Pērkamie un pareizie
Protams, es skatījos Tiešu runu Latvijas sabiedriskajā televīzijā un ar bažām vēroju sabiedrības šķelšanu sociālajos medijos. Daļa aktīvistu, pārkāpjot laba un ļauna robežas, tagad kaismīgi sludina dažādus «kas nav ar mums, tie ir pret mums». Tiek sapņots par revolucionāro atmodu un tautu, kas taisnīgās dusmās gāzīs, viņuprāt, korumpētus politiķus, lai iedibinātu cildenu kārtību, kuras, starp mums runājot, tā īsti nekad nav bijis. Mazie zaļie cilvēciņi par to noteikti priecājas.
Šķiet, dažam labam patiktu, ja Latvijā atgrieztos laiki, kad varēja tāpat vien izvilkt aiz krāgas no mājas nevēlamas personas un turpat pie stūra nošaut. Visvairāk tiek «sliktās ziņas vēstniekam» prokuroram Mārim Lejam, kurš skaidri pasaka - ar Ir publicētajiem «pierādījumiem» tiesā prokuratūru aizstāvība izsmērēs pa grīdu. Sliktākais, ka šajā šļurā, neprasot viņu viedokli, tiek ievilkti žurnālisti, kuri pieminēti trešo personu sarunās. Tā jau nudien nav liela māksla sarunā kādu piesaukt. Paskatīsimies uz sevi un padomāsim, kā būtu, ja mūsu sarunas ierakstītu - tajās būtu gan Tramps, gan Putins. Romāna Meistars un Margarita varonis profesors Stravinskis saka Ivanam Bezpajumtniekam - nu daudz ko kāds var pateikt, ne jau visam uzreiz vajag ticēt. Bet mēs ticam.
Šāda neprofesionāla žurnālistu publiskošana, nedodot nekādu iespēju viņiem argumentēti atbildēt, ir bīstama. Tā nomelno latviešu žurnālistiku. Starp radošajām profesijām nezinu nevienu citu profesiju ar tik sliktu sabiedrisko tēlu kā mediju pārstāvjiem. Nevaru iedomāties, ka vizuālajā mākslā vai mūzikā kāds autors, lai kāds supertalants arī būtu, atļautos publiski klaigāt - es esmu lielmeistars, bet jūs - pērkami sīkpirži. Ja tas arī notiktu, tad pati vide šādus lielummānijas pārņemtus ģēnijus noliktu vietā, jo tā respektē darītājus, nevis tos, kas smuki muld, izgājuši sabiedrībā. Savukārt žurnālistikā ķēzīšanās notiek gadiem, un allaž atrodas tā saucamie eksperti, gan paši žurnālisti, kas domā paceļam sevi publiskajā telpā, aplejot ar mēsliem kolēģus. Ja žurnālists pērkams, tad jāliek uz galda pārliecinoši pierādījumi. Ja nav - jāklusē.
Nebūdams žurnālists, sāku strādāt Preses namā, laikrakstā Literatūra un Māksla Latvijā 2000. gada augustā, automātiski nonākot slikto žurnālistu zonā. Viss, ko rakstīju, no Dienas superžurnālistu bloka viedokļa bija slikti, jo Preses nams piederēja trubai - Ventspils naftai. Kad sāku, tas bija aizgājis līdz tādam absurdam, ka pie manis nāca nobijušies rakstnieki un prasīja - vai mēs tiešām drīkstam pie jums drukāt savus stāstus, jo jūs taču esat korumpēti? Latvijas sabiedrību šķēla nevis pēc politiskās pārliecības, bet pēc tā, kādus laikrakstus viņi lasīja - Dienu vai Neatkarīgo.
Viss, ko tolaik darīja Preses nams un vēlāk Mediju nams kultūras jomā, tika noliets ar mēsliem. Nevienam nevajadzēja kultūras laikrakstus, kas iznāca Preses namā. Nevienam nevajadzēja Latvijas pastāvēšanas vēsturē vienīgo pilna formāta literāro konkursu, kurā vienlīdz vērtīgas naudas balvas saņēma ne vien komerciāli izdevīgo romānu vai dokumentālās prozas žanru pārstāvji, bet arī ekonomiski neizdevīgās dzejas un bērnu literatūras autori. Lai man parāda kaut vienu konkursu Latvijā, kur laureāts dzejnieks saņēma balvā 2000 latu jaunas grāmatas rak-stīšanai (rēķiniet 2001. gada cenās). Bija tikai truba, pērkami žurnālisti. Likteņa ironija, šī vecā zupa tiek sildīta arī tagad, tikai nu jau saistībā ar laikrakstu Diena. Labos žurnālistus izdzenāja, pērkamos paņēma vietā, nabaga mediju sakārtoja. Ne vārda nesakot par to, kāpēc zviedri šo superžurnālistu supermediju, aci nepamirkšķinājuši, pārdeva pirmajam pircējam, kas trāpījās pa rokai, lai tikai šo biznesa projektu ātrāk dabūtu sev nost no kakla.
Skatījos raidījumu un atcerējos Normundu Naumani. Vai tiešām kādam šķiet, ka viņa rakstītais pēc Dienas īpašnieku maiņas kļuva korumpēts tikai tāpēc, ka tur par komentētājiem tika pieņemti darbā daži ļautiņi, par kuriem normālā tautas daļa iesmēja jau pirms gadiem piecpadsmit? Vai Literatūras un Mākslas Latvijā, Ingas Šteimanes un Foruma pienesums Latvijas kultūrā ir mazāk kvalitatīvs tāpēc, ka šos medijus izdeva Mediju nams?
Problēma drīzāk ir tajā, ka pašiedomātā žurnālistikas elite, stumdot ideālžurnālistikas gubu mākoņus, gadiem grauj žurnālistikas prestižu, lai celtu savas akcijas. Sašķeltā, nomelnotā vide ir zaudējusi jebkādu imunitāti un pašaizsardzības spējas. Tā vietā, lai domātu, kā izvairīties no bada nāves vecumdienās, kas draud lielākajai daļai sociālo nodokli nemaksājošo autoratlīdzības saņēmēju, joprojām tiek runāts par pareizajiem un nepareizajiem žurnālistiem. Tā vietā, lai cīnītos par sevi, aizgūtnēm tiek aizstāvēti to profesiju pārstāvji, kas saņem krietni lielākas algas par pašiem žurnālistiem. Tiešu runu vajadzētu sākt pašai nozarei savā starpā, bet nespēju iedomāties, ka tik ļoti sašķeltā vide spētu nosēsties pie viena galda.