Saeimas Eiropas lietu komisija vakar ar pārliecinošu balsu vairākumu noraidīja Eiropas Komisijas sagatavotu projektu noteikumiem, pēc kādiem būtu jāstrādā visām Eiropas Savienības dalībvalstu ostām.
Par projekta atbalstīšanu nobalsoja tīs no četrpadsmit klātesošajiem komisijas deputātiem. Pēc tam ar 11 deputātu balsīm pret tām pašām trijām tika pieņemts Satiksmes ministrijas piedāvātais teksts, ka «regulas priekšlikums neatbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principam». Atbilde formulēta eirobirokrātu valodā, kas speciāli izdomāta, lai neviens to nesaprastu.
Komisijas sēde sniedza skaidru piemēru, kam un kāpēc tāda valoda vajadzīga. Vienas un tās pašas iestādes Briselē taču ir gan noteikušas, ko nozīmē «subsidiaritāte», gan atsūtījušas «Eiropas Parlamenta un Padomes regulas priekšlikumu COM(2013) 296». Nevienam Latvijas iedzīvotājam, ieskaitot Saeimas deputātus, nav nekādu izredžu pierādīt šīm pašām iestādēm, ka pastāv neatbilstība starp tiem vārdiem un/vai vārdu virknēm, ko iestādes jau pasludinājušas par savstarpēji atbilstošām. Regulas galvenās aizstāves, komisijas priekšsēdētājas Zandas Kalniņas-Lukašēvicas vārdiem runājot, ES institūciju atsūtītajā priekšlikumā «subsidiaritātes princips ir precīzi ievērots tā, kā ES definēts». Ja tā, tad kāpēc Latvijā vēl vajadzīga Saeima? Z. Kalniņa-Lukašēvica tūlīt pat publiski apstiprināja, ka tāda te patiešām nav vajadzīga, jo «Lisabonas vienošanās neprasa no mums politiskas deklarācijas». Bet ko tad citu var darīt un dara jebkuras valsts parlaments, ja ne pieņem politiskas deklarācijas? Tieši to komisijas vadītājai ar pārliecinošo balsojumu 11:3 norādīja komisijas vairākums. Tas tika paskaidrots arī vārdiski ar norādi uz Francijas parlamentu, kas regulas priekšlikumu jau noraidījis, nemaskējot politisko gribu ar juridiskām mežģīnēm.
Trīs Saeimas deputāti līdz balansēšanai uz Saeimas un tātad viņu pašu atlaišanas robežas nonāca, mēģinot kaut ko mainīt Rīgas brīvostā par jebkuru cenu. Šāda vēlme ir pārņēmusi Reformu partiju, kuras balsotājus komisijā (Z. Kalniņa-Lukašēvica, Inese Lībiņa-Egere un Kārlis Eņģelis) papildināja komisijas sēdē pieaicinātais Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Vilnis Ķirsis un Rīgas brīvostas valdes locekle Inga Antāne. Viņiem tomēr nācās pakļauties lēmumam neriskēt ar Latvijas ostām tikai tāpēc, ka vienas partijas pārstāvji neredz citu paņēmienu, kā atlaist no darba Rīgas brīvostas pārvaldnieku Leonīdu Loginovu.
Briseles izmantošana L. Loginova atlaišanai ir vietējā ideja. Briseles ideju komisijas sēdē lieliski noformulēja Latvijas Ostu asociācijas pārstāvis Kārlis Leiškalns: «Pārvadātāju asociācija dara savu darbu.» Runa nav par Latviju, bet par vismaz Eiropas mēroga organizāciju, kas spēj ietekmēt Eiropas Komisiju un parlamentu. Vieglāk uztveramais ostu un pārvadātāju cīņas moments ir ostu pakalpojumu tarifi. Pārvadātāji gribētu, lai katrā valstī būtu speciāla iestāde, kurā apstrīdēt ostu tarifus apmēram tā, kā Latvijas uzņēmēji sūdzas viens par otru Iepirkumu uzraudzības birojā vai tiesā prasa atcelt konkurentiem izsniegtas būvatļaujas. Tā tiešām iespējams bojāt dzīvi ostām, kuras divreiz jau pratušas sevi aizstāvēt, noorganizējot Briselē dokeru demonstrācijas. Kamēr pārvadātāji nespēj likt dokeriem pretī vēl iespaidīgākus matrožu u.tml. nopietna izskata cilvēku pūļus, dokuments COM(2013) 296 paliek tikai apliecinājums lobiju spējām ietekmēt Briseles politiķus un augstākos ierēdņus.