Neatkarīgā sarunājas ar Valdi Keri, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju, un Jevgeņiju Kalēju, Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētāju, – par slimnīcu paredzamajiem bankrotiem, valdības neieinteresētību labot situāciju un Latvijas patieso «veiksmes stāstu».
– Kalēja kungs, jūs tālrādē nesen apgalvojāt, ka daudzas slimnīcas Latvijā atrodas uz bankrota sliekšņa. Vai tie bija kādi jauniegūti dati par medicīnas aprūpes slikto stāvokli?
Jevgeņijs Kalējs: – Tie nebija nekādi jauni dati. Jau piekto gadu pēc kārtas mēs sakām vienu un to pašu: medicīnai ir nepietiekams finansējums! Valdība nekad nepievērš uzmanību šim mūsu sakāmajam. Ko tā dara? Tā atrunājas ar to, ko apgalvo Veselības ministrija: vainīgs esot slimnīcu menedžments. Bet gada sākumā vienmēr ir skaidrs, ka ar šādu finansējumu nepietiks.
Valdis Keris: – Sanāk tā, ka pirmo un otro pacientu, ko atved ātrā palīdzība, slimnīcas var uzņemt, bet trešais pacients jāsūta mājās.
– Kā tad tas var notikt?
J. K.: – Nu, var notikt. Runa ir par kvalitātes kritērijiem, un viens no tiem ir: cik no atvestajiem pacientiem tiek ārstēti slimnīcās? Jo mazāk viņi tiek ārstēti, jo labāks sanāk menedžments. Bet tajā pašā laikā ir bijuši gadījumi, ka slimnieks, izejot pa dziednīcas durvīm, saslimst vēl smagāk. Un diemžēl ir bijis arī tā, ka slimnieks nomirst turpat slimnīcas teritorijā – kā tas bija Stradiņos. Taču pēc tam tiek vainoti slimnīcu vadītāji, ka viņi neprot menedžēt naudu, nevis valdošā partija, kas, lai iekļūtu Saeimā, mānīja vēlētājus, solot medicīnai atvēlēt 4% no IKP. Tie, kas balsoja par esošo koalīciju, nezināja, ka patiesībā būs tikai 3%.
V. K.: – Precīzāk – 3,2% pēc jūnijā papildus piešķirtajiem septiņiem miljoniem latu.
J. K.: – Līdz nākamajām vēlēšanām palicis tikai gads. Tāpēc arī mēs nesen viņiem atgādinājām: turiet savus solījumus! Bet tā vietā viņi vaino slimnīcu vadītājus. Viņi esot vainīgi pie tā, ka ārstiem un māsām nav pietiekami labas algas, viņi acīmredzot vainojami arī tajā, ka slimnieki nezin kādēļ velkas uz slimnīcām!
V. K.: – Eiropā slimnīcām no IKP valsts dod no diviem līdz četriem procentiem, uzsveru – tas ir tikai slimnīcām! Latvijā tas nav pat viens procents. Tad no kā te var kaut ko ieekonomēt un vēl kaut ko menedžēt?
J. K.: – Gan mēs, gan arodbiedrība ir noguruši no tā visa: organizējam streikus un piketus, rakstām vēstules, bet reakcijas no valdības puses – nekādas. Un kas medicīnas darbiniekiem un pārējiem cilvēkiem atliek? Pirkt biļetes uz lidmašīnām un doties prom no valsts. Saeimas komisijai mēs pateicām, ka veselības aprūpes problēma atrisināsies pati: vienkārši vairs nebūs, ko ārstēt. Mūsu valstī ir tik daudz lielisku cilvēku, un tieši viņi veido valsti, bet kas veidos valsti tad, kad šo cilvēku te vairs nebūs?
V. K.: – Igaunijas slimokases vadība ir teikusi, ka ikviens cilvēks, kas atstājis veselības aprūpes darbinieku rindas, ir liels zaudējums Igaunijai. Latviju pēdējo trīs gadu laikā atstājuši aptuveni tūkstotis ārstu un trīs tūkstoši māsu. Un mūsu Veselības ministrija saka, ka tas neesot nekas īpašs. Bet tas ir traģiski!
