Nemākulīgie uzņēmēji
Vienmēr, kad tiek pieņems lēmums paaugstināt minimālo algu, atsevišķi uzņēmēji un tā dēvētās darba devēju organizācijas sāk ierasto gaudu dziesmu, ka «gals klāt», būs jāatlaiž darbinieki un valstī augs bezdarbs. Mani šī dziesma vairs nepārliecina. Kaut kā neticas, ka uzņēmējus briesmīgi jau nu uztrauktu bezdarba līmenis. Ja arī uztrauc, tad tieši darba ņēmējiem pretējā virzienā – jo bezdarbs lielāks, jo uzņēmējam vieglāk atrast darbiniekus un var tiem atļauties maksāt mazāk. Šobrīd uzņēmēji daudz vairāk uztraucas nevis par bezdarbu, bet gan darbinieku trūkumu. Tāpēc uzņēmēju krokodilu asaras par bezdarba palielināšanos minimālās algas palielināšanas dēļ neaizkustina. Labāk jau tad būtu bijuši godīgi un teiktu, ka minimālās algas palielināšana iecirtīs robu peļņas apjomā un var gadīties, ka restorānā būs jāizvēlas par dažiem eiro lētāks vīns.
Protams, būs atsevišķi uzņēmumi, kuriem minimālās algas palielināšana patiešām nozīmēs galu, un šo uzņēmumu īpašniekiem nodarbošanās ar uzņēmējdarbību būs jābeidz. Nu ko? Varbūt tieši tāda arī bija doma? Kapitālisms ir nežēlīgs. Ja esi tik nekonkurētspējīgs, ka nevari maksāt saviem darbiniekiem pat minimālo algu, tad varbūt beigt mocīt sevi un citus un atrast citu nodarbi? Ne visi var būt uzņēmēji, pat ja ļoti grib. Šo nemākuļu dēļ taču nekropļosim valsts tautsaimniecību un neradīsim viņiem īpašus siltumnīcas apstākļus, lai uzturētu Latviju kā zemo algu valsti.
Kas attiecas uz šajos konkurēt nespējīgajos uzņēmumos strādājošajiem, tad arī par viņiem nebūtu jāuztraucas. Nav daudz cilvēku, kuri ir gatavi strādāt par minimālo algu. Visi viņi ir uz izķeršanu, jo ir lērums uzņēmēju, kuri savu biznesa modeli balsta zemo algu segmentā un meklē tieši šādus darbiniekus. Ja šādu uzņēmēju bizness bankrotēs, tad tas nozīmēs, ka tie darbinieki, kuri līdz šim aiz ieraduma strādājuši par minimālo algu, būs spiesti meklēt darbu citur un, visticamāk, atradīs vietu, kur jau tagad arī mazkvalificētajiem strādniekiem maksā vairāk.
Arguments, ka minimālās algas celšana palielina bezdarbu, skanētu pārliecinoši, ja šobrīd valsts atrastos smagā ekonomiskā situācijā, darbu atrast būtu ļoti grūti un katra saglabāta darba vieta būtu zelta vērtē. Šobrīd makroekonomiskie rādītāji ir vairāk nekā apmierinoši un arvien skaļāk izskan uzņēmēju balsis par nepieciešamību ievest strādniekus no trešajām valstīm. Atgādinu, ka pēc Ministru kabineta noteikumiem Nr. 225 šiem strādniekiem jāmaksā alga ne mazāka par vidējo valstī iepriekšējā gadā. Tas nozīmē, ka viņiem būs jāmaksā virs 900 eiro mēnesī. Ja jau uzņēmēji ir gatavi ievest strādniekus pat ar šādām atalgojuma prasībām, tad darbinieku trūkums ir patiesi akūts. Tad kāpēc gandrīz tūkstotis jāmaksā strādniekiem no Ukrainas vai Filipīnām, bet to nevar maksāt mūsu pašu cilvēkiem no nosacītās Ludzas? Kāpēc mūsu strādniekam var maksāt santīmus un vēl žēloties, ka valdība liek maksāt vairāk?
Katram ekonomiskā cikla posmam ir savi apdraudējumi un savas iespējas. Iepriekšējā cikla uzplaukuma fāzē ar vieglprātīgu kreditēšanos tika uzpūsts nesamērīgs patēriņa burbulis. Tagad nekas tāds nenotiek. Naudas uzkrājumu un ņemto kredītu starpība ir ar pārpalikumu. Tas liecina, ka ekonomika attīstās sabalansēti, un šī uzplaukuma fāze jāizmanto, lai sakārtotu tās ekonomikas jomas, kurās vēl saglabājušās ievērojamas atkāpes no normālības. Ja krīzes laikā uz dažādām atkāpēm no tīra saimniekošanas modeļa vēl varēja skatīties caur pirkstiem, tad tagad jāuzskata, ka pienākuši grūti laiki tiem, kuri neprot un negrib strādāt civilizēti un pieraduši saimniekot «kā agrāk», kad algas varēja maksāt aploksnēs un visu ar vajadzīgajiem cilvēkiem «sarunāt».
Šāda tipa «uzņēmēji» vienmēr ir bijuši pārliecināti, ka ir par citiem gudrāki, viltīgāki, un no augšas skatījušies uz tiem «muļķīšiem», kuri cītīgi maksā nodokļus, ievēro likuma garu un algas nemaksā aploksnēs. Pašreizējā ekonomiski labvēlīgā situācija ir īstais brīdis, lai šiem «gudrīšiem» piežmiegtu astes. Tāpēc tie uzņēmēji, kuri turpina ierasti gausties, ka valsts viņus smacē nost ar savām «pārmērīgajām» prasībām, tikai izgaismo paši savu nemākulību, nevēlēšanos strādāt godīgi un neiznīdējamo ieradumu šmaukties it visā, kaut vai par santīmu. Nekāda atbalsta šiem nemākuļiem.