Vai ticēt uzrakstiem, ka augstskola atrodas uz katra otrā ielu stūra? Burtiski tā ir Rīgas centrā, bet katra Latvijas reģiona centrs ir apgādājies ar savu augstskolu un katrs bijušais rajona centrs ar vismaz vienu augstskolas filiāli. Par šāda augstskolu izkārtojuma iespējamību un izredzēm Neatkarīgajai stāstīja Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš, Ventspils augstskolas rektora pienākumu pildītājs Aigars Krauze, Rēzeknes augstskolas zinātņu prorektore Ilga Šuplinska un Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš.
Gatis Krūmiņš: – Pie naudas nedošanas augstākajai izglītībai mēs jau bijām pieraduši un tāpat pie dubultmorāles, ka naudu nedeva, bet Nacionālajā attīstības plānā un visur citur ierakstīja, ka mums būs zināšanu sabiedrība un mēs ar smadzenēm vilksim ekonomiku. Tagad tam visam klāt nācis kaut kas jauns. Neviena no augstajām amatpersonām nav teikusi ne pušplēsta vārda, ka jauniešiem vispār būtu jāiet mācīties. Tieši otrādi, spēkā ir palicis nu jau bijušā izglītības ministra vēstījums, ka augstākā izglītība Latvijā vispār nekur neder un vismaz lielākā daļa augstskolu ir jāslēdz. Ar šādu fonu mēs tagad dzīvojam.
Neatkarīgā: – Varbūt augstās amatpersonas neuzskata par sevišķi lielām Ķīļa* kunga sekmes augstākās izglītības graušanā. Amatpersonas domā, ka vairākums vecāku tik un tā sagrabinās naudiņu, lai viņu bērns dabūtu kaut kādu augstskolas diplomu, un neko vairāk taču nevienam šeit nevajag. Kuriem vajag vairāk, tie laipni lūgti aizbraukt no Latvijas.
Ivars Kalviņš: – Mūsu virzība atšķiras no Eiropas virzības ar to, ka ap 2020. gadu apmēram 40% jauniešu vajadzētu būt ar augstāko izglītību.
Neatkarīgā: – Vai tad pēc studentu un augstskolu skaita attiecībā pret valstī palikušo jauniešu skaitu mēs neesam priekšā visai Eiropai?
I. K.: – Nē, jo mērķis ir uzstādīts ar nosacījumu lauzt tendenci, ka augstāko izglītību dod virzienos, pēc kuriem tautsaimniecībā nav pieprasījuma. Tas nozīmē, ka būtu jāstimulē dabaszinātņu un inženierzinātņu apguve, lai jaunieši pēc studijām varētu atrast darbu. Otrs princips liek veicināt ne tikai zināšanu, bet arī prasmju apguvi. Tam visam ir vajadzīga infrastruktūra – vietas, kur prasmes apgūt. Sociālismā valsts varēja uzdot, lai valsts uzņēmumi dod prakses vietas valsts augstskolu studentiem. Tagad valstij atlikušie uzņēmumi spētu noklāt tikai mazu daļu no vietām, kurās varētu apgūt prasmes atbilstoši valsts un privātajās augstskolās pasniegtajām zinībām. Valstij atliek veidot eksperimentālas ražotnes pie zinātniskajām institūcijām. Vēl viens solis būtu novirzīt to naudiņu, ko Eiropas Savienība ir gatava novirzīt jauniešu bezdarba samazināšanai, lai mācītu fiziku, ķīmiju un matemātiku vidusskolas kursa apjomā tiem spējīgajiem jauniešiem, kuri vidusskolā to nav mācījušies. Tādu iespēju varētu piedāvāt jauniešiem, kuri tikai pēc vidusskolas vai arī jau bakalaura un maģistra studiju beigšanas humanitārajās zinātnēs saprot, ka jāmācās kaut kas tāds, uz kā pamata atrast labāk apmaksātu darbu.
Neatkarīgā: – Un kur tās labāk apmaksātās darba vietas atrodas? Varbūt Rēzeknē?
