No Sāremā tālākā dienvidu punkta redzam Latviju – tur pretī ir Mazirbe. Kādi pārdesmit kilometri, un teju ar roku iespējams sasniegt mūsu krastu. Neizsakāma vientulības izjūta šajā igauņu malā, šajā salā, kas nes Sāremā vārdu. Ir bula laiks, un cilvēki, rāmi kā rudens mušas, lēnām klīst pa karstuma pārņemto, saules izdedzināto salu. Melna bāka, kas nerāda ceļu, balta, nule izremontēta, tukša māja, akmeņains krasts, kas neturpinās smilšainā liedagā, bet gan dūņainā staignājā, kas laikam ir jūras apskalotās salas mala. Pašķidra alus kauss, pāris pāržāvētas zivis, par ko samaksājam septiņus eiro, un mēs gar piekrasti dodamies atpakaļ uz salas vidieni – sameklēt peldvietu.
Konservatīvie salinieki
Sāremā ir kļuvusi par tūristu apmeklētu vietu, jo tai ir savpatns, neatkārtojams šarms, kuru, iespējams, reizēm pat neizprast līdz galam. No Igaunijas kontinenta daļas to šķir divdesmit minūšu garš pārkuģojums ar prāmi un neilgs pārbrauciens pa Muhu salu, kuru ar Sāremā savukārt savieno zemes uzbērums. Sāremā platība ir 2673 kvadrātkilometri, tajā pastāvīgi dzīvo ap 32 800 cilvēku, krasta līnijas garums ir 854 kilometri, bet apkārt Sāremā ir ap 600 mazu saliņu, no kurām lielākā daļa ir niecīgas. Toties ir 35 savvaļas orhideju sugas, 22 metrus augstās Pangas klintis, Kāli meteorīta krāteris un 98% igauņu, jo salu nav skārusi rusifikācija.
Interesanti, ka Sāremā tomēr ir saglabājušās daudzas pareizticīgo baznīcas, jo savulaik, kad sala bija nonākusi cariskās Krievijas valdījumā, cars, lai pakļautu spītīgos saliniekus, piesolīja katram zemi un laivu – ja vien viņi pāries pareizticībā. Praktiskais igaunis nodomāja: kāpēc gan ne? Un tā uz salas tika uzceltas vairākas pareizticīgo baznīcas. Kas patiesībā darījās salas igauņu galvās, to gan neviens nezina. Bet novērojumi liecināja, ka salinieki pa kluso tomēr pielūdz savus dievus, dzied savas dziesmas, svin savus svētkus, auž savus košos lindrakus un, nenieka nebēdājot, piekopj savu gadsimtos ierasto dzīvesveidu, runādami īpatnā, ne ar ko nesalīdzināmā dialektā.
Daudzējādā ziņā salinieku dzīve desmitu un simtu gadu laikā nav mainījusies, precīzāk sakot, salinieku raksturs palicis tāds pats: salinieki ir mierīgi, ar lēnīgu, bet smalku humora izjūtu, pašironiski un draudzīgi, mazliet arhaiski un konservatīvi. Šķiet, ka viņus visai maz ietekmē politiskās vēsmas, kas plūst no kontinentālās Igaunijas, un nepavisam neietekmē modes tendences vai muzikālā gaume. Braucot peldvietas meklējumos, pamanījām festivāliskas aktivitātes vienā piekrastes miestiņā: tur ļaudis gatavojās koncertam. Vēlāk, vērojot vietējo tālrādi, sapratām, ka tas ir ievērības cienīgs vietēja mēroga festivāls, kurā priecājas simtiem cilvēku, dejodami un dziedādami kopā ar māksliniekiem, kuru jaukā, nesamākslotā mūzika ir tieši tāda pati, kāds savulaik bija slavenā sāremieša Ivo Linnas sniegums. Nevilšus atcerējos 1996. gada Eirovīziju, kur piekto vietu ieguva Ivo Linna un viņa skatuves partnere Mārja Līsa Ilusa. Salas igauņus acīmredzot joprojām saviļņo lirisks, sulīgs un melodisks sentiments – tieši tāds pats, kāds tas bija pirms septiņpadsmit gadiem Oslo notiekošajā dziesmu sacensībā.
