Robežas starp žurnālistiku un sabiedriskajām attiecībām izplūst

Mazais Latvijas žurnālistu skaits un no ideālās pasaules tālu stāvoša izglītības sistēma it kā pretējās frontes līnijās karojošajiem žurnālistiem un sabiedrisko attiecību speciālistiem dāvā iespēju brīvi migrēt no vienas ierakumu puses uz otru.

Tas žurnālistikas vidē nereti izraisa neapmierinātu ņurdēšanu. Nule kļuvis zināms, ka no sabiedriskajām attiecībām Latvijas Televīzijā nu jau otro reizi atgriežas Ilze Nagla.

Viens no skaļākajiem pēdējo gadu gadījumiem, kad žurnālists aizgāja strādāt uz sabiedrisko attiecību jomu un vēlāk atgriezās žurnālistikā, bija, kad laikraksta Diena žurnāliste Inta Lase aizgāja strādāt par jaunievēlētā Valsts prezidenta Valda Zatlera preses sekretāri, bet vēlāk atkal atgriezās žurnālistikā. Sava daļa kolēģu nopēluma ticis arī ilggadējai televīzijas žurnālistei Ivetai Elksnei, kura par maksu piedāvāja savus pakalpojumus mediju treniņos.

Neraugoties uz piedzīvotajām karstajām diskusijām, mediju eksperti uzskata, ka Latvijas gadījumā ar šādu migrāciju ir jāsamierinās.

«No ideālās pasaules viedokļa, protams, gribētos, lai žurnālistika būtu profesija, kurai attiecīgi tiek sagatavoti cilvēki. Taču šīs divas jomas jau augstskolas līmenī pie mums ir sajauktas, jo cilvēki studē komunikāciju, kurā iekļauta gan žurnālistika, gan sabiedriskās attiecības,» saka sabiedriskās politikas centra Providus mediju politikas pētniece Rita Ruduša, kas uzskata, ka tikai šā viena iemesla dēļ sabiedrība un profesionālā vide nav tiesīgas uzstādīt ļoti stingras prasības realitātei.

Eksperte uzskata, ka šādos gadījumos viss ir atkarīgs no paša žurnālista – vai viņš spēj norobežoties no sabiedriskajās attiecībās izmantojamajiem darba instrumentiem un metodēm vai nē. «Mēs varam tiekties pēc ideālās pasaules standartiem, bet realitāte diktē savus noteikumus,» saka R. Ruduša.

Tepat Eiropas Savienībā, Vācijā, spēkā esošie noteikumi un standarti ir krietni drakoniskāki. Tur sabiedriskajā televīzijā darbā nelabprāt pieņem cilvēkus ne tikai no sabiedriskajām attiecībām, bet pat kolēģus no komerctelevīzijām.

Mediju eksperts Aleksandrs Mirļins zina stāstīt, ka savu kandidatūru darbam Vācijas sabiedriskajā televīzijā ARD atsauca kāds komerctelevīzijas žurnālists, jo ap viņa pieteikumu izveidojās asa diskusija sabiedrībā un profesionālajā vidē. Un ļoti stingru prasību izvirzīšana sabiedriskajiem medijiem esot normāla prakse.

Tomēr arī A. Mirļins uzskata, ka Latvijā vismaz pagaidām nav iespējams izvirzīt tik augstas prasības, jo vairāk tādēļ, ka žurnālista gūtā pieredze, strādājot sabiedriskajās attiecībās, bieži var nākt par labu viņa profesionālajam sniegumam – ja vien, strādājot žurnālistikā, tajā netiek iepītas sabiedrisko attiecību metodes.

«Manā skatījumā katru atsevišķu gadījumu vajadzētu atsevišķi vērtēt. Katrai profesijai ir sava ētika. Ja mēģinām analizēt no ētikas viedokļa, nav nekas nosodāms faktā, ka cilvēks strādājis sabiedriskajās attiecībās vai komerctelevīzijā, ja viņa darbība tajā nosacīti otrajā barikāžu pusē bijusi ētiska. Lielvalsts Vācija var tā atļauties, bet vai Latvija var atļauties būt tik principiāla,» jautā A. Mirļins. Viņš arī uzskata, ka žurnālistikas un sabiedrisko attiecību bezkompromisu pretnostatīšana Latvijā esot pārāk pārspīlēta.

To, ka I. Nagla ir pierādījusi savu uzticību vārda brīvības kanoniem, tādējādi neradot ne mazākās šaubas par viņas iederēšanos sabiedriskajā medijā, uzsver Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Ivars Belte.

«[..] I.Nagla daudzus gadus asociējas ar drosmīgu, profesionālu žurnālisti, kura sabiedrībai atklāj dažādus aktuālus jautājumus. Tāpat I. Nagla ir pierādījusi savu uzticību žurnālistikas pamatvērtībām un vārda brīvībai tā sauktajā Neo lietā, pierādot Eiropas Cilvēktiesību tiesā to, ka viņa vārda brīvības vārdā ir gatava nostāties pret visu valsts represīvo sistēmu,» saka I. Belte.