OIK uz murgosfēras ekrāna neparādīsies
Katrs no mums, saņemot elektroenerģijas rēķinu, ierauga neiztrūkstošu sadaļu: obligātā iepirkuma komponente (OIK). Šī sadaļa naudas izteiksmē ir gandrīz līdzvērtīga pašas elektroenerģijas izmaksām biržā. Tieši OIK dēļ elektroenerģija Latvijā ir dārgākā Baltijā, un šī dārdzība padara mūsu rūpniecību, kas ir galvenā elektroenerģijas patērētāja, mazāk konkurētspējīgu. OIK ir milzu akmens pie tautsaimniecības kājām un traucē tās sekmīgai attīstībai.
Šodien jau pilnīgi skaidrs, ka savulaik pieņemtā enerģētiskā politika ir ja ne gluži noziedzīga, tad noteikti kļūdaina. Atcerēsimies, ka katru dienu ikviens Latvijas elektroenerģijas patērētājs (tātad gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs) par OIK maksā summas, kas kopā veido miljonus, kuri iegulst konkrētu cilvēku kabatās un turpinās tur iegult vēl daudzus gadus.
Tātad apzināti kļūdainas darbības dēļ ir radīta situācija, kurā daži konkrēti cilvēki iegūst milzu peļņu pretēji valsts ekonomiskajām interesēm uz pārējās sabiedrības rēķina. Sabiedrība būtu pelnījusi vismaz uzzināt, kas bija tie politiskie un politisko aizkulišu darboņi, kuri izbīdīja šo milzu afēru. Te būtu vietā dibināt parlamentārās izmeklēšanas komisiju un noskaidrot vainīgos šajā valsts nozagšanas shēmā. Taču nekas tāds nenotiek un nekad nenotiks. Kāpēc?
Nopietna izmeklēšana (nevis dažu sīku grēkāzīšu atrašana) OIK lietā nenotiks tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šis jautājums pagalam slikti iekļaujas Latvijas politiskās mitoloģijas jeb murgosfēras dihotomiskajos rāmjos. Latvijas murgosfērā (līdz galējībai vienkāršotā realitātes atainojumā) jau padsmit gadus cīnās sorosīti un oligarhi. Taču, kā par nelaimi, OIK biznesa infrastruktūras radīšana nekādi nav saistāma ar Lembergu, toties ar to ir saistīti viņa pretinieki, līdz ar to šo jautājumu nevar «tā smuki» translēt uz murgosfēras ekrāna. Nu nevar nosacītā tante Bauskā uzreiz saprast, kas aiz tā visa stāv - oligarhi vai sorosīti? Bet, ja skatītājs nevar saprast, par ko jāfano, tad viņam šī spēle nešķiet interesanta (tāpēc sabiedrību maz interesēja Pasažieru vilciena iepirkums, Citadele, Liepājas metalurgs un citas miglainas lietas).
Cita lieta tā dēvētās Rīdzenes sarunas. Protams, nevienu neinteresē, ko tur runājuši Šlesers, Koziols vai Urbanovičs. Šīs lietas galvenā politiskā vērtība slēpjas apstāklī, ka sarunās reiz esot piedalījies arī Lembergs. Ahā, te jau ir kaut kas pikantāks! To var pārdot, un uz to skatītāji nāks. Kas tur tika runāts, ar ko šīs runas atšķiras no citām, kuras ik dienas notiek dažādās Vecrīgas kafejnīcās un birojos, tas nevienu vairs neinteresē. Šajā spēlē neviens neuzdod jautājumu, kurš bieži jādzird sporta pārraižu skatītājiem, kad pienāk sieva un garlaikoti jautā - kuri ir mūsējie? Te viss skaidrs, un atliek iekārtoties dīvānā ērtāk. Spēle var sākties. Uzdevums vienkāršs - mēģināt ar šīm sarunām diskreditēt Lembergu, caur viņu ZZS, premjeru Māri Kučinski un pašreizējo koalīciju. Un tiek viļņots ēters.
Skaidrs, ka šī komisija nav nekas cits kā priekšvēlēšanu platforma dažiem politikāņiem, kuru iespējas tikt nākamajā Saeimā citādā ceļā ir gauži niecīgas. Ievērojiet, šajā komisijā nav neviena politiķa, kurš pārliecināti varētu raudzīties uz nākamo vēlēšanu kampaņu. Varētu domāt, ka arī OIK lieta varētu kalpot par lielisku iemeslu iniciēt līdzīgu komisiju un tad ar skaļiem lozungiem par «valsts nozagšanu» bruģēt ceļu pie kārotās «siles». Taču, kā jau minēts, šādai komisijai trūkst galvenā nosacījuma, lai tai atrastos nepieciešamais resursu nodrošinājums. Šis nosacījums ir - Lembergs. Ja Lembergu šāda komisija negremdē vai pat spēlē viņam par labu, tad nav pat jēgas sākt. To lieliski saprot šī ēnu teātra režisori.
Tā kā Lembergs vienmēr ir ieņēmis skeptisku nostāju pret dažādām «zaļajām» (pēdiņas obligātas) kampaņām, zem kuru izkārtnes tika bīdīta OIK afēra, nekāds antilemberga «vilnis» OIK sakarā nesanāks. Tāpēc mūsu politikāņi turpinās «pētīt» dažu minhauzenu pļāpu autentiskumu un iemeslus, kāpēc prokuratūra šo sarunu klausītājiem reiz pateica - pietiek! Mēs tikmēr turpināsim maksāt paaugstinātu samaksu par elektroenerģiju, bet galvenie šīs afēras vaininieki tā arī paliks neizvilkti dienas gaismā. Protams, šis ir tas gadījums, kad gribētos kļūdīties, taču lielas ticības tam nav.