Zigmars Liepiņš: Kur vēl koris var dziedāt 11 stundas? Varbūt kaut kur Zimbabvē...

Intervija ar komponistu Zigmaru Liepiņu – par vērtībām, kas svarīgas latviešiem, par Dziesmu svētkiem pļavā, par to, kāpēc mazākums diktē vairākumam, un par jauno oratoriju, kas pirmatskaņojumu sagaidīs nākamā gada maijā.

– Šogad vērojami tādi īpatni kontrasti: viena cilvēku daļa priecājas par skaistajiem, latviskajiem Dziesmu svētkiem, cita – par laimi, gluži maza – apņirdz latviskumu. Piemēram, viens Saeimas deputāts no Saskaņas centra atļāvies svētku dalībniekus nosaukt par «Waffen SS 19. grenadieru divīzijas muzikālo vadu».

– Jā, ir tāds cilvēks, kuram uzvārds ar kuili saistīts. Kuilis, kā mēs zinām, ir vīrieškārtas cūka. Ja viņš dzīvo šajā zemē un uzvedas kā kuilis, tad viņš tāds arī ir. Ko tu viņam padarīsi? Bet par to, ko ar šādiem cilvēkiem darīt, ir jādomā politiķiem. Ja viņi nav spējīgi sakārtot šādus jautājumus, tad kas viņi par politiķiem? No kurienes tik daudzos latviešos šāda padevība un gļēvums, šāds kalpa sindroms, ka viņi nespēj reaģēt uz cūcībām? Kāpēc lietuviešiem tā nav? Varbūt tāpēc, ka Lietuva kaut kad un kaut nedaudz bijusi karaļvalsts? Acīmredzot viņu gēnos un mentalitātē ir palicis lepnums un stāja.

– Ne jau visos latviešos vērojams kalpa sindroms.

– Iespējams, ka cilvēki atduras pret kaut kādiem politiskiem žogiem un ierobežojumiem. Pats mēģinu no šādām lietām distancēties, jo nespēju tur neko mainīt. Mainīt spēj tikai tie, kas ir pie varas. Bet tauta savēlē pašvaldībās un Saeimā tādus, kas nemaz netaisās neko mainīt. Ko, piemēram, Rīgā savēlēja? Un cik no tiem 38 uzvarētājiem ir latvieši? Maz? Nē, daudz. Gandrīz puse. Iespējams, ka saimnieciskā struktūrā, kāda ir Rīgas dome, tas nav nekas sevišķs. Es, piemēram, nevaru apgalvot, ka Rīgā tagad ir daudz sliktāk nekā pirms desmit gadiem, nevaru teikt, ka Ušakova laikā Rīgā ir kļuvis sliktāk. Redzu, ka remontē tramvaja līnijas, liek bruģi...

– Rīgas saimnieciskā līnija – tas viss ir labi. Bet kas tad tevi neapmierina? Pret ko tu esi?

– Nevaru teikt, ka esmu pret kaut ko. Es esmu par to, lai vērtības, kas svarīgas mūsu tautai, tiktu saglabātas un respektētas no tiem, kuri šeit dzīvo, bet nav piederīgi latviešu nācijai. Es nesagaidu, ka ukraiņi, baltkrievi vai poļi šeit augsti nacionālā garā svinēs Jāņus, Vasarsvētkus vai vēl kaut ko. Nu, nē. Bet vismaz lai viņi respektē, ka to dara latvieši. Šajos Dziesmu svētkos viss jau bija gludi, un sadzīvošana, manuprāt, ir iespējama, ja neviens neprovocē naidu.

– Verbālās provokācijas parādās krievvalodīgajās avīzēs, sevišķi pēdējā laikā: gan Saeimas deputāta Kabanova, gan citu krieviski rakstošu autoru publikācijas ir aizskarošas un negantas pret latviešiem.

– Manuprāt, tās ir sadalītas lomas kādā īpašā izrādē: viens ir labais, saprotošais policists, otrs – sliktais. Koļa Kabanovs acīmredzot uzņēmies sliktā puiša lomu, bet labais puisis mums ir Nils.

– Jaukākais tas, ka neviens Saskaņas centra biedrs pat ne ausu neceļ, ka viņu kolēģis regulāri izrunājas kā tāds politiskais fūrmanis.

– Tāda nu mums ir tā likumdošana: tā aizsargā deputātiņus, kaut arī viņiem vajadzētu saņemt sodu. Mana doma ir tāda: ja deputāts reiz ir ievēlēts, tad viņu var arī atsaukt. Bet visticamāk, ka tie, kuri ievēlēja Kabanovu, viņu neatsauks.

– Saeimā, starp citu, ir tāda Sabiedrības saliedētības komisija, kuru vada Nacionālās apvienības deputāts Ilmārs Latkovskis, un viņam blakus sēž SC deputāte Cvetkova, kas – tāpat kā Kabanovs – nekrietni apmelojusi Latviju un latviešus. Kaut kā neredzu nekādu saliedētību... Un neviens viņu negrasās dzīt laukā ne no komisijas, ne Saeimas.

– Tāpēc, ka visādi kārtības ruļļi aizsargā šādus deputātus. No komisijas viņu gan vajadzētu izraidīt, bet visi jau saprot, ka degungalā ir nākamās vēlēšanas, tāpēc straujas kustības ir nevēlamas.

– Ir jau gan tās vēlēšanas degungalā. Bet tieši tāpēc Nacionālajai apvienībai tas būtu goda jautājums – parādīt savu attieksmi pret tādām cvetkovām.