Ilga Šuplinska: – Es pārstāvu nepopulārās specialitātes, es pati esmu filoloģe. Mani aizvaino attieksme pret humanitāro specialitāšu darbiniekiem. Gatis teica, ka nav dzirdējis aicinājumus jauniešiem vispār doties uz augstskolām, bet toties ir dzirdēti aicinājumi nedoties uz humanitārajām studijām. Ja vispār kāda amatpersona kaut ko saka, tad tikai un vienīgi par studiju vietu skaita palielināšanu inženierzinātnēs. Tādējādi veidojas pretruna starp uzdevumu augstskolai vispār un tieši reģionālās augstskolas uzdevumiem būt par sava reģiona kultūras, zinātnes un inovāciju centru. Bez humanitāro zinātņu attīstības reģionālajā augstskolā tā nespēs savus uzdevumus veikt. Man šķiet, ka citur pasaulē šī pretruna jau ir pamanīta un veidojas apziņa, ka inženierzinātnēm un humanitārajām zinātnēm ir jāpastāv līdzās. Tikai tad notiek attīstība, mēs varam tiekties uz zināšanu sabiedrību, uz izcilību.
G. K.: – Pēc valsts amatpersonu vēstījuma, izglītota sabiedrība interesējot tikai pašas augstskolas, bet valstij gar to nav nekādas daļas.
Neatkarīgā: – Ja turamies precīzi pie vārdiem, tad kritizēta tiek jauniešu aizraušanās nevis ar humanitārajām, bet sociālajām zinātnēm, tikai atšķirību starp humanitārajām un sociālajām studijām izprot labi ja paši augstskolu darbinieki.
G. K.: – Studenti balso par sociālajām zinātnēm! Mums Vidzemes augstskolā ir gan inženierzinātnes, gan sociālās zinātnes un budžeta vietas abos virzienos. Zīmīgi, ka tie, kas nāk ar savu naudu, maksā par sociālo zinātņu apguvi un dara visu, lai attiecīgo diplomu iegūtu. Nevaru piekrist Ivaram, ka viņi pēc tam nevar atrast darbu. Vismaz mūsu augstskolas pēdējo triju gadu absolventiem darbs ir gandrīz simts procentu apmērā. Sociālo zinību studenti ir viņu vidū, viņi nav bezdarbnieki.
Neatkarīgā: – Nāk jaunieši ar savu vecāku – tagadējo pagastu pārvalžu priekšnieku – naudu, lai dabūtu diplomu un līdz ar to pagasta sabiedrisko attiecību speciālista asistenta vai izpilddirektora palīga vietu, kur tētiņš vai māmiņa iekārto savā vai kaimiņu pagastā.
G. K.: – Viennozīmīgi, ka reģionālajām augstskolām ir jāpiedalās zināšanu pārnesē uz reģionālajiem uzņēmumiem un tāpat uz pašvaldībām. Lauksaimniecības vai kokrūpniecības attīstība ap Valmieru nedod iemeslu mums veidot jaunas studiju programmas šajās nozarēs, jo to visu var sekmīgi apgūt Jelgavā. Sadarbojoties ar šo un citām augstskolām, kas dod profesionālās zināšanas, Vidzemes augstskola veicina to, lai Vidzemes uzņēmumi kļūtu inovatīvi, radītu eksportspējīgu produkciju ar augstāku pievienoto vērtību. Kamēr tā nenotiek, cilvēkiem ir jāsaņem zemas algas, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc viņi pamet Latviju. Arī uzņēmējiem ir jāmainās, ko nevar nodrošināt vienas vienīgas inženierzinātnes. Vidzemes augstskola nodrošina šo zinātņu sadaļu informācijas tehnoloģijās, bet līdzās tām ir jābūt uz reģiona vajadzībām fokusētām sociālajām zinībām. Protams, ja šāda fokusa nav, tad nav arī jēgas no sociālajām zinībām.
Neatkarīgā: – Lai aug Vidzemes uzņēmumiem produkcijas pievienotā vērtība proporcionāli pareizi fokusētu sabiedrisko attiecību speciālistu skaitam uzņēmumos un ap tiem!
G. K.: – Jā, uzņēmumiem ir jāspēj darīt sabiedrībai zināms savs veiksmes stāsts. Paši uzņēmēji to neizdarīs, viņi ir pārāk ierakušies ikdienas darbos un nav aizmirsuši, ar ko beidzās treknie gadi. Tie uzņēmēji, kuri nepazaudēja savus uzņēmumus ekonomiskajā krīzē, tagad ir gatavi samierināties ar mazumiņu. Viņiem pašiem maz un viņu darbiniekiem 250 latu algas, bet visi kaut kā izdzīvo. Augstskolai ir vismaz jāmēģina, lai šī sistēma mainītos, bet tas nav izdarāms vienā dienā.
I. K.: – Visu cieņu humanitārajam un sociālajam blokam, bet skaitļi tomēr ir skaitļi. Un tie rāda, ka doktora grādus inženierzinātnēs ieguvušo cilvēku skaits Latvijā laikā no 1998. līdz 2009. gadam ir samazinājies uz pusi. Vai tiešām kolēģi uzskata par pieņemamu proporciju, ka tagad no desmit doktorantiem Latvijā deviņi apgūst humanitārās un sociālās zinātnes?
