Kursīte: Latviešiem stingrāk jātur savs mugurkauls

 
©lu.lv

Literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore, 11. Saeimas deputāte (Vienotība) Janīna Kursīte. Viņas vārds parasti saistās ar tautas tradīciju kopšanu, jo profesore kopā ar studentiem dodas folkloras dārgumu medībās jeb pētnieciskās ekspedīcijās pa Latvijas novadiem. Protams, Kursīti asociē ar latvietības sargātāju. Ne velti idejiskie pretinieki viņu necieš kā velns baznīcas krustu. Šajā sarunā par to, kā ar godu izdzīvot politikā, nezaudējot savus principus; kā izdzīvot globālajā pasaulē, saglabājot savu nacionālo piederību, – jā, un arī par kādu grandiozu projektu, kurā ikviens esam aicināti apzināt savu Latviju.

– Lai ar godu izdzīvotu politikā, vajag gan biezu ādu, gan lielu motivāciju un gara spēku. Kursītes kundze, kā ar jums? Spējat izturēt?

– Atzīšos, ka brīžiem pārņem bezpalīdzības sajūta. Lai ko tu teiktu, lai ko arī darītu, kāds tik un tā ņem un neganti iesper. Iespējams, tā ir vispārējā negatīvā attieksme pret politiķiem, kas raksturīga latviešiem. Tā teikt, labāk, lai pie varas būtu kādi citi – kaut vai no Marsa vai kādas kaimiņvalsts, bet tikai ne pašu cilvēki.

– Vai esat piedzīvojusi daudzas vilšanās?

– Esmu vīlusies, bet jāatzīst, ka tajā pašā laikā ir ļoti daudz arī pozitīvā. Satiekoties ar cilvēkiem, tu redzi – jā, nav viegli, bet gandrīz visi arī atzīst, ka tomēr dzīvo daudz labāk nekā agrākos laikos. Taču tik un tā daudzi ir neapmierināti. Vai tiešām iedomājamies, ka 20 gados varam sasniegt bagātās Amerikas līmeni? Man šķiet, ka daudziem ir zudusi iekšējā sāta sajūta. Kamēr tā neatgriezīsies, tikmēr gānīsimies. Tā pļaujam viens otru, ka pat atāls nespēj vairs ataugt.

– Kopš eksprezidents Zatlers iniciēja 10. Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas, pie varas ir t. s. tiesiskuma koalīcija. Tā sastāv no Vienotības aicinātām partijām. Jūtat, ka politiskā vide ir kļuvusi tīrāka?

– Tīrāka...? Tā ir kļuvusi citādāka. Šī situācija ļāva pārskatīt lietas, lai saprastu, ka aiziets par tālu.

– Kādā nozīmē par tālu?

– Piemēram, Zatlera Reformu partijas lolotās ilūzijas par Saskaņas centru (SC), ka nu mēs tagad kopā sev jaunu dzīvi celsim... Paldies Dievam, šie maldi sabruka. Visi SC tālākie soļi (neatkarīgi pat no valodas referenduma) parādīja tā patieso seju. Protams, nevar pār vienu kārti mest visus SC deputātus. To vidū ir tiešām labi cilvēki un profesionāli savas nozares speciālisti. Taču ir arī tādi kā Nikolajs Kabanovs, ar kuru racionāla sadarbība nav iespējama un nebūs iespējama. Nesaprotu tikai, kāpēc viņam tā jācieš mūsu valstī, kur ik uz soļa rādās fašisti, pat Dziesmu svētku gājienā*... Ceļš vaļā – brauc dzīvot, kur patīk!

– Komisija jau vairākkārt izskatījusi iesniegumus saistībā ar Kabanova cūcībām. Tas vienmēr beidzies ar kaunināšanu. Kas gan tādam Kabanovam publisks fui? Jāmaina likumdošana, lai varētu atņemt mandātu!