Savādās pludmales un labie ceļi
Salā tiešām ir ko redzēt. Vispirms jau galvaspilsēta Kuresāre. To savulaik sauca par Ārensburgu, pilsētas tiesības tā ieguva 1563. gadā, kad to rakstiski apliecināja Dānijas hercogs, kurš tolaik pārvaldīja salu. Savukārt 1863. gadā Ārensburga kļuva slavena ar ārstnieciskajām dūņām, tāpēc ar Rīgu, Tallinu, Stokholmu un Pērnavu tika izveidota regulāra kuģu satiksme. Kad Igaunija nodibināja neatkarīgu valsti, Ārensburgu nosauca par Kuresāri, bet padomju okupanti 1952. gadā galvaspilsētu nodēvēja par Kingisepu – par godu asiņainajam igauņu revolucionāram Viktoram Kingisepam, kurš līdzīgi kā Pēteris Stučka Latvijā mēģināja Igaunijā nodibināt sarkanā terora valsti. 1918. gada 18. novembrī Petrogradā ar Kingisepa palīdzību tika nodibināta komunistiskās Igaunijas valdību, taču tai bija īss mūžs, jo igauņi tāpat kā latvieši 1919. gadā boļševikus patrieca no savas zemes.
Kuresārē ir labi saglabājusies bīskapa pils un cietoksnis, kas būvēts 13. gadsimtā. Kuresārē var ar baudu klaiņot pa burvīgo, sakārtoto vecpilsētu, kur viss ir pakļauts tūristu ērtībām un kur var iegriezties mīlīgos krodziņos. Pilsētas nomalē ir arī pludmale, kur iespējams nopeldēties. To mēģinājām darīt, taču lielu prieku šī mērcēšanās nesagādāja: pēc pāris soļiem no liedaga smiltīm vairs nebija ne miņas un kājas stiga dūņās. Tomēr pilsētniekiem kaut kur jāatpūšas, un pludmale faktiski ir vienīgā vieta Kuresārē, kur to darīt.
Kuresāre, protams, sniedz pilnu pilsētas komplektu: lielveikalus, viesnīcas, koncertu un izklaides vietas. Lielveikalos uzraksti ir ne tikai igauniski, bet arī krieviski – lai piesaistītu tūristus no Krievijas. Taču var just, ka, piemēram, restorānos laipnāka apkalpošana ir tad, ja runājam angliski. Cenas mazliet satrauc: viss šķiet par kādu ceturtdaļu dārgāks nekā Latvijā. Toties ir lieliski ceļi. Un tos var baudīt ne tikai kontinentālajā Igaunijā, bet arī salā: izbraukt no Sāremā galējiem dienvidiem līdz galējiem ziemeļiem ir viens vēja pūtiens – pa labiem ceļiem tas izdarāms absolūti eleganti.
Jāpiebilst, ka Sāremā simboli ir kadiķi, kas aizņem salas lielāko daļu, dolomīta klintis un vējdzirnavas. Klimats ir mērens, var teikt – pat maigs, tāpēc salā ir bagātīga flora un fauna. Aptuveni 200 augu sugām ir aizsargājamo augu statuss. Vasaras pilnbriedā salā varat ieraudzīt brīnišķīgu, neparastu krāsu tauriņus, bet gaisu ar interesantām skaņām pieber tūkstošiem migrējošu putnu.
Ar lielām ilgām gaidīju tikšanos ar slaveno Kāli krāteri. Tur pirms 7500 gadiem ietriecās debesu ciemiņš – meteorīts, zemē izveidodams 22 metrus dziļu un 110 metrus platu krāteri. Nokrišņi un pazemes ūdeņi izveidoja aptuveni sešus metru dziļu un 60 metrus platu ezeriņu. Senie igauņi šo vietu uzskatīja par mistisku un noslēpumainu, un netālu uzbūvētās pils ļaudis jau 13. gadsimtā ezeriņu pasludināja par svētvietu. Vēl līdz šim mirklim tiek uzskatīts, ka ap ezeru ir izveidojies īpašs enerģētiskais lauks, tāpēc daudzi cilvēki iet apkārt ezeram, lai sajustu kaut ko sevišķu un brīnumainu. Vai šis brīnumainais ir sajūtams, to grūti pateikt, jo man ezeriņš šķita vien kā zaļa un visai duļķaina ūdens krātuve, un mūsu Velnezers, kas atrodas netālu no Aglonas, manuprāt, atstāj daudz lielāku iespaidu, turklāt tas ir nesalīdzināmi skaistāks ar savu zili zaļo nokrāsu un kristāldzidro ūdeni. Taču visu cieņu igauņiem, kas prot no sava jauki duļķainā ezeriņa uztaisīt pārdodamu stāstu, kas ir interesants tūkstošiem tūristu.
