieto narkotikas. Mēs brīnāmies, kāpēc tā, bet primārā prakse ir seksuālās vardarbības novēršana šādos gadījumos,» tāds ir seksologa secinājums. Jo seksuālais vardarbis (precīzāk, viņa nodarītais) ik minūti ietekmē upura personīgo, intīmo dzīvi, un cilvēks tādā veidā mēģina aizmirsties.
Tomēr kopš 90. gadiem Latvijas sabiedrība ir mainījusies, jo «esam izdarījusi milzīgu darbu», uzsver psihoterapeite Nikola Dzina. Šajos gados upurim ir iemācīts ceļš, kā un kur meklēt palīdzību. Sabiedrība beidzot fokusējas uz to, ka palīdzēt cietušajam ir ļoti svarīgi, nevis vainot viņu notikušajā. R. Bulas romāna pluss ir tas, ka viņa detalizēti izstāsta, kā apkārtējiem cilvēkiem atpazīt seksuālas vardarbības upuri. Ļoti daudzi to neprot.
Palīdzēt vai sodīt?
Savukārt darbs ar varmāku ir nākamais solis. Psihoterapeite norāda, ka viena varmākas rehabilitācija tādai valstij kā Latvija izmaksās lētāk nekā visu viņu upuru rehabilitācija. Un tam jānotiek par valsts naudu. «Kam jānotiek, lai būtu gatavi apmaksāt varmāku rehabilitāciju? Mēs neesam gatavi šim jautājumam. Tas ir kā melnais caurums,» viņa piebilst.
Gan seksologs, gan psihoterapeite ir vienisprātis, ka sods pedofila upurim rada atvieglojumu. To sakot, viņi nerunā par bargāko – cietumsodu. A. Šulcs uzskata, ka arī atvainošanās varētu būt viens no veidiem, kas palīdzētu upurim. Pēc viņa domām, sodu sistēmā vajadzētu ietver vardarbja atvainošanos cietušajam. Ja atvainošanās ir patiesa, tad sodu varētu mīkstināt. «Man ir izdevies konfrontēt upuri ar vardarbnieku. Tad upurim iestājas garīgās brīvības mirklis,» viņš atklāj.
N. Dzina novērojusi: ja pedofils saņem sodu, tad bērnam ir milzīgs atvieglojums – es neesmu vainīgs! Šādu noziegumu sekas cietušajam cilvēkam saglabājas visu mūžu. Arī grāmatas autore R. Bula saka līdzīgi: «Pedofila upurim sekas paliek uz visu mūžu. Cilvēks nespēj sadzīvot ar to, kas noticis. Ja noziegums nav izmeklēts, tad nāk uz policiju arī pēc 10–15 gadiem ar iesniegumu. Šādi iesniegumi ir ik pa laikam. Tās ir sarežģītas lietas.»
Nereti vardarbība notikusi ilgstoši, pēc tam ilgi turpinās tiesāšanās, jo noziegums ir jāpierāda, bet bieži vien to ir sarežģīti izdarīt. Tikai pēc tam seko sods. Nereti – nosacīts. Tas izraisa sašutumu sabiedrībā, jo ir ļoti maz skaidrots, kāpēc tiesa pieņēmusi tādu lēmumu.