Latviešu valodu prot, bet nerunā

Šobrīd Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valsts valodas prasmes ir krietni augušas, un gandrīz visi jaunieši labāk vai sliktāk runā latviski. Problēma ir nevis valodas prasmē, bet gan tās nepietiekamā lietojumā, un tam ir vairāki iemesli, tostarp augsti kvalificētu pedagogu trūkums.

Svarīga skolotāja personība

Viens no svarīgākajiem elementiem valodas mācīšanā un pareizas attieksmes radīšanai pret valsti, kurā dzīvo, ir skolotāji. «Pedagoga personībai mazākumtautību skolā ir ļoti liela nozīme – vienalga, vai latviešu valodā māca 60% mācību priekšmetu vai 100%,» Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijā uzsvēra tās vadītājs Ilmārs Latkovskis, par labu piemēru minot savulaik Valentīnas Freimanes grāmatā Ardievu, Atlantīda! nosauktos latviešu valodas un literatūras skolotājus, kas spējuši cittautiešiem ar savām zināšanām un ar savu personību ieaudzināt cieņu un izpratni pret Latviju.

Arī izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete pievienojās viņa teiktajam, norādot, ka «mācību standartam nav dvēseles, to piešķir skolotājs». Viņa uzsvēra, ka latviešu valodas nepratēju skaits cittautiešu vidū, salīdzinot ar laiku pirms atmodas, nav nemaz tik liels un eksāmenu rezultāti rāda, ka kopumā valsts valodas prasmes ir labas, bet ne izcilas, – augstāko vērtējumu saņēmuši vien 9% jauniešu.

Ministre ir pārliecināta, ka problēma ir ne tik daudz valodas neprasmē, cik tās lietojumā publiskajā telpā. Raizes darot tas, ka daļa skolēnu nevēlas pilnveidot savas zināšanas, pamatojot ar to, ka dzīvos ārzemēs un arī šeit tā viņiem nav vajadzīga, jo varot iztikt ar krievu valodu. Arī deputāts Ingmārs Līdaka Ēnu dienā sarunās ar skolēniem uzzinājis satraucošus faktus: dažviet Latgalē ārpus klases bērni nedrīkstot pat vārdu bilst latviski.

Jāsāk ar bērnudārzu

I. Druviete domā, ka uzlabot prasmes un lietojuma līmeni varētu, pēc iespējas agrāk sākot valodas mācīšanu jau bērnudārza posmā. «Līdz pieciem gadiem latviešu valodu rotaļu nodarbības var būt divas reizes nedēļā, bet pēc tam tām jānotiek katru dienu.» Viņasprāt, nav pieļaujami, ka bērni apgūst izglītību nošķirtās telpās, tāpēc jādomā par izglītības iestāžu apvienošanu – vispirms fizisku, tad organizatorisku. Aptaujas rādot, ka pilnībā ideju par latviešu valodas mācīšanu bērnudārzā atbalsta ap 80% pirmsskolas iestāžu direktoru un pedagogu.

Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta vecākā referente Olita Arkle uzsvēra, ka Latviešu valodas aģentūra pievērš lielu uzmanību darbam ar pirmsskolas vecuma posmu. Pedagogiem regulāri tiek piedāvātas iespējas papildināt zināšanas kursos, taču, vai un ko viņi izvēlas, ir pašu skolotāju ziņā. Arī Izglītības kvalitātes valsts dienests sekojot skolu mācību procesam un reaģējot uz katru signālu par kvalitātes trūkumu. Problēmas, protams, ir, taču tās neesot bieža parādība. Pārbaudes liecina, ka ne visi bērnudārzu vadītāji prot valsts valodu augstākajā līmenī (37%), un ir gadījumi, kad prasmes neatbilst iegūtajai kategorijai. Viņiem uzdots savu latiņu paaugstināt tuvāko gadu laikā.

Vajadzīgs atbalsts

Komisijā izskanēja arī atziņa, ka pedagogiem vajadzīgs lielāks atbalsts, piemēram, mentoru, kuru uzdevums būtu vērot stundas, iesakot, kā uzlabot mācību procesu. Tas īpaši būtu vajadzīgs vecākas paaudzes skolotājiem, kuri skolojušies padomju laikā. Ingūna Role no Latvijas Okupācijas muzeja izteica šaubas par šā vecuma pedagogu spēju labā līmenī mācīt vēsturi, un viena no problēmām esot – kā «viņus dabūt uz muzeja rīkotajiem kursiem». Diemžēl satraukumu rada tas, ka pat vidusskolā ne visi skolēni spēj saprast stāstīto latviešu valodā. Nesen uz muzeju atnākusi kādas privātskolas audzēkņu grupa, kuru skolotāja lūgusi gidu runāt krievu valodā, jo jaunieši tik labi latviski neprotot.

Savukārt deputāts Vladimirs Reskājs šo problēmu nodēvēja par uzpūstu, viņš pats bilingvāli pabeidzis skolu un ieguvis labu latviešu valodas prasmi, arī ar patriotisko audzināšanu viss bijis labākajā kārtībā. Reaģējot uz atsevišķiem gadījumiem, varam tikai izjaukt jau esošo kārtību, kas, viņaprāt, ir izveidota laba.