– Esmu pret, ka likumi tiek pieņemti atsevišķu cilvēku dēļ, taču nevar arī neredzēt, ka tuvojamies kādai bīstamai robežai. Patlaban nekaunība var tikt sodīta tikai ar publisku kaunināšanu no Saeimas tribīnes. Tikmēr mērķtiecīgi tiek spļauts uz latviešu tautu. Mēs ikreiz lēnām noslaukāmies un izliekamies, ka pietiek vien ar pirksta pakratīšanu. Droši vien rudenī būs jāatgriežas pie šā jautājuma, jāmaina Saeimas kārtības rullis, jo diez vai būtu labi, ja šādus konfliktus sāktu risināt tā, kā dažu citu valstu parlamentos.

– Atvainojiet, bet vai tad mūsu parlamentā ir īsti veči, kas spēj sadot kādam nekauņam pa ģīmi? Labi, labi... Lai mani nevainotu kūdīšanā, runāsim par ko citu. Tagad par jūsu partiju. Politikas vērotāji norāda, ka Vienotība aizguvusi daudzas īpašības un paņēmienus no savulaik pašas kritizētajām elites partijām. Tik ilgi dominējot varas sistēmā, Vienotība sasniegusi savu apogeju, kļuvusi aroganta. Sakiet, vai jūs paši šādas problēmas apzināties?

– Domāju, ka Vienotība pastāvēs, ja pārvērtīsies. Manuprāt, neviena partija nedrīkst būt augstprātīga, distancēti raugoties uz apkārt notiekošo. Ir jārunā ar visiem, jādomā par ekonomiskajām interesēm, bet vienlaikus jāsaglabā līdzsvarā arī savi pamatprincipi un latviskās vērtības. Tas, protams, nenozīmē mazākumtautību vērtību noliegumu, taču jāpatur prātā, ka katra valsts balstās uz saviem simboliskajiem pamatiem. Mums tā ir letonika – kultūrā, zinātnē, izglītībā, tradīcijās. Noteikti arī novadu līmenī.

– Kāpēc jūs uzsverat novadus?

– Jo novadi ir Latvijas pamatu pamats, kas rada un patur dziļāku valstiskuma jēgu. Jēdzīgi novadi, jēdzīga visa Latvija, saraustīti novadi, saraustīta Latvija.

– Radušās kādas problēmas?

– Jā. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs atkal bija iecerējis jaunas reformas**. Jau tagad, braukājot pa novadiem, katrreiz apjūc, kurā no tiem atrodies. Cilvēki nav pieraduši vakarā aiziet gulēt vienā novadā, bet no rīta jau pamosties citā. Latvijai ir nepieciešama stabilitāte. Es redzu, ka kultūrvēsturiskās robežas lielā daļā ir ignorētas. Tā, piemēram, savulaik vajadzēja veidot Suitu novadu. Ja visi suiti būtu kopā, tas būtu spēks un ieguvums visai Latvijai. Iespējams, tagad būtu laiks padomāt arī par apriņķiem. Tā sauktie plānošanas reģioni vietām savā aptverē no kultūrvēsturiskā viedokļa ir pavisam neloģiski. Pļaviņas, Koknese grūti sasaistāmas ar Zemgali, bet Kandava ar Rīgas plānošanas reģionu... Es neapgalvoju, ka man ir taisnība, bet, pirms kaut ko maina, ir jābūt plašai diskusijai. Kad viens vai tikai daži ir tie gudrie, bet citi muļķi, tad valstī agrāk vai vēlāk sāk iet šķībi.

– Līdzīgā pozā bija nostājies bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis, kad viņš konfliktēja teju ar visiem augstskolu vadītājiem un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju, kurā strādājat arī jūs. Kas īsti notika – ambiciozu cilvēku sadursme, jebšu problēmas bija daudz nopietnākas?

