Skolām, kurās mācās mazāk par simt bērniem, ir jātiek vaļā no vienpersoniskas atbildības par ēku uzturēšanu un jāpārtop daudzfunkcionālos centros, kur vietējā kopiena var gan bērnus mācīt un izklaidēt, gan savus vecos ļaudis nodarbināt, gan dažādus maksas un bezmaksas pakalpojumus sniegt.
Kuras to nespēs, nolemtas slēgšanai. Pie šāda secinājuma jau pirms vairākiem gadiem nākuši mazo skolu reformētāji – glābēji vai kaprači, kā nu kurš viņus dēvē. Taču pārmaiņu process buksē – tad to patraucē vēlēšanas, tad naudas trūkums. Pašlaik Izglītības un zinātnes ministrija kavējas viest skaidrību attiecībā uz pedagogu atalgojumu, un arī Mazo skolu reformu darba grupa – lai arī formāli nav likvidēta, praksē nedarbojas.
Visi aizbraukuši
Mazu skolu, kuru pastāvēšana jau vairākus gadus atrodas zem jautājuma zīmes, ir ļoti daudz.
Pēc nozares arodbiedrības LIZDA aplēsēm – 228 Latvijas skolās mācās mazāk nekā 100 skolēnu. Un ir arī tādas, kur audzēkņi spēj nosaukt katru skolasbiedru vārdā uzvārdā, jo viņu nav vairāk par trīsdesmit. Latgalē, Viļakas novadā, Vecumu pagastā, Borisovā, vien pāris kilometrus no Krievijas robežas slejas Mežvidu skolas gaišais un varenais stāvs. Divstāvu ēka pilnībā atjaunota, uzbūvēta sporta zāle. Te varētu mācīties 300 bērni! Bet mācās tikai 27 – tikpat, cik kādreiz gāja vienā klasē. Ar neslēptām skumjām Neatkarīgajai to stāsta šīs skolas absolvents Alberts Draviņš. Pa ceļam no ciema centra līdz skolai padomju laikā viņam bija jādodas garām 37 mājām. Un gandrīz katrā no tām bija bērni. Bet tagad vairākums māju sabrukušas, atlikušajās dzīvo veči. «Visi pārējie aizbraukuši.» Pirms gadiem, būdams Viļakas novada vicemērs, Alberts Draviņš pats nodarbojies ar skolas infrastruktūras jautājumiem – organizējis renovāciju, sakārtojis attīrīšanas iekārtas, un tagad, skatoties uz milzīgo tukšo ēku, pašam vairs nav skaidrs, kāda no paveiktā jēga. Un Kupravā situācija tāda pati – skola vēl lielāka, bet bērnu vēl mazāk – vien 24. Kādreiz Kupravai dzīvību nodrošināja drenu cauruļu rūpnīca. Borisovai – naftas bāze un preču vilcieni. Tagad nav rūpnīcas, nav sliežu un arī cilvēku pavisam maz. Bet kaut kā palikušajiem jādzīvo, un tas attiecas arī uz skolām.
Jādabū nauda!
Mežvidu pamatskolas gadījumā iespējamais glābiņš tiek saskatīts jaunā funkcijā, proti, apvienošanā ar sociālo namu. Direktore Ināra Nikolajeva stāsta, ka jau pērn kopā ar pašvaldību vērtēts, kā klašu telpas pārveidot par istabiņām vecajiem ļaudīm. Kaut kur šim nolūkam jādabū nauda. Direktore spriež – lai pašvaldība uzraksta projektu. Taču Viļakas novada izpilddirektore Zigrīda Vancāne skaidro, ka tas nav tik vienkārši. Projektu naudas šobrīd nav pieejamas. Viens Eiropas fondu plānošanas periods ir beidzies, jaunais nav sācies. Turklāt vispirms jau pašiem uz vietas nepieciešams pieņemt politisku lēmumu, kā rīkoties. Deputātiem jābalso. Taču nekas tāds pagaidām nav paredzēts. Tātad šajā mācību gadā viss vēl paliks pa vecam, bet nākamgad, ja naudu neizdosies piesaistīt, kādu skolu gan var nākties slēgt. «Ir klasītes, kur mācās viens divi bērni – tas tiešām nav nopietni.» Šogad Latvijā slēgta tikai viena mācību iestāde, reorganizētas (pievienojot lielākām) četras. Jāpatur prātā, ka šis bija vēlēšanu gads un politiķi neriskēja vēlētājus sadusmot. Taču iegūt ziņas par nākamajos mācību gados slēgšanai nolemtajām skolām Izglītības un zinātnes ministrijā ir neiespējami – par to lemjot pašvaldības, bet ministrija tikai sniedz saskaņojumus. Latvijas Pašvaldību savienības padomniece Olga Kokāne šo ministrijas pozīciju vērtē kā divkosīgu. Formāli tiešām pašvaldības pieņem lēmumus, taču tieši ministrija ir tā, kas nedod naudu skolām. Un šobrīd, kad līdz 1. septembrim atlikusi puse mēneša, pedagogi joprojām skaidri nezina, kādas būs viņu algas. Otrdien ministrija gan nāca klajā ar paziņojumu, ka atbalstīs mazās skolas astoņos Latvijas novados, kur nepietiekamā skolēnu skaita dēļ nav iespējams ievērot valstī noteikto skolēnu un pedagogu proporciju. Taču jaunākajā izdevumā Izglītība un Kultūra minēts, ka šo proporciju (1 skolotājs : 8,3 skolēni) tikai 16 novadi vispār spēj izpildīt.
Izdzīvošanas recepte
Olga Kokāne secina: «Mūsu draudzība ar ministriju sāk izjukt.» Visiem, izņemot ministriju, skaidrs, ka princips nauda seko skolēnam ir tas, kas piebeigs mazās skolas. Apdraudēta ir ceturtā daļa Latvijas izglītības iestāžu. «Tas skaitlis ir graujošs, un nauda seko skolēnam to visu paveiks!» Pie ministrijas dibinātā Mazo skolu reformu darba grupa līdz ar ministru maiņu darboties pārtraukusi, taču skolu izdzīvošanas stratēģiju paguvusi formulēt. Skolām jāapaug ar sev neraksturīgām funkcijām un jāpārtop daudzpusīgos vietējo kopienu centros. Tādos, kur zem viena jumta dažādos nolūkos pulcējas visas paaudzes – vada mūža novakari, maksā rēķinus, lieto bibliotēku, rotaļājas bērnudārzā. Šīs idejas virzītāja Aija Tūna kā labo piemēru min Dunavas pamatskolu. Tur mācās tikai 28 skolēni, bet nu tā kļuvusi par pagasta centru, kur cieminiekiem pieejams visplašākais pakalpojumu klāsts, sākot ar grāmatu lasīšanu, beidzot ar veļas mazgāšanu. Un, ja skola ir vajadzīga visiem, tad skaidrs, ka to neslēgs. 28 bērni arī turpmāk varēs mācīties pēc iespējas tuvu mājām, bet viņu vecākiem nenāksies apsvērt ģimenes pārcelšanos uz cilvēkiem bagātākiem novadiem vai pat valstīm. Aija Tūna uzsver, ka Latvijas mazo skolu veiksme šobrīd vislielākajā mērā atkarīga no pašvaldībām un skolu direktoru personīgās iniciatīvas. Ja viņi tikai gaidīs – slēgs vai neslēgs, tad beigu beigās aizslēgs. Valsts mazo skolu saglabāšanā neinvestē.