J. K.: – Tas ir traģiski ne tikai medicīnas darbiniekiem, bet arī iedzīvotājiem. Valsts par viena pacienta ārstēšanu maksā 180 latu, proti, 30 latu dienā. Par šiem 30 latiem pacients ir četras reizes jāpaēdina, viņam jānomaina gultasveļa, viņam jāatrodas siltumā, bet medikamentiem ir paredzēti divarpus lati. Ar šādu naudu neko nevar izārstēt. Mēs jau izrēķinājām: ļoti dziednieciska viela ir tīrs ūdens. Cilvēkam dienā jāizdzer trīs litri ūdens – tieši tādu daudzumu ūdens var nopirkt par šiem divarpus latiem. Plus vēl ir slimnīcas, kurām spiež samazināt šos izdevumus par 10%. Tie, kuri to atsakās darīt, skaitās slikti menedžeri.
V. K.: – Manuprāt, ministrei Circenei ir problēmas ar izvēli starp partijas disciplīnu un loģisko domāšanu. Vienā mirklī viņa saka: tās slimnīcas, kas sūdzas par slikto situāciju, vienkārši nemāk menedžēt savu naudu. Citā brīdī viņa atzīst, ka situācija lauku slimnīcās ir dramatiska. Beidzot taču jāizvēlas: uz kura krēsla viņa grib sēdēt un uz kuru krastu doties?
J. K.: – Apvainojumus par slikto menedžmentu slimnīcu vadītāji uztver ļoti sāpīgi. Es aplūkoju slimnīcu vadītāju (menedžeru) datus: aptuveni 80% no viņiem ir cilvēki ar augstāko ekonomisko izglītību. Ministrei Circenei, manuprāt, ir cita izglītība. No vienas puses, ministre tiešām atzīst, ka slimnīcas ir dramatiskā stāvoklī, un pieprasa papildus 34 miljonus latu uz pusgadu, bet tad, kad tie netiek piešķirti, viņa saka – slimnīcu vadītāji ir vainīgi. Kur loģika?
– Slimnīcu vadītāji, domāju, neizķiņķelē naudu, jo labi saprot, ka naudas ir ārkārtīgi maz. Tāpēc nav ko viņus vainot.
J. K.: – Mūsu prasības nebija nemaz tik lielas. Lai par pirmo pusgadu atrisinātu vairākumu problēmu, mēs lūdzām pusotru miljonu latu, proti, lai neatliekamo palīdzību saņēmēju skaitam būtu atbilstošs finansējums. Otrkārt, lai mēs varētu samaksāt saviem darbiniekiem par to, ka viņi strādā.
– Vai tad tagad netiek maksāts?
J. K.: – Tikai līdz noteiktam punktam. Tālāk viņš strādā, strādā, bet neko nesaņem. Viņš ārstē noteiktu skaitu slimnieku, bet par pārējiem naudu nesaņem.
V. K.: – Laikam ir pienācis brīdis padalīties ar neoficiālu, bet drošu informāciju, kas nāk no slimnīcu vadību puses. Ir doti mājieni, ka tuvākajos gados slimnīcām savs darbs ir jāplāno, nevis lai paplašinātu savus pakalpojumus, bet – tieši otrādi – lai tos sašaurinātu.
J. K.: – Mēs no ministrijas esam saņēmuši vēstuli, ka slimnīcu finansējums nākamajā plānošanas periodā – tuvākajos trīs gados – nepieaugs. Bet kopumā veselības aprūpes finansējums taču iet uz leju, tas kļūst mazāks gadu no gada. Ir pateikts; jā, nākamgad finansējums būs tāds pats kā šogad. Bet, ņemot vērā visus sadārdzinājumus, zinām, ka ar piešķirto naudu būs stipri par maz. Līdz ar to – spēsim izārstēt mazāku skaitu pacientu...
– Bet ko tad pārējie?
J. K.: – Pārējiem tiks ciniski pamāts ar sētas mietu: slimojiet veseli!
V. K.: – Tas nozīmē to, ka tautas izmērdēšana turpināsies vēl naskākā tempā – ar valdības svētību.
– Ko konkrēti nozīmē kādas slimnīcas bankrots?