– Lai atbildētu, vispirms jānošķir divas lietas. Proti, Ķīļa idejas jau nebija sliktas, bet jautājums: kā tās realizēt – ar burvju nūjas (kuras nav) vēzienu vai soli pa solim. Nav runa par to, ka skolās vai augstskolās viss būtu kārtībā. Daudzas studiju programmas augstskolās dublējas, ne visas programmas, kas ir pieņemamā līmenī, Latvijai ir vajadzīgas un attiecīgi no valsts naudas finansējamas. Lai pateiktu, ko atbalstīt, ko nē, ir precīzi jāzina, kurā nozarē cik speciālistu ir vajadzīgi. Var būt slikta programma, bet speciālisti tajā nozarē mums ir vajadzīgi. Programma tādā gadījumā būtu uzlabojama, nevis slēdzama. Viegli ir nolikvidēt augstskolas, bet vai tad Latvijas novados tās nav vajadzīgas? Turklāt katrai no tām ir sava niša. Augstskolas ir novadu kultūras vertikāle. Ko deva pamatskolu likvidācija pierobežas pagastos? Redzam, ka pagasti, kuros slēgtas skolas, palikuši pustukši. Tātad runa ir par veidu, kā rīkoties. Ne jau par to – vajag vai nevajag reformas. Sakiet, kurš ministrs darbu sāk ar to, ka nozākā savu pārvaldāmo nozari, sakot, ka tajā viss ir zemāk par nulli? Kādēļ gan jauniešiem izvēlēties Latvijas augstskolas, ja pats izglītības ministrs nav ne savas nozares, ne Latvijas patriots? Protams, lielot vien, situācija neuzlabosies, bet arī nomelnojot visu pēc kārtas – ne.

– Jūs abas ar Inu Druvieti konsekventi nostājāties augstskolu pusē, izpelnoties Roberta Ķīļa nopēlumu un apzīmējumu reformu bremzētājas. Citi savukārt teica, ka tieši Saeimas komisija izglābusi augstākās izglītības sistēmu no destruktīvas demontāžas.

– Jā, mēs izpelnījāmies dažādus krāšņus epitetus – sarūsējušās, apputējušās un tamlīdzīgi. Laiks rādīs, kuram bijusi taisnība.

– Intervējot jūs, būtu grēks neparunāt par latviskām lietām. Šķiet, ka mazliet esam zaudējuši savus piederības orientierus paši sev, savai tautai un valstij. Kādi ārējie faktori, kultūras īpašības un stereotipi veido mūsu tautas identitāti?

– Kad tautai un valstij klājas labi, eksistenciālus jautājumus parasti neiztirzā. Ja mēs arvien vairāk un vairāk runājam par to, kas mūs notur kopā; kas mēs esam – tas liecina par iekšējām problēmām. Atceros, agrā pavasarī uz Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Valstiskās audzināšanas apakškomisiju bija atnākusi kultūras ministre Žaneta JaunzemeGrende. Viņa runāja par to, ka 2018. gads – Latvijas valsts simtgade – nav vairs aiz kalniem. Kā mēs to sagaidīsim? Vai ar ķeksīša pasākumiem, vai atskatīsimies uz šo notikumu, mēģinot aptvert, kas mums šķiet vissvarīgākais. Tajā mirklī man prātā atausa jau pasen lolotā doma par Latvijas enciklopēdiju. Ne parastu, akadēmisku, drukātos sējumos (kaut arī tā, protams, būtu nepieciešama), bet tādu, ko rakstījusi vai kuras rakstīšanā piedalījusies pati tauta. Ideja ir sekojoša: aptaujājot maksimāli daudz cilvēku – gan Latvijā dzīvojošos, gan tos, kuri dziļāk iepazinuši Latviju –, lūgt nosaukt līdz desmit Latvijas simbolu, svētumu, vērtību. Tas jādara impulsīvi, ilgi nedomājot. Lai tie ir sirds, nevis prāta apsvērumi. Tā būs interneta vietne (www.liber.lv), kuru ikviens varēs papildināt, iesūtot savu Latvijas vērtību sarakstu redakcijai. Braucot pa novadiem, kopš marta jau esmu aptaujājusi vairāk nekā 1000 cilvēku. Ir nelielas atbilžu lapiņas, kur rakstīts: sarkanbaltsarkanais karogs, himna, 18. novembris, dzintars, Latvijas meži, Staburags, Kārlis Ulmanis, Raimonds Pauls – kas nu kuram... Bet ir arī garāki apcerējumi. Cilvēki uztic savus personiskos stāstus par Latviju – bērnības atmiņas, īpašās izjūtas un notikumus. Stāsti tiek ilustrēti ar unikālām fotogrāfijām, gādību par kurām ir uzņēmies fotovēsturnieks Pēteris Korsaks. Cilvēki sūta gan ieskanētās, gan oriģinālās bildes. Vecākajam aptaujas dalībniekam ir 96, bet jaunākajam ir seši gadi. Piemēram, astoņus gadus vecā Linda Liepa raksta: «Mans Latvijas simbols ir jumītis un latviešu tautastērps.» Pensionētajam arhitektam Gunāram Armanim Latvijas simbols ir Zelmas Braueres profils uz sudraba pieclatnieka, saulīte latvju rakstos, Vecrīgas siluets, Lielvārdes josta, ozols un liepa, kā arī no Vidzemes Brīvdabas muzejā pārvestā Rizgu rija. (Rija vispār ir ūnikums, kas draud pazust no Latvijas kultūrkartes un ainavas. Vairākas vēl redzējām, šovasar esot ekspedīcijā Valkas novadā. Arī Rencēnu pagastā ir rija, kas steidzami jāglābj, un droši vien vēl atsevišķās vietās, bet pavisam nedaudzās. Vajadzētu veidot speciālu projektu Glābsim rijas!) Pie dažiem simboliem – kā Dziesmu svētki, Latvijas karogs, himna, Baltijas jūra, Jāņi – ir gara uzvārdu virtene, citus savukārt atceras tikai daži. Piemēram – Cimdu Jetiņu. Ļoti skaisti par viņu uzrakstījusi japāniete Ajumi Kurosava, man ir pat līdzi: «Nekad nevarēju iedomāties to, ka cimdos var radīt pasakas, izteikt dainas un savas domas. Jete smalki un iejūtīgi nolasīja cilvēku sirdis, saules zaķīšus, lapu šalkoņu un noteikti ikmirkļa neredzamu putekļu virzienus...Viņa mācēja parunāties ar dabu latviski. Manā uztverē Jete, aizejot viņsaulē, kļuva par Dievu.»

