Kopš piecus gadus vecā Elziņa atgriezusies no delfīnterapijas Krimā Ukrainā, viņa ikdienu lūdz māmiņai parādīt delfīna fotogrāfiju un māj viņam ar rociņu. Meitenīte vēl nevar pateikt vārdos, taču acīm redzami viņa ļoti ilgojas satikt savu delfīnu draugu vēlreiz.
Elzas vecāki – Jana un Sandis Stīpnieki no Smiltenes – savukārt visvairāk vēlas, lai meitiņa sāktu runāt. Pateicoties ziedotājiem un Elzas vecāku neatlaidībai, meitene šogad jūnijā apmeklēja delfīnterapiju, kas palīdzējusi daudziem bērniem ar attīstības traucējumiem. Vecākiem šādās situācijās jāpaļaujas tikai uz sevi un ziedojumiem, jo valsts atbalsta nav.
Elzai maijā apritēja pieci gadi. Viņa ir visjaunākais bērns Stīpnieku ģimenē – māsiņa lielākam brālim un trim māsām. Pirmās dzīves dienas ritējušas mierīgi, taču Elzas mamma pamanīja, ka zīdainītis strauji krītas svarā. Savā divpadsmitajā dzīves dienā viņa nonāca Bērnu slimnīcas reanimācijā un smagā stāvoklī tur pavadīja mēnesi. Meitene bija pietiekami spēcīga un atveseļojās, taču tas atstāja iespaidu uz viņas attīstību – viņa nevēlējās rāpot, celties kājās. Ārsti noteica diagnozi – bērnu cerebrālā trieka, meitene nekad nestaigās. Mamma bija neatlaidīga, katru dienu darbojās ar meitiņu, līdz panāca, ka viņa gan iemācījās rāpot, gan staigāt – tiesa, vēlāk, nekā to parasti dara bērni, divarpus gados. Tomēr Elza vēl nerunā.
Jana sarunā ar Neatkarīgo stāsta, ka neviens tā īsti nav pateicis, ka meitiņa nekad nerunās, bet arī nekādas citas prognozes ģimenei nav izteiktas. Elziņa saka mā, kas nozīmē mammu, teta, Baiba (māsa), atā un ejam, taču pārējo sakāmo parādot ar žestiem. Pat teikumus! «Par delfīnterapijas panākumiem mēs bijām dzirdējuši jau agrāk, taču domājām: ja jau Elziņa visu dara vēlāk, arī runāt sāks vēlāk, tāpēc nesteidzāmies, jo, jāatzīst, ka tas arī nav vienkārši – aizbraukt uz delfīnterapiju – ne finansiāli, ne organizatoriski, » stāsta Jana. Pateicoties smiltenietei Lūcijai Strodai, kura uzmundrinājusi vecākus tomēr rīkoties, mamma draugiem.lv dienasgrāmatā aicinājusi atsaukties vecākus, kuru bērni bijuši Krimā. Atsaukusies kāda puisīša mamma un palīdzējusi gan pieteikties programmai Krimā, gan uzrakstīt pieteikumu ziedot.lv, skaidri saprotot, ka bez ziedojumu palīdzības ģimene šādu ārstēšanos apmaksāt nevar. Elzas vecāki ir ļoti pateicīgi ziedotājiem, visiem atbalstītājiem, jo nepieciešamā naudas summa 1200 latu tika saziedoti piecās dienās! Kopumā terapijas izmaksas ir 2000 latu, pārējo ģimene iekrājusi pati.
«Brīnišķīgi!» tā vienā vārdā delfīnterapiju pēc atgriešanās no Krimas raksturo Jana. No sākuma Elza nemaz nepieskārusies delfīnam, pirmajā nodarbībā bija noraudājusies slapja, taču tad delfīnpuiku, kuru sauc līdzīgi kā mammu – Jans, iemīlējusi un pēdējās terapijas reizes pat viena pati peldējusi delfīna mugurā. Terapijas laikā bērni rotaļājas ar delfīnu, glāsta to, sarunājas, un tieši delfīna «valoda» ir tā, kas attīsta bērna runu. Delfīns nodarbību noslēgumā uzdāvinājis Elzai paša zīmējumu, kas tapa turpat baseinā. Arī Latvijā ģimene dara visu, lai meitiņa sāktu runāt – logopēds, fizioterapeits un citas nodarbības. Elza no divu gadu vecuma apmeklē speciālo bērnudārzu Valmierā. «Mēs darām visu, kas vien ir mūsu spēkos! » saka Jana un cer, ka mazā Elza varēs doties uz Krimu pie delfīniem arī nākamgad.
Diemžēl šādu delfīnterapiju vai cita veida līdzīgu ārstēšanu vai rehabilitāciju, kas palīdzētu bērniem ar attīstības traucējumiem, valsts budžets neapmaksā. Tāpat bērni ar traucējumiem un ģimenes nereti ir atstātas vienas pašas ar savu problēmu. Ziedot.lv ik mēnesi publicē lūgumus ziedot smagi slimiem bērniem, kuriem nepieciešama palīdzība un kuru vienīgā cerība ir tieši ziedojumi.
«Tas nav pareizi. Tas ir šausmīgi! Vecāki paliek vieni – ja vari, cīnies, ja nē – tad...» spriež Jana. Taču šādu bērnu vecākiem pilnīgi visa dzīve jāpakārto bērniņam, kā to izdarījusi arī viņa pati. Sociālā atbalsta sistēmai vajadzētu būt sakārtotai tā, lai visa centrā būtu bērns, lai vecākiem nevajadzētu būt lūdzējiem. Ar rūgtumu Elzas mamma atminas teikto ārstu komisijā, kad pamatoja, kāpēc atsaka pabalstu invalīda kopšanai: viņa taču jums pati staigā! Tad gan apskrējusies dūša... Neraugoties uz šādām situācijām, Jana pateicības vārdus velta visiem cilvēkiem, kuri palīdzējuši Elzai, – radiem, draugiem, ziedotājiem. Meitenei ļoti patīk spēlēties ar bumbu, zīmēt un arī, jā... lasīt. Viņa atver grāmatu un lasa: tā, tā, tā! Mamma ir pārliecināta, ka meita runās.