J. K.: – Pirmkārt, slimnīca mazpilsētā vai reģiona centrā ir viens no lielākajiem darba devējiem. Piemēram, kas notiks ar Liepājas metalurga darbiniekiem, ja šī rūpnīca bankrotēs? Cilvēki jau tagad strādā uz izdegšanas robežas, bet slimnīcu vadītājiem nav līdzekļu, ar ko samaksāt cilvēkiem par darbu. Neatliekamās palīdzības atvesto slimnieku nedrīkst atraidīt, viņš ir jāpieņem un jāārstē, bet darbiniekam neviens par to netaisās maksāt. No sociālās spriedzes viedokļa, tas ir ļoti nepatīkams jautājums. Atcerieties, kas notika ar Bauskas slimnīcu, kad tur tika samazināts pakalpojumu loks. Pret iedzīvotāju un medicīnas darbinieku protestiem cīņā gāja pat policijas specvienība.
V. K.: – Ir pieejams jaunākais Pasaules Veselības organizācijas pētījums par veselības aprūpes stāvokli Latvijā, un šajā pētījumā ir konstatēts, ka šobrīd mūsu valstī, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, 14 reižu vairāk iedzīvotāju nevar atļauties veselības aprūpi – tāpēc, ka viņiem trūkst naudas, lai piekļūtu pakalpojumam. Lai aizbrauktu pie ārsta, lai nopirktu zāles un tā tālāk. No tiem, kas vienreiz ir tikuši pie ārsta, 27% pietrūkst naudas, lai pildītu tos ārstniecības ieteikumus, ko ārsts viņiem ir izrakstījis. Tā ir vienkārši šaušalīga informācija, bet vistrakākais ir tas, ka mūsu valdība uz to joprojām nekādi nereaģē.
– Piebildīsim, ka mūsu valdība nereaģē ne uz ko.
V. K.: – Nē, uz Briseles norādījumiem gan reaģē. Turklāt ļoti sensitīvi reaģē.
J. K.: – Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kurā ir tik milzīgs pacienta līdzmaksājums. Pacientam jāapmaksā aptuveni 40% no visa pakalpojuma. Lietuvā pacientam nav jāmaksā nekas, Igaunijā līdzmaksājums ir minimāls. Pie mums pacients maksā gandrīz 10 latu dienā.
– Tad jau nonākam pie jautājuma: kāpēc viss tā notiek?
V. K.: – Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis pirms mēneša publicēja rakstu Veselības aprūpes budžets kā lupatdeķis. Tajā viņš pateica, ka visas problēmas sākušās 1990. gadā, kad jaunizceptā Latvijas valdība Ivara Godmaņa vadībā nolēma, ka veselības aprūpei var iedot ļoti mazu naudu, jo – gan jau tauta pati ārstus pabaros.
– Tieši tāpat kā cara laikos.
V. K.: – Kā Pētera I laikos vai kā staļinlaikos. Tas nozīmē, ka brīvajā un neatkarīgajā Latvijā veselības aprūpes finansēšana joprojām notiek ar Staļina metodēm. Un tas ir novedis pie tā, ka Latvijā joprojām valsts budžets tiek veidots saskaņā ar labākajām politiskās korupcijas tradīcijām – slēgtā vidē, aizklāti, tu man ķieģeļus, es tev baļķus. Lai kā mēs arī esam pūlējušies piegādāt valdībai pierādījumus, kādā stāvoklī ir medicīnas aprūpe, lai arī kā esam snieguši apliecinājumus no starptautiskām organizācijām par to, kas ir laba starptautiska prakse, mēs vienmēr esam atdūrušies kā pret sienu. Vai tāpēc, ka valdības vadītājiem pietrūkst izglītības, vai tāpēc, ka viņiem ir kādi ļauni nodomi attiecībā pret valsti un tautu? Pirms pāris nedēļām Viļņā notika konference par korupcijas jautājumiem, un viena no atziņām bija par to, ka korupcija saēd valsti no iekšpuses. Tāpēc nav ko brīnīties par to, ka mūsu valsts patlaban atrodas tur, kur atrodas, un ka iedzīvotāju attieksme pret parlamentu un valdību ir negatīva. Par valsts nozagšanu rēķinu beigu beigās maksā iedzīvotāju zemākie slāņi, ne jau politiskā elite. Vai reiz tiks ievēlēta tāda Saeima, kas pārcirtīs šo apburto loku? Vai būs reiz valdība, kas budžetu veidos atklāti un godīgi? Starp citu, Igaunijā veselības aprūpei šogad atvēlēti 5,2% no IKP. Mums ir par diviem (!) procentiem mazāk.
