Šonedēļ vajadzēja aiziet uz banku un sakārtot dažas elementāras lietas, kas saistītas ar Latvijas Rakstnieku savienības kontu. Sagaidu savu rindu, laipnā, smaidīgā meitene pēkšņi man saka – ziniet, jums informācija par organizāciju sen nav atjaunota. Paraustu plecus – kā nu sen, nupat maija beigās viss tika atjaunots – ja vajag, tad vajag.
- Sakiet, kāds ir jūsu organizācijas darbības veids? - prasa meitene. Es saku - esam radošā savienība. Ar to arī bankas dators uzkārās pirmoreiz. Latvijas finanšu uzraudzītājiem un ierēdņiem nu jau vairāk nekā divdesmit gadus nav izdevies atskārst, ka valstī darbojas daži duči radošu organizāciju un apvienību, kuru darbības mērķis nav ne naudas atmazgāšana, ne marihuānas audzēšana, ne terorisma atbalsts. Lai arī Eiropas Savienības birokrātija par radošumu un radošajām organizācijām, to svarīgo nozīmi valsts attīstībā ir pieperējusi tonnām pētījumu, dokumentu, programmu un ko tik vēl, Latvijas birokrāti tikai mirkšķina acis un izliekas, ka to nesaprot.
Stāstā ar meiteni un banku turpinājums bija tāds, ka tika piedāvāta opcija reliģiska organizācija vai arodbiedrība. Iebildu, ka reliģisko organizāciju vienīgais patiesā labuma guvējs būs Dievs tas kungs debesīs. Dators un finanšu uzraudzītāji to, visticamāk, varētu arī nesaprast. Galu galā kaut ko jau tajā anketā meitene savadīja. Tomēr situācija ir absurda - Latvijas birokrātija šobrīd ļoti konkrēti neļauj radošajām savienībām būt tām, kas tās ir - radošajām savienībām.
Kaut kad pirms gadiem pieciem radošo vidē uzjautrinājās par sazvērestības teoriju, pēc kuras tagadējās radošo savienību problēmas esot VDK spalvainās roķeles radītas. Nelustrētajiem šīs iestādes aģentiem, kuru ietekme Latvijas politikā esot joprojām liela, ticis dots uzdevums diskreditēt radošos atriebībā par dziedošo revolūciju. Tas arī sekmīgi tiekot darīts. Neesmu šo teoriju cienītājs, tomēr reizēm liekas - mūsu finansisti radošās aprindas par cilvēkiem neuzskata.
Labs piemērs šajā ziņā ir pēdējie lēmumi par izmaiņām sociālā nodokļa piemērošanai autoratlīdzībām. Solīts tika viens, pieņemts tagad ir gluži kaut kas pretējs, kā to īstenot, nav saprotams. Dažām autoru kategorijām ir samuķīts kaut kas tāds, ka vispār nevar saprast, kāda atšķirība nodokļu ziņā ir starp darba līgumu un autoratlīdzībām. Solītie papildu 5% pensijām visiem, ko autori paši apsveica, kaut skaidrs, ka šis arī Kultūras ministrijas meldētais bla-bla-bla beigsies ar mīnus 5% maciņā, nu pārtapuši par 31% plus iespējamu obligātu reģistrāciju kā pašnodarbinātam visiem tiem, kas saņem autoratlīdzībā vairāk nekā minimālo algu. Bardaks un haoss šobrīd ir absolūts. Grāmatveži, kam jāstrādā ar projektiem, kuros maksā autoratlīdzību, nezina, kā plānot nākamā gada tāmes un izdevumus. Ierēdņi kaut ko murmuļo pa stūriem - vieniem saka vienu, otriem - pavisam ko citu. Būtu kaut ar saviem Lietuvas kolēģiem parunājuši. Tur šādu gudrību pieņēma pirms kādiem gadiem, dabūja ar grābekļa kātu pa pieri tā, ka maz nelikās, jo izrādījās, pati valsts netiek galā ar šī jaunā nodokļa administrēšanu. Lietuvā viss beidzās ar to, ka šo izgāzušos eksperimentu atcēla.
Tajā pašā laikā nekas jūtams un dzirdams nenotiek ar likumu par radošo personu un savienību statusu, kuram naudas vajag mazāk nekā VID aprēķināto pusmiljonu autoratlīdzību sociālā nodokļa administrēšanai. Tajā pašā laikā nav dzirdams, ka valsts gatavotos palielināt VKKF mūža stipendiātu skaitu. Tā vietā atkal tiek bīdītas cauri vecās un diskriminējošās normas par pašnodarbinātajiem, pēc kurām autoratlīdzības saņēmēji joprojām nesaņems ne bezdarba apdrošināšanu, ne slimības pabalstu pirmās 10 dienas, kaut nodoklis naudas un procentu izteiksmē ir tieši tāds pats kā valsts iestādē strādājošiem ierēdņiem, kam tas viss ir paredzēts.
Grūti saprast, ar kuru galu šobrīd domā politiskā elite. Līdz Saeimas vēlēšanām atlicis tikai gads, un priekšvēlēšanu cīņas jau sit augstu vilni. Pirms dažiem gadiem notikušais rakstnieču dumpis šī brīža situācijā būs tikai ziediņi. Toreiz cīņa bija pret birokrātisku kļūdu, kas skāra dažus simtus rakstošo autoru. Te ierēdņi pa kluso vāra ziepes visām radošajām nozarēm. Esam jau nesenā pagātnē pieredzējuši, ka radošie ir spēks, kas vajadzības gadījumā var izšķirt ne vien vēlēšanu, bet arī visas valsts likteni. To politiķu kungiem vajadzētu atcerēties.