– Tātad interneta enciklopēdija jau top.

– Jā. Tuvākajās nedēļās būs pieejams pirmais variants, kuru varēs apskatīt adresē www.liber.lv. Tādējādi mēs visi kopā apzināsim savas tautas un valsts vērtības. Iespējams, te nebūs tik analītiska izvērtējuma kā tad, ja šo enciklopēdiju rakstītu speciālisti, tomēr projekts ļaus plašāk paskatīties uz mūsu sapratni par Latviju, novērtēt jaunās paaudzes zināšanas un emocionālo pieredzi – vai tā ir gūta caur ģimeni un skolu, vai patstāvīgi; vai jaunieši zina, kas noticis pirms 20, 50 gadiem un senāk; vai viņiem ir priekšstats par Latvijas ekonomiskajiem sasniegumiem rūpniecībā un lauksaimniecībā pirms kara. Jāmēģina paveikt darbu, kas svarīgs, ceru, mums visiem, lai paskatītos, kas tad īsti ir Latvija. Te ir svarīga mūsu pozitīvās enerģijas apmaiņa. Projekts ir talkas darba variants.

– Atļaujiet, nocitēšu kultūrpsiholoģi Dagmāru Beitneri: «Mēs esam mantojuši demogrāfisko okupāciju, un mums jāatrod spēks šo situāciju uzvarēt. Pēc 20 neatkarības gadiem redzu, ka problēma ir pašos, mūsu mentalitātē.» Profesore, jums nešķiet, ka latvieši strauji zaudē pozīcijas nevienlīdzīgā cīņā ar lielāko valsts minoritāti?

– Ļoti negribētos to atzīt, bet pazīmes ir... Agrāk latviešus spēcīgi balstīja mūsu vērtību apziņa. Ko gan tagad tas nozīmē mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā?

– Latviešu un krievu tautas mentalitāte vēstures griežos ir veidojusies stipri atšķirīgi, bet okupācijas režīms mūs varmācīgi sabāzis kopā vienā dzīves telpā. Varbūt tieši tur slēpjas pretrunu iemesls?