J. K.: – Turklāt igauņiem IKP ir lielāks nekā Latvijā.
V. K.: – Paziņojumi par to, ka valstij nav naudas, ir vienkārši smieklīgi. Valsts šogad budžetā sadalīs ap sešiem miljardiem latu. Valstij vispirms jādomā par iedzīvotājiem, nevis par grāmatvedību. Sūkstīšanās par naudas trūkumu acīmredzot ir politiskās korupcijas sastāvdaļa. Ministrei Circenei beidzot vajadzētu padomāt, kā izturēties pret nozari. Vai viņai ir patiesas jūtas tad, kad viņa pieprasa vairāk naudas, vai arī tad, kad pieslejas nometnei ar nosaukumu: «kā var nesolīt?» un apgalvo, ka naudu var iedot kaut kad 2020. gadā.
– Pērnruden sūtījāt vēstuli Eiropas Parlamentam. Kādu atbildi saņēmāt?
V. K.: – Aizstāvot pacientu tiesības uz kvalitatīvu aprūpi un mediķu tiesības uz cienīgu darba apmaksu, kā arī ņemot vērā to, ka pašmāju politiķi mūsu aicinājumos un prasībās neieklausās, mēs vērsāmies pie Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes ar aicinājumu vērtēt, vai Latvija ir cienīga 2015. gadā būt ES prezidējošā valsts, ņemot vērā to, ka tās valdība rupji un ilgstoši pārkāpj ES iedzīvotāju pamattiesības uz kvalitatīvu un pieejamu veselības aprūpi. Diemžēl ES augstākās politiskās institūcijas arī izturas ļoti dīvaini: tās uz mūsu vēstuli pagaidām nav atbildējušas nekādā veidā. Tas tikai liecina par to, kāda ir ES patiesā attieksme pret Austrumeiropas valstu iedzīvotāju tiesībām, sociālajām garantijām un veselības aprūpi. Tā ir viela pārdomām arī tiem, kuri ar abām rokām nepārdomāti balso par arvien lielāku pakļaušanos ES birokrātu prasībām. No tā izriet secinājumi. Pirmām kārtām Eiropas Savienībai nav nekā kopēja ar tiem sociālās politikas principiem, ko tā pati ir deklarējusi. Visas runas ir bijušas tikai kā spīdīgs ietinamais papīrs šai savienībai, kurai Latvija ir vajadzīga tikai kā noieta tirgus. Un eiro ieviešana nozīmēs tikai to, ka tiek nojauktas pēdējās barjeras, kas šo noieta tirgus situāciju varēja kaut kā ierobežot.
J. K.: – Bēdīgi ir tas, ka vairākums cilvēku pat necenšas protestēt pret šo situāciju.
– Acīmredzot tāpēc, ka cilvēki zaudējuši jebkuras cerības, tāpēc neuzskata par vajadzīgu bojāt nervus ar kaut kādiem protestiem.
V. K.: – Finanšu ministrija ir nodemonstrējusi tādu kā atvērtu politiku un aicina iedzīvotājus elektroniski balsot par nākamā gada budžeta prioritātēm. Ideja nav slikta, taču – kā tiks materializēti šīs idejas rezultāti? Pieņemsim, ka iedzīvotāji nobalso, un veselības aprūpe iegūst pirmo vietu. FM pasaka: nu, labi, darīsim, kā jūs teicāt, – jūsu izvēlētajai nozarei iedosim sešus miljonus vairāk, līdz ar to būsim izpildījuši jūsu vēlmes. Nonsenss un populisms! Un tam nav nekā kopīga ar to, ko veselības aprūpes finansēšanā dara, piemēram, Igaunija.