Aigars Krauze: – Kur tieši figurē šāda proporcija? Var atrast dažādus skaitļus un izmantot tos, lai pamatotu to, ko nu katrs grib pateikt.
I. K.: – Tā ir proporcija starp doktora grādu ieguvušajiem. Piekrītu, ka studiju sākumā aina nav tik graujoša.
G. K.: – Augstskolas nav vainojamas par dabas un tehnisko zinātņu studentu atbirumu. To veido divas studentu grupas. Vieni nav spējīgi apgūt matemātiku augstskolas līmenī, toties otri atrod darbu jau pirms studiju beigām, kas tādā gadījumā noslēdzas bez bakalaura vai maģistra diploma iegūšanas. Loģiski, ka tādā gadījumā nevar sekot nākamie soļi uz doktora grādu. Tas nav nekas neparasts. Visā pasaulē tie, kuri neizvēlas zinātnieka karjeru, paliek bez doktora grāda, bet toties ar lielāku algu industrijā nekā augstskolās.
I. K.: – Somijas piemērs rāda, ka augstskolā paliek 36% inženierzinātņu doktoru, valsts pētniecības iestādēs – vēl 12%, tātad kopā mazāk par pusi. Pārējie strādā industrijā. Latvijā šodien 72% zinātnieku ir augstskolās, 20% – valsts pētniecības iestādēs, bet komercsektorā – 9%. Mēs jau arī neko citu negaidām un pakārtojam doktoru apmācību pētniecībai, nevis rūpniecībai. Un tas nav labi!
Neatkarīgā: – Par pašsaglabāšanās instinktu gan nevajadzētu pārmest ne atsevišķiem cilvēkiem, ne augstskolu zinātnei.
A. K.: – Nevar teikt tā, ka inženierzinātnes pašas pēc savas dabas ieprogrammētu studentu akadēmisko karjeru. Tieši otrādi, inženierzinātnes gatavo inženierus, tikai uzņēmēji nav gatavi pieņemt darbā cilvēkus, kuriem jāmaksā jau šodien, bet atdeve būs vēlāk.
I. K.: – Nē, ar pašreizējo doktorantu skaitu inženierzinātnēs var nepietikt pat pašreizējo zinātnieku paaudžu nomaiņai, tā ka uzņēmējiem nav ko sapņot par cilvēkiem, kuri būtu spējīgi izstrādāt jaunus un konkrētiem uzņēmumiem vajadzīgus produktus.
G. K.: – Latvijā nemaz nevar notikt tāpat, kā notiek lielajās un industriāli attīstītajās valstīs. Ne tikai Valmieras mērogā liels uzņēmums ir Stikla šķiedra, bet uzņēmuma ārzemju īpašniekiem nav nekādu nodomu attīstīt Valmierā pētniecību par šķiedrām un to ražošanu. Cik viņiem vajag, tik tiek izdarīts citās valstīs. Līdz Valmierai nonāk jau gatavas ražošanas iekārtas, kas jādarbina pēc noteiktas tehnoloģijas. Jā, profesionālus mehatroniķus** viņi no mums prasa un saņem, bet pētniekus – nē, tādus nevajag.
A. K.: – Uzņēmēju attieksme ir ļoti dažāda. Mums Ventspilī ļoti daudzus studentus jau no bakalaura līmeņa darbā pieņēma Ilmāra Osmaņa uzņēmums Ventspils Elekroniskā fabrika, bet pret solījumu, ka šie darbinieki turpinās studijas maģistrantūrā, ko viņi arī sekmīgi dara. Otrs uzņēmums, kur mūsu elektronikas bakalaurus labprāt uzņem darbā, ir EuroLCD, kur Osmaņa kungs ir valdes loceklis. Pieprasījums pēc šādiem darbiniekiem patiešām pārsniedz mūsu piedāvājumu, bet tas, savukārt, nav atkarīgs tikai no augstskolas. Lai nu kā tur bija ar studiju programmu vērtēšanu, bet kaut kādus priekšstatus par studiju kvalitāti tā atstāja. Ventspilī vadībzinātne un ekonomika bija vienīgā, ko novērtēja ar otro, nevis ar augstāko līmeni, bet tik un tā visas budžeta vietas un maksas vietas tieši šajā studiju programmā bija jau sen aizņemtas, kamēr elektronikā budžeta vietas vēl bija pieejamas papilduzņemšanā.