– Vēsturiski tā vienmēr bijusi savstarpēja cīņa par dzīves telpu, taču mūsu kultūrpieredze ir ļoti tuva. Es gribētu nošķirt jēdzienus krievu inteliģence, krievu tauta, arī, piemēram, vecticībnieki, kas ir ieauguši Latvijā ar savām saknēm, no krievvalodīgajiem homo soveticus. Kaut ko par labu vērst var tikai, izdarot nopietnas izmaiņas izglītības sistēmā. Esmu par to, ka, jau sākot ar bērnudārzu, ir jābūt valsts finansētai izglītībai latviešu valodā. Mēs neesam tik bagāti, lai atļautos valsts finansētas izglītības iestādes vairākās valodās.

– Pretarguments ir tāds, ka arī krievi maksā nodokļus valstij.

– Un baltkrievi, ukraiņi, igauņi, lietuvieši, poļi...? Arī viņi taču maksā! Tad, lūdzu, būsim konsekventi. Pamēģiniet aizbraukt uz Krieviju un pieprasīt valsts finansētus latviešu vai igauņu bērnudārzus!

– Valodas zināšana neliecina par toleranci un patriotismu. Daudzi svoloči (draņķi), kas neieredz Latviju un latviešus, labi runā valsts valodā.

– Svoločisms nav atkarīgs no valodas prasmes. Ja gribam audzināt valsts patriotus, līdz ar valodu ir jāapgūst tradīcijas, dzīvesveids, dzīves uztvere, un tas ir jāapgūst saskaņā, ne izolēti.

– Latvieši vienmēr sekmīgi integrējušies citās kultūrās. Savukārt krievi gadu gaitā mentāli piemērojušies integrēt citas valodas un kultūras savējā.

– Tā varbūt nav mūsu vaina, bet mūsu vājais punkts gan. Latviešiem stingrāk jātur savs mugurkauls un dažkārt nodevīgi ļoganie ceļgali, kuri tā vien velk pakniksēt. Valsts finansētai izglītībai jābūt latviešu valodā. Taču tas, protams, nenozīmē, ka tiek aizliegtas citu tautību skolas. Tās var būt privātas, un var runāt par valsts, pašvaldību atbalstu kādās konkrētās pozīcijās – protams.

– Reiz, intervējot Jāni Peteru, jautāju, vai esam aptvēruši, ko īstenībā nozīmē lielā aizbraukšana, eksods. Peters atbildēja: «Neesmu pārliecināts, vai saprotam, ka faktiski dzīvojam pilnīgi jaunā valstī, ko sauc par Eiropas Savienību. Līdz ar to mūsu izbraukšana patiesībā ir iekšēja pārvietošanās.» Dzejniekam ir taisnība. Kāda aizbraukšana? Tā ir tikai iekšēja pārvietošanās paplašinātā valstī. Protams, blakusparādības šim procesam ir tautai nāvīgi bīstamas, jo notrūkst saknes... Kas jādara, lai tauta neiznīktu?

– Jāatrod iekšējais pamatojums, kāpēc ir svarīgi būt Latvijas valstij. Skaidrs, ka vairs nenostrādā ne vecie saukļi, ne vecā motivācija, kas bija padomju laikā – proti, dabūt atpakaļ brīvo Latviju. Tagad to esam atguvuši, bet mūsdienu situācijā var pastāvēt valstis, kuras atrod savus reģionālos identitātes jeb patības simbolus. Ne velti cilvēki, kuri jau aizbraukuši, vispirms jautā: nu, kā tur Cēsīs, Rēzeknē vai Alsungā? Nevis – kā tur Latvijā? Lūk, tieši šāda, novadu, patība mums jāstiprina, ja gribam izdzīvot kā valsts.

***

Janīnas Kursītes atziņas

- Kad tautai un valstij klājas labi, eksistenciālus jautājumus parasti neiztirzā. Ja arvien vairāk un vairāk runājam par to, kas mūs notur kopā kā tautu; kas mēs esam – tas liecina par problēmām.

- Novadi ir Latvijas pamatu pamats. Jēdzīgi novadi, jēdzīga visa Latvija, saraustīti novadi, saraustīta Latvija.

- Svoločisms nav atkarīgs no valodas prasmes.

- Valsts finansētai izglītībai jābūt latviešu valodā.