J. K.: – Tas ir populisms tāpēc, ka naudas tik un tā ir katastrofāli par maz. Ar tiem sešiem miljoniem var izārstēt tūkstoti pacientu. Bet ko darīt ar pārējiem četriem tūkstošiem pacientu?
V. K.: – Tas ir valdības kvalifikācijas un attieksmes jautājums. Kamēr mūsu politiķi nemainīsies, kamēr veselības aprūpes finansēšanā spēkā būs Staļina metodes, tikmēr mēs slīksim tajās pašās problēmās, kurās slīkstam visu laiku.
J. K.: – Latvijā mirstība pārsniedz dzimstību divas reizes, un Latgalē ir reģioni, kur mirstība ir trīs reizes lielāka par dzimstību. Līdz ar to – ciniski runājot – problēma risinās pati: jo ilgāk valdība nogaidīs, jo ātrāk situācija būs tāda, ka vairs nebūs ne ko valdīt, ne ārstēt.
V. K.: – Šī valdība ir aizsūtījusi emigrācijā 300 000 cilvēku, bet sliktās veselības aprūpes dēļ uz kapiem – 100 000 cilvēku. Lūk, tas ir īstais Latvijas «veiksmes stāsts».
– Kas ir galvenā problēma veselības aprūpes nozarē? Naudas trūkums?
V. K.: – Katrā ziņā, galvenā problēma nav korupcija. Turklāt ir jāatšķir korupcija augstākajos varas ešelonos no korupcijas zemākajos līmeņos. Zemākajos korupcija notiek tāpēc, ka cilvēki cīnās par izdzīvošanu. Augstākajos līmeņos korupcija notiek pavisam citu motīvu dēļ. Bet samaksāt vienmēr dabū iedzīvotāji. Tāpēc vienreiz jābeidz valsts budžetu veidot atbilstoši politiskās korupcijas principiem. Korupcijai var būt arī labā puse. Piemēram, ja pacients, neizmantojot koruptīvas darbības, nevar tikt klāt pie pakalpojuma, no kura atkarīga viņa veselība vai pat dzīvība, tad domāju, ka viņu, kas iedevis aploksni ierēdnim, kas regulē rindu, vai pašam ārstam, nevajadzētu nosodīt. Protams, ir jāvērtē tas, vai ārsts, vai ierēdnis nav pieprasījis kukuli pirms pakalpojuma. Korupcija ir tad, ja ierēdnis vai ārsts pieprasa naudu. Tam nav attaisnojuma, bet tam ir izskaidrojums.
– Kāds?
V. K.: – Tās ir nepienācīgi zemas algas un garas rindas uz veselības aprūpes pakalpojumiem. Atbilstoši labai starptautiskai praksei, ko norādīja arī Pasaules Bankas pārstāvji 2005. gadā, vidējai ārsta darba samaksai ir jābūt vismaz divas reizes lielākai nekā vidējā darba alga tautsaimniecībā. Patlaban ārsta darba vidējā samaksa Latvijā ir tāda pati kā vidējā tautsaimniecībā. 2005./2006. gadā ārsta darba alga, vidējos skaitļos rēķinot, bija pusotras reizes lielāka nekā vidējā tautsaimniecībā. Mēs esam pamatīgi slīdējuši uz leju. Vēl vairāk ir cietušas medicīnas māsas un zemākais medicīniskais personāls. Bet ārsta darba samaksa ir pilnīgi demotivējoša, tāpēc ārsti dodas prom no valsts. Kādā aptaujā Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa atzina, ka mainīties jāsāk vispirms augstākajiem varas ešeloniem, un tad, kad cilvēki redzēs, ka valsts augstākās amatpersonas un valsts politiskā elite sāk darīt visu atbilstoši morālei, ētikai un caurskatāmības principiem, tad tas kļūs par motīvu un piemēru, kam sekot. Pagaidām tā nenotiek.