Raivis Žalubovskis ir viens no Latvijas Organiskās sintēzes institūta (LOSI) zinātniekiem, kurš ir satraucies par Latvijā pret zinātni īstenoto politiku: kopš 2009. gada finansējums nozarei palicis nemainīgi apcirpts, un, par spīti valdības apgalvojumam par augšāmcelšanos no krīzes, zinātne arvien skarbāk sajūtot saltu elpu pakausī.
Lai pievērstu uzmanību šeit notiekošajam, R. Žalubovskis rosināja uzrakstīt Eiropas Komisijai (EK) vēstuli, ko parakstīja apmēram 600 zinātnieku. Viņš norāda, ka pēdējais piliens bija Liepājas metalurga gadījums: «Valdība kā galvotāja vienkārši ņēma un samaksāja no visu mūsu kabatas četrus miljonus latu. Un kam? Privātam biznesam. Bet mums tikai visu laiku tiek apgalvots, ka naudas nav.»
Fakti atšķiras
To, ka fakti atšķiras dažādām pusēm, pārliecinājušies, kad saņēmuši atbildi no EK, kurā norādīts, ka Latvijas valdība taču apgalvojot, ka zinātnei tiekot piešķirts 0,7% no iekšzemes kopprodukta – kas taču ir gana nopietns cipars. Bet patiesībā, kā aprēķini rādot, esot 0,1%. Kopš 2009. gada naudas apjoms zinātnei nemainās, bet valdība EK apgalvo, ka zinātne kopumā saņem 90 miljonus latu. Zinātnieki gribētu zināt, kur vēl rodas tie 74 miljoni, ja patiesībā no valsts budžeta tiek doti tikai 16 miljoni latu. Iespējams, ka tāda summa rodas, ja pieskaita komerciestādes ar to budžetiem. Taču tās faktiski nav vis zinātniskie institūti, bet vairāk servisa laboratorijas, kur ar zinātni nodarbojas varbūt piecus procentus. Tomēr tām piešķir bāzes finansējumu zinātnes sadaļai. Zinātnisko institūtu sarakstā esot arī Kuģu administrācija. Neesot saprotams, ko tā iestāde dara. Tad jau nākamreiz varbūt tiks ietverta arī Ceļu satiksmes drošības direkcija, ironizē R. Žalubovskis, piebilstot, ka valdība atkal varēs teikt – re, kur atkal ir naudas pieaugums nozarei.
Aizbrauks arī vislielākie patrioti
Ķīmiķi uztrauc, ka zinātne palēnām tuvojoties kraujas malai: «Ja strauji nekas nemainīsies, tad varam palikt bez tās vispār, jo cik tad ilgi cilvēki var dzīvot bez algām, bez regulāra finansējuma pašai zinātnei? Bez nojautas, vai būs nauda iesāktajiem pētījumiem, kas finansēti no Eiropas Savienības fondiem. Saprotiet, tas ir starptautisks tirgus. Līdzko te paliks pavisam bezcerīgi, pat vislielākie valsts patrioti aizbrauks. Paliks tikai tie, kas reāli nekādu pienesumu nozarei nedod, tātad nebūs interesanti arī nevienai citai valstij. Jo – aizbraucot tepat uz Skandināviju, jaunizcepts doktors varēs saņemt 1600 eiro uz rokas, nemaz nerunājot par pieredzes bagātajiem.» Par to, ka algas tik ļoti atšķiras, pārliecinājies pats, kad doktora grādu ieguvis un pēc tam strādājis Zviedrijā. Treknajos gados ļāvies pierunāties un atgriezies Latvijā. Noticējis, ka izgudrotāji te būs vajadzīgi ne tikai uz īsu brīdi. Taču nu, vērojot notiekošo, sācis apsvērt iespēju ar visām savām zinātniskajām iestrādnēm doties aiz Latvijas robežām. Jo – cik tad varot ilgi lāpīties ar dažādiem komercpasūtījumiem, kas gan dodot savu artavu maciņam, bet ne tik daudz zinātnisko pētījumu un atklājumu prieku. Tomēr – ja nebūtu šo darbu, tad jau sen sēdētu uz sēkļa.
Moderna, miljoniem vērta aparatūra
Jo diemžēl valsts piešķirto grantu apjoms ir tā sarucis, ka pat starptautisko ekspertu augstu novērtētie projektu pieteikumi nav saņēmuši zaļo gaismu. «Kas gan visai zinātnei ir 2,2 miljoni latu? Tas ir piliens jūrā, jo uz šo naudu konkurēja visi, kuru projekti saņēma naudu no ES Sociālā fonda (apmēram 500 cilvēku), kas šogad beidza savu atbalstu, gan visu iepriekšējo grantu saņēmēji. Šajā situācijā tas, ka mūsu institūts kopumā saņēma četrus grantus, ir ļoti labs rādītājs,» teic R. Žalubovskis.
Uztraucot arī tas, kas notiks ar aparatūru, kas par milzīgām naudām ar Eiropas Savienības fondu atbalstu iegādāta. Drīzumā institūtā tikšot piegādāta viena no Ziemeļeiropā modernākajām, miljons latu vērtajām iekārtām, bet, ja zinātnieku nebūs, tas būs viens nelietojams dzelzs gabals izremontētā kabinetā. Gandrīz visa institūta ēka ir izremontēta, šobrīd tiek savests kārtībā viens no pēdējiem neatjaunotajiem gaiteņiem, bet – vai tas kādam vairs būs vajadzīgs, retoriski vaicā zinātnieks.
Pievienotā vērtība vai kartupeļi
«Visu laiku taču tika skandēts, ka vajadzīga uz zināšanām balstīta ekonomika. Kas tad to radīs, ja te nebūs zinātnieku? Eksministrs Roberts Ķīlis, tiekoties ar zinātniekiem, gan atklāti pauda: ja pašreizējais darba devējs, tas ir, valsts, neapmierinot, tad lai meklējot citu nodarbošanos. Valdībai jātiek skaidrībā, vai gribam tikai stādīt kartupeļus, vai darīt ko tādu, kas rada lielāku pievienoto vērtību.» Lai raksturotu to, kādu pievienoto vērtību dod zinātne, pētnieks min šādu piemēru: LOSI institūts ir izstrādājis divus preparātus – Neramexane un Belinostat –, tiesa, ar ārvalstu finansējumu. Tāpat esot gatava Mildronāta jaunā, uzlabotā versija, kas būšot daudz iedarbīgāka. Tā tikusi radīta par valsts līdzekļiem. «Ja šīs zāles izdosies palaist starptautiskajā tirgū, tad Grindex vērtība, kas tās ražos, ne tikai dubultosies, bet desmitkāršosies. Te ir tā pievienotā vērtība. Arī pats šobrīd strādāju pie pretvēža preparātiem. Kā arī pie pilnīgi jauna koncepta, kas ir ļoti cerīgs, bet trūkst finansējuma, lai to attīstītu. Ja es ar to uzrunātu Zviedrijas Ūmeo universitāti, domāju, ka tā labprāt paņemtu pretī,» saka zinātnieks, atzīstot, ka ļoti jau negribētos to darīt, taču, iespējams, ka nākšoties.