Lāču ezers un dzirnavas
Braukdami gar Sāremā piekrasti, neatradām nevienu pieņemamu peldvietu, un pat tur, kur bija ceļa norāde Pludmale, mūs piemeklēja nepatīkams pārsteigums: pludmale izrādījās pelēku, nezāļainu smilšu josla, kas pārgāja zaļganā, purvainā žļurgā, aiz kuras pa seklu līci bija jābrien kāds puskilometrs, lai ūdens sniegtos vismaz līdz ceļgaliem. Neriskējām. Palikām nepeldējušies. Iespējams, ka citviet salas krastos bija jaukākas peldvietas, vienkārši mēs tās nemācējām atrast.
Taču brīnumskaists un peldams mums priekšā pavērās Karujarve – Lāču ezers. Rūsganu smilšu pludmale, sakopta teritorija, mājiņas, kuras iespējams noīrēt, un dzidrs, atspirdzinošs ūdens. Beidzot! Pēc peldes – lūdzu, vietējā bungalo var uzēst štovētus kāpostus ar desiņām, šie labumi smaržo pa visu kempingu. Blakus kempingam ir sena estrāde, un tur, kā stāsta teiksmu zinātāji, padomju laikos esot spēlējuši pat Līvi, gūdami vērā ņemamas atbalsis vietējo meiteņu sirdīs.
Bet, runājot par pašu ezeru, tas ir gana liels: tas aizņem 330 hektāru, lielākais dziļums – seši metri, ezers ir dabas aizsardzības objekts. Savu nosaukumu – Lāču ezers – kā stāstīts citā teikā, tas ieguvis no tā, ka šajā vietā esot sastrīdējušies septiņi lāči. Ķepu vicināšana esot bijusi tik diža, ka Dievam nācies uzsūtīt lāčiem milzīgas lietusgāzes, lai lielos kaušļus izšķirtu. Lāči tiešām aizgājuši katrs uz savu pusi, tāpēc ezeram ir septiņi stūri.
Viens no Sāremā simboliem ir vējdzirnavas. Kaut arī lielākajā daļā no tām vairs negriežas dzirnakmeņi, vējdzirnavas ir skaists apskates objekts. Tās savulaik tika būvētas uz augstiem akmens pamatiem, un senlaikos ikvienai lielākai saimniecībai blakus bija dzirnavas. Anglas kalnā var aplūkot piecas vējdzirnavas. Salas igauņi uzskata, ka šie vēja darbarūķi ir nozīmīga Igaunijas kultūrvēstures sastāvdaļa, tāpēc sākuši atjaunot senās dzirnavas. Un ir jau skaisti. Sevišķi tad, ja dzirnavās iekārtots garšīgs krogs, kur sagurušiem ceļotājiem iestiprināties. Bet tādu ekstru var sameklēt vienīgi blakus esošajā Muhu salā.
Pangas vientulība
Vieta, kur tiešām ieraudzījām Sāremā tādu, kādu solīja reklāmbukleti un filmas, bija maza apdzīvota plaukstiņa Panga, kas atrodas salas ziemeļu daļā. Pangas klintis ir gandrīz 22 metrus augstas un stiepjas gar jūru divarpus kilometru tālumā. Stāsta, ka Panga sendienās bijusi upurvieta un no augstās klints lejup tikuši mesti gan zīdaiņi, gan jaunavas – lai dievi iežēlojas... Šodien upurēšana vairs nav tik baisa: tūristi jūrā metot monētas, bet jūrnieki – stipro dzērienu pudeles. Tukšas.
Par laimi, nevienu pudeli – ne tukšu, ne pilnu – lejpusē neatradām. Vien akmeņus. Lielus un mazus. Brīnišķīgu, tīru ūdeni, krastmalu, noaugušu ar kadiķu krūmājiem un nosētu ar daudzkrāsainiem oļiem. Bet pats svarīgākais, ko atradām – skaistu, ne ar ko nesalīdzināmu vientulības izjūtu, kas mūs burtiski iekonservēja kā dzintarā. No Pangas tiešām negribējās braukt projām. Klusums tik tīkams un taustāms, ka to var teju vai rokās paņemt. Krodziņš ar krodziniecēm, kas neprot ne angliski, ne krieviski. Īpašās salinieku sinepes, kurām kadiķu smarža un kurās gozējas kadiķu ogu gabaliņi. Un vienīgais komerciālā tūrisma punkts – kadiķu un dolomīta suvenīru pārdotava. Bet tas vakarā bija prom, un atkal varēja baudīt klusumu un vientulību. To, pēc kā arī devāmies uz Sāremā.