– Protams. Bet par Nacionālo apvienību man arī rodas jautājumi. Ja parādās tādi līderi, personības ar harismu – kā Baiba Broka, tad viss ir kārtībā, tad var cerēt, ka nākamajās vēlēšanās NA salasīs vairāk balsu. Bet, ja šādu vilcējspēku nav, tad... Rezervistu soliņš nacionāļiem nav pārāk garš. Nav iespējams visu laiku vinnēt, uzsverot tikai ultralabējas lietas, un arī ne visi latvieši ir gatavi pievienoties šādai pozīcijai. Es, protams, simpatizēju Nacionālajai apvienībai, par to nav šaubu, bet man ik pa laikam uznāk bažas par tās dzīvotspēju. Alternatīvas viņiem, protams, nav. Bet virsū nāk citi spēki...

– Kurus tu domā?

– Jauno Repšes partiju. Bet Latvijas politiskajai videi ir viena nelaime: tā nespēj pozicionēties ideoloģiski. Kādai tad jābūt vienai normālai partijai? Ir varianti: tā ir kreisa, labēja, centriska, nacionāla, konservatīva, liberāla, sociāldemokrātiska... Bet mums patiesībā ir tikai divas partijas: latviešu un krievu. Un tas rada problēmas. Iespējams, ka Ušakova vinnests pēdējās vēlēšanās balstās arī uz to, ka viņš ir savācis lielu daļu latviešu balsu, to, kuri nesaprata, ko piedāvā pārējās partijas.

– Kā tu kopumā vērtē pagājušos Dziesmu svētkus?

– Nevaru atbildēt absolūti precīzi. Teikšu tā: ir jāizvērtē. Pagaidām nevar pateikt, ka bija ļoti labi, bet arī teikt, ka bija slikti. Un visnepiemērotākie vērtētāji ir tie, kuri tieši vai netieši bija iesaistīti šajos svētkos. Ir jārunā ar cilvēkiem, kuri ir profesionāļi skatuves jautājumos, bet ne tieši kordiriģenti vai komponisti. Ja kāds teiks: slikti, tad citi «izskaidros», ka viņam par maz dziesmu ielikts repertuārā, ja teiks, ka labi – nu, tad viņš to saka tāpēc, ka viņam viena vai vairākas dziesmas ir programmā. Bet vienalga – vai tu esi komponists, dziedātājs vai skatītājs – sešarpus stundu koncertu noklausīties nav iespējams. Es apbrīnoju, es nebeigšu apbrīnot latviešu dziedātāju un tautas izturību, ka visi kopā varēja dziedāt vēl līdz sešiem no rīta. Koristi bez pārtraukuma dziedāja 11 stundas! Kurā pasaules valstī tas būtu iespējams? Varbūt kaut kur Zimbabvē, džungļos, var dziedāt nedēļām...

– Skatoties un klausoties Dziesmu svētkus, laiku pa laikam bija tāda apokaliptiska izjūta: it kā mēs pēdējo reizi būtu sanākuši kopā tik daudz...

– Nē, man gan tā nebija. Man – tieši otrādi – bija izjūta, ka esam pacēlušies augstāk mūsu nacionālajā pašapziņā. Paskaties, kādi bija tērpi, kāds prieks bija cilvēkos! Es saredzēju Atmodas nojausmas, šķita, ka pirksti ir savilkušies kārtīgā dūrē, tie nav gļēvi atstatus cits no cita... Nelaime ir tā, ka repertuāru droši vien izveidoja pirms kādiem trim gadiem, kamēr krājumus izdeva, kamēr cits ar citu vienojās... Ja to veidotu tagad, tas būtu citāds. Bet Dziesmu svētki Latvijā vienmēr ir bijuši skandālu objekts, tur nu neko nevar darīt.

– Latvieši tādi skandālisti vai kā?

– Nē, vienkārši visi zina, kā ir jādara, visi ir gudrāki par visiem. Daļa gudrinieku saka: visiem jādzied vienbalsīgi...

– ... savukārt citi gudrinieki apgalvo, ka jādzied astoņās balsīs.

– Vajadzētu tomēr atrast vidusceļu. Bet koru sagatavotības līmenis ir dažāds, arī patikšana ir dažāda, un, ja dziesma korim nepatīk, tas tikai nočūkst kā piens uz karstas plīts. Bet, ja korim dziesma patīk, tad izrādās, ka to var dzirdēt līdz pat pēdējai skatītāju rindai. To gradāciju var just, kad dzirdi, kā korim pieaug spars. Un vēl viena lieta: vai koris dzied pēc notīm vai dzied no galvas. Daudzi dziedāja pēc notīm, un tas ir slikti. Tas nozīmē, ka koris nezina repertuāru. Ja man būtu teikšana, es uz skatuves laistu tikai tos, kuri dzied bez notīm. Bet to neesmu izdomājis es, tā ir Jāzepa Vītola ideja. Protams, koris var pateikt: mēs to negribam, mēs nevēlamies jūsu murgus mācīties no galvas.

– Kāds anonīms krieviski rakstošs autors avīzes Vesti segodņa interneta versijā latviešu Dziesmu svētkus ir salīdzinājis ar 2015. gadā gaidāmo Rīgas eiropraidu. Aizskarošāk pateikt, protams, vairs nebija iespējams.

– Vienmēr esmu bijis pārliecināts – Eiropā un pasaulē darbojas jēdziens, ka mazākums pakļaujas vairākumam, bet vairākums respektē mazākumu. Vismaz mazliet. Šajā – praidistu – gadījumā izskatās, ka mazākums diktē vairākumam. Un tas vairs nav nekas labs. Mums kā mazai nācijai vajadzētu paskatīties, ko šajā jautājumā dara citas – lielākas – nācijas. Piemēram, francūži, šo tēmu pieņem ļoti agresīvi. Nesen, Bastīlijas dienā, tika izsvilpts Francijas prezidents, jo francūži ir ļoti neapmierināti ar viendzimuma laulību atļaušanu.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"