Pasaka par pensijas glābējprocentiem
Šonedēļ Viļņā stāstīju Lietuvas Rakstnieku savienības vadītājam Antanam Jonīnam par Latvijā gaidāmo nodokļu reformu, kas no 2018. gada skars radošo jomu pārstāvjus. Pieminēju arī to, ka turpmāk maksāsim piecus procentus no autora honorāra savam pensiju fondam. Lietuviešu dzejnieks to noklausījās, nopūtās un teica – paldies Dievam, ka mums šo normu atcēla. Lietuvas politiķi to ieviesa jau pirms kādiem gadiem, arīdzan cēlu mērķu vadīti – lai nodrošinātu pensijas māksliniekiem. Tomēr pati dzīve parādīja, ka šāda sistēma radīja vairāk problēmu nekā labuma. Autori saņēma reāli mazāk, jo, lai arī oficiāli šo nodokli maksāja juridiskā persona, ar kuru mākslinieki autoratlīdzības līgumu slēdza, praksē šie pieci procenti tika paņemti no honorāra. Lietuvas ierēdņi savukārt netika galā ar autoratlīdzības līgumu neregularitāti.
Sistēmai vajag visu kārtīgi - piemēram, reizi mēnesī. Bet te kāds dzejnieks noslēdz vienu līgumu trijos gados. Kas gan ir pieci procenti no divtūkstoš eiro reizi trijos gados? 33,3 eiro gadā. Domāt, ka šādi iespējams nopelnīt pensiju, var tikai ļoti naivi cilvēki. Redzēsim, kā reforma beigsies Latvijā, tomēr mākslinieku kā ārpussistēmas cilvēku problēma valstī, visticamāk, paliks, to var puslīdz droši apgalvot jau tagad. Protams, viņu nebūs daudz, runa varbūt ir par dažiem simtiem īpaši talantīgu mākslinieku dažādās jomās, kas reāli nespēj neko citu, kā vien radīt savu mākslu. Kamēr mākslinieki ir spēku pilnbriedā - viss kārtībā, tā ir mūsu nacionālā bagātība, tomēr, pienākot vecumam, tās radītājus sagaida posts, nabadzība un sociālo garantiju trūkums. Kaut ko reāli šajā jomā varētu glābt tikai likums par radošajām personām un organizācijām un vienīgi tad, ja pašreizējo likuma projektu nenoskūs kā Aleksandra Kaļagina atveidoto Čārlija krustmāti filmā Labdien, es esmu jūsu tante.
Uz apnicīgā liberālo vērtību pašizsaglabāšanās šova fona, ko pēdējās nedēļās rīko dažādi staiguļpolitiķi un ļaudis, kas raujas politikā, kaut kur nebūt ne mediju dienaskārtības centrā šonedēļ sākts cilāt partiju ziedotāju jautājums. Raksti ir gari un konkrētiem uzvārdiem piesātināti, cik kas ko un kurai partijai maksājis, ko par to pretim dabūjis. Šis ir vēl viens Latvijas epohāli šedevrālās politiskās sistēmas kauna traips, par kuru mūsu morālistiem vajadzētu ne vien ģībt un bālēt, bet skaļi vaidēt gadiem ilgi. Bet neģībst, jo šī ļaužu suga spēj šausmināties vienīgi par to, ko izlasa vienā konkrētā žurnālā. Domāt ar savu galvu ir daudz grūtāk.
Ja par partiju ziedotājiem runā īsi un konkrēti, šķiet, ka Latvijā izveidojusies cilvēku suga, kura pārtiek no tā, ka ziedo partijām. Jūs teiksiet - brīva valsts, katrs ziedo naudu, kā vēlas. Varbūt tā arī ir, tomēr diezin vai gadījumos, kad par ziedojumiem naudas devējs pretī saņem ienesīgus amatus, pasūtījumus un citus labumus. Šādu shēmošanu sauc citā vārdā. Koruptīva sistēma ir absolūti legāla, nebrīnītos, ja tā savulaik tika apzināti radīta. Ja partijām būtu aizliegts pieņemt šādus ziedojumus, par ko jau gadiem tiek runāts, ja tās, izpildot zināmus kritērijus (biedru skaits, aktivitātes, darbības ilgums, pārstāvniecība Saeimā un pašvaldībās), saņemtu valsts finansējumu, tad šādi biznesiņi un mazas rīdzenītes nebūtu iespējamas. Tomēr Latvijas apstākļos kaut ko tādu gaidīt būtu naivi. Dzīvojam valstī, kur dažādi šauri interešu klubiņi imitē partijas, veikli atgainot no savām rindām naivuļus, kas tiešām gribētu iet politikā, nesavtīgu interešu vadīti. Klubiņu turētāji bīda šauras intereses un personisko ego pāri visam pat tad, ja šādas izspīlētas varaskāres priekšā nobāl pat stipri liberālas politikas, morāles un ētikas normas.
Normālā pasaulē notiek tā, kā šonedēļ izdarīja Eirovīzijas rīkotāji Eiropas Raidorganizāciju apvienība EBU. Pēc skandāla pavasarī, kad, izmantojot spraugas nolikumā, Krievija virzīja dalībai konkursā Ukrainas melnajos sarakstos esošo Jūliju Samoilovu, noteikumi dažu mēnešu laikā tika mainīti, lai nekas tāds turpmāk neatkārtotos. Šajā konkrētajā gadījumā melnajos sarakstos esošos māksliniekus uz Eirovīziju virzīt nedrīkstēs. Arī Latvijā līdzīgās situācijās būtu jārīkojas tāpat. Ja ir sprauga kādā likumā vai noteikumos, tā vienkārši jālikvidē, neatstājot iespēju nekādām šaubīgām manipulācijām.