I. Š.: – Tieši tāda pati situācija ir Rēzeknē. Ja gribam šo attiecību mainīt, tad jārok vēl dziļāk. Izvēli par labu inženierzinātnēm nevar panākt, ja tiks mainīts stundu sadalījums starp mācību priekšmetiem vai ieviesti vairāki jauni obligātie centralizētie eksāmeni, bet saglabāts pašreizējais skolotāju sadalījums pēc dzimumiem. Kā skolēns var izvēlēties jūsu prasīto fiziku, ķīmiju, matemātiku, ja skolā pamatā strādā tikai sievietes? Ja jau Somijas piemērs tika minēts, tad lūdzu – tur arī par reālo dzimumu līdztiesību domā ļoti daudz. Es neiebilstu ne pret eksaktajām, ne dabas zinātnēm, bet pret to pasludināšanu par kārtējo zelta bedri, no kuras bez kādas piepūles varēšot paņemt visu, ko tik mums vajadzēs.
I. K.: – Tur tā lieta, ka viss ir tikai runāšana. Nekādu praktisku soļu nav ne vien inženierzinātnēs, bet arī sociāli humanitārajā sfērā. Budžeta vietu skaits augstskolās pēdējo divdesmit gadu laikā nav praktiski mainījies. Viss, kas augstākajā izglītībā kopš tā laika sasniegts, ir privātā sektora iniciatīva un valsts augstskolu uzturēšana par maksas studiju vietām. Valsts nenodrošina pat to, lai valstī būtu kaut par maksu studēt varoši jaunieši. No divdesmit tūkstošiem šā gada vidusskolas absolventu eksāmenu ķīmijā ir kārtojuši 2,4% jauniešu. Tāda ir šā gada bāze visām dabas zinātnēm, visām inženierzinātnēm un medicīnai kopā.
A. K.: – Mēs nekādi neaizpildītu studiju vietas, ja valsts pēkšņi dubultotu šo vietu skaitu inženierzinātnēs.
G. K.: – Ir jāatgriežas pie obligātiem vidusskolas beigšanas eksāmeniem eksaktajos priekšmetos. Protams, tas daudziem var nepatikt.
I. K.: – Tas ir vispārizplatīts malds, ka valstij nav nekādas teikšanas par maksas studiju vietām. Valsts taču ir apmaksājusi jauniešiem divpadsmit gadu izglītību, turklāt tērējusi uz skolēnu vidēji gadā vairāk, nekā tērē uz studentu. Valsts cieš lielus zaudējumus, ja pēc 12 gadiem skolā jaunietis izvēlas tādu profesiju, kurā viņam nav darba Latvijā un viņš no šejienes aizbrauc. Padomju laikā vismaz augstskolu beidzējiem bija jānostrādā trīs gadi valsts noteiktā vietā, lai valsts atgūtu kaut ko no studiju uzturēšanai iztērētā.
A. K.: – Spaidu kārtā mēs vairs neko nepanāksim, bet pie profesionālās orientācijas ir jāatgriežas.
Neatkarīgā: – Latvijas valdība labi zina, par ko tā nopelna tiesības uz ES palīdzības fondiem. Pirmkārt, lai uz ES bagātajām valstīm no Latvijas brauktu daudz jaunu, baltas ādas krāsas cilvēku ar angļu valodas pamatu kā liecību darba devējiem, ka vismaz kaut ko praktisku šiem jauniešiem varēs iemācīt. Otrkārt, lai augstskolas šeit paliek kā iestādes jauniešu testēšanai. To uzdevums ir atrast un noorientēt uz ārzemju augstskolām pa kādam jaunietim ar lielākām spējām vienā vai otrā zinātņu nozarē.
I. K.: – Taisnība, ka ES neko nezaudē, ja vienā valstī sagatavotu darbaspēku izmanto citā valstī. Latvijai turpretī nav tādu cilvēku resursu pārpalikumu, lai mēs varētu gatavot darbaspēku priekš citiem. Ja tāds variants tomēr pastāvēs, tad Latvija kļūs teritorija to imigrantu izvietošanai, kurus citas ES valstis būs izbrāķējušas.
I. Š.: – Sadarbība ar ārzemju augstskolām tagad tiek prasīta kā tieši tas, kas mums ļoti vajadzīgs. Jau gadus četrus piecus pirms tagadējām nostādnēm Rēzeknes augstskola izmēģināja, kā sadarboties filoloģijas maģistra programmā ar Greifsvaldes universitāti*** un Viļņas universitāti. Tātad programma bija kopīga, bet vācieši ir ieinteresēti, lai studenti paliktu pie viņiem. Viņi panāca, ka pirmais studiju gads paiet Greifsvaldē. Labi, bija tur studentu grupiņa, bet tā izjuka jau otrajā gadā, tiklīdz studentiem bija jāizvēlas, vai braukt tālāk studēt uz Viļņu, vai uz Rēzekni.
Neatkarīgā: – Bet tomēr augstskolas un zinātniskās pētniecības iestādes Latvijā joprojām pastāv. Ko darīt šodien, lai tā tas būtu pēc gada un pēc desmit gadiem?
I. K.: – Mums ir jānovērtē zinātne kā ieguldījums ar vislielāko atdevi. Izglītots cilvēks Latvijai ir prioritāte numur viens.
G. K.: – Valstij jāsaprot, ka izglītības došana nenotiek tāpēc, lai ar to varētu nopelnīt. Peļņu valstij dos savās specialitātēs izglītotu cilvēku darbs.
A. K.: – Tagad apritē palaistie lozungi par zinātniskās darbības konsolidāciju principā nepareizi nav, tomēr jāuzmanās, lai to aizsegā netiktu likvidēti reģionālie zinātniskie centri neatkarīgi no to darba rezultātiem, bet vienkārši tāpēc, ka tie neatrodas Rīgā.
I. Š.: – Ne ar kādiem lozungiem nevar ietekmēt konkrēto priekšmetu saturu un pasniegšanas kvalitāti. Izvērtējot zinātniskās institūcijas, ir jāatsakās no sausas statistikas un jārespektē konkrētā reģiona vajadzības un iespējas.
***
SARUNAS DALĪBNIEKU ATZIŅAS
Gatis Krūmiņš:
- No augstajām amatpersonām nav ne pušplēsta vārda, ka jauniešiem vispār būtu jāiet mācīties.
- Studenti balso par sociālajām zinātnēm!
- Uzņēmēji pēc krīzes ir gatavi samierināties ar mazumiņu. Viņu darbiniekiem 250 latu algas, bet visi kaut kā izdzīvo.
- Ir jāatgriežas pie obligātiem vidusskolas beigšanas eksāmeniem eksaktajos priekšmetos.
*
Ilga Šuplinska:
- Es pārstāvu nepopulārās specialitātes, esmu filoloģe.
- Ja vispār kāda amatpersona kaut ko saka, tad tikai un vienīgi par studiju vietu skaita palielināšanu
inženierzinātnēs.
- Bija Greifsvaldē studentu grupiņa, bet tā izjuka, tiklīdz studentiem bija jāizvēlas, vai braukt tālāk studēt uz Viļņu, vai uz Rēzekni.
*
Ivars Kalviņš:
- Vai tiešām kolēģi uzskata par pieņemamu proporciju, ka no desmit doktorantiem Latvijā deviņi apgūst humanitārās un sociālās zinātnes?
- Latvija kļūs par teritoriju to imigrantu izvietošanai, kurus citas ES valstis būs izbrāķējušas.
- Mums ir jānovērtē zinātne kā ieguldījums ar vislielāko atdevi.
*
Aigars Krauze:
- Inženierzinātnes gatavo inženierus, tikai uzņēmēji nav gatavi pieņemt darbā cilvēkus, kuriem jāmaksā jau šodien, bet atdeve būs vēlāk.
- Jāuzmanās, lai netiktu likvidēti reģionālie zinātniskie centri vienkārši tāpēc, ka tie neatrodas Rīgā.
- Mēs nekādi neaizpildītu studiju vietas, ja valsts pēkšņi dubultotu šo vietu skaitu inženierzinātnēs.
- Pie profesionālās orientācijas ir jāatgriežas.
***
* Roberts Ķīlis bija Latvijas izglītības un zinātnes ministra amatā no 2011. gada oktobra līdz 2013. gada aprīlim, pēdējā gadā gan vairāk slimodams, nekā pildīdams savus oficiālos pienākumus.
** Mehatronika – mācība par mehānisko, elektrisko un informācijas tehnoloģiju iekārtu sasaisti,
kas jāzina, lai spētu apkalpot visus šos iekārtu veidus. Latvijā pasniegta kā 1. līmeņa profesionālā augstākā izglītība vairākās augstskolās, kā arī tehnikumos.
*** Sevi par «universitātes un Hanzas pilsētu» nosaukusī Greifsvalde atrodas Vācijā pie Baltijas jūras, 200 km no Berlīnes un 100 km no Rostokas. Ar 60 tūkstošiem iedzīvotāju tā ir divas reizes lielāka par Rēzekni.