XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV deju svētku noslēguma koncerts ir kā virsotne, kulminācija visam lielajam kultūras notikumam.
Pēc tā izskanēšanas debates ilgi nerimst, izsakot visus par un pret repertuāram, pasākuma organizācijai, gaisotnei, vadītājiem.
Šoreiz vērtējuma krāsu palete ir gandrīz divkrāsu: ja rīkotājiem dominē baltā, tad otriem – mūziķiem ar vārdu – tā ir izteikti pelēka.
Uzteic repertuāru:
Svētku rīkotāji vakar preses konferencē lielākoties slavēja paveikto. Diriģente un noslēguma koncerta Līgo! mākslinieciskā vadītāja Aira Birziņa lakoniski rezumēja, ka «koncertā bija latviskuma svinēšanas un vienotības sajūta un kulminācija – sākot no dalībniekiem līdz publikai. Koru mākslinieciskā kvalitāte bija izcila!»
Otrs mākslinieciskais vadītājs Ivars Cinkuss sarunā ar Neatkarīgo pieļāva, ka šis notikums izsauks lielu viedokļu dažādību. Tas viņu nekādi neaizskarot, jo arī pašam par iepriekšējiem bijuši savi vērojumi un domas: «Uzskatu, ka repertuāra balanss bija lielisks, jo tādu – daudzpusīgu – to arī veidojām. Vienmēr jāatrod svaru kausu līdzsvars starp kora mūzikas klasiku un mūsdienu skaņdarbiem. Tās visas ir laikmeta liecības.» Viņš uzsvēra, ka dominējusi tieši tautas mūzika dažādu autoru apdarē. Šīs dziesmas esot patiešām interesantas, tāpēc tik daudzas iekļautas repertuārā. Dziesmu svētku kontekstā nav nemaz tik daudz radīts akadēmiskās mūzikas, ko būtu vērts atskaņot Dziesmu svētkos. Pēc viņa domām, oriģinālmūzikas jomā vairāk var paveikt profesionāļi, piemēram, valsts akadēmiskais koris Latvija.
Publika grib efektus:
Par jaundarbiem I. Cinkuss izsakās kā par zināmu eksperimentu – šajā ziņā vienmēr ir sava riska deva. «Var jau gadīties, ka kaut kas neaiziet, bet tas jau ir jebkurā jomā. Piemēram, Uģa Prauliņa Jāņu nakts mistērija pat nav gluži uz to attiecināma, jo – lai to tā pa īstam atskaņotu, vajadzīgs milzīgs sastāvs. Esmu pārliecināts, ka emocionāli un fiziski tai bija īstā vieta un tā arī izskanēja pietiekami labi, ņemot vērā tās komplekso un sarežģīto uzbūvi. Patiesībā būtu vajadzīgi vēl pāris mēģinājumi tieši estrādē, lai tas notiktu tieši tā, kā domāts,» skaidroja mākslinieciskais vadītājs, piebilstot, ka divās dienās dabūt to visu kopā – bijis sarežģīti. Koris izdarījis visu gana labi, un patiesībā bijušas tikai pāris nobīdes akustikas dēļ.
Viedoklim, ka koncertā nav vajadzīgi ārējie efekti, mākslinieciskais vadītājs zināmā mērā piekrīt – dziesma tiešām esot pašvērtība. Šajā reizē rīkotāji arī esot atteikušies no liekām tehnoloģijām. «Ja atceramies iepriekšējos svētkus, tad gan tas viss bija – lēkājošas balerīnas un videoprojekcijas, filmas uz paralēliem ekrāniem un viss kas cits. Te bija tikai gaismas kā pastiprinošas noskaņas efekts,» norādīja I. Cinkuss. Viņš domā, ka sabiedrība ir izlutināta ar šādiem piesitieniem un pat paģēr tos. Diez vai tā būtu gatava iztikt bez jebkādiem blakus efektiem – pēc tik plika koncerta iebildumu noteikti būtu vesela jūra.
Sadziedāšanās kā kompromiss:
Par sadziedāšanās nepieciešamību I. Cinkusam ir divējādas izjūtas – tas esot koks ar diviem galiem. No vienas puses, tas tiešām esot pielipinājums pie koncerta. «Ja piekrītam tam, ka šis koncerts ir latviskās kultūras Olimps, kur parādām visu labāko, kas mums ir, tad, protams, to nevajadzētu atšķaidīt pilnīgi ne ar ko. Tajā pašā laikā – tas ir alternatīvs balanss starp mūžīgo dilemmu: elitārs profesionālisms, kas pieejams tikai daļai, un vienkārša dziedāšana. Tāpēc, no otras puses, sadaļa, kas nāk pēc oficiālā koncerta, ir zināms kompromiss – lai pēc garīgās spriedzes nāktu atslābums ar dziedāšanas palīdzību. Katrā reizē rīkotāju rokās būs izlemt: darīt to vai nē. Tomēr – vai nav labāk šāda muzikāla iztrakošana nekā plika dzeršana?» rausta plecus svētku rīkotājs.
Viņš arī uzteic režisoru devumu un nepiekrīt, ka uzvedumā bijuši ievērojami robi. Jānis Baltiņš un Ilmārs Millers (viņš palīdzot rīkot arī svētkus Igaunijā) izdarījuši visu to labāko. «Viņi ir dziļi profesionāli, un to arī atzina ārzemnieki: tik fantastiska un organizēta cilvēku nomaiņa reti kur esot redzēta,» uzteica I. Cinkuss. Koru noiešana un uznākšana aizpildīta ar interesantiem skaņu risinājumiem – piemēram, kalēja smēdes ritma elementiem. Tas bijis kas citādāks un palīdzējis visus pārnest uz nakts noskaņu.
Vajag jaunu stadionu:
Valsts Nacionālā kultūras centra (LNKC) vadītāja Dace Melbārde gan bija mazliet kritiskāka. Viņa uzskata, ka turpmāk vajadzētu atvieglot koncertu nastu, jo divi lieli koncerti vienā dienā nav viegla lieta. Tik blīvs koncertu plāns gan bijis tāpēc, lai pēc iespējas lielākam skaitam skatītāju tie būtu pieejami. «Taču svarīgi ir domāt ne tikai par skatītājiem, bet arī dalībniekiem – lai viņiem nezustu svētku sajūta. Ceru, ka mēs šo latiņu nepārkāpām, tomēr nākamreiz, veidojot repertuāru, tas jāizvērtē rūpīgāk,» teica D. Melbārde. Viņa gan atzina, ka nedomājuši, ka būs tik liela atsaucība – uz visiem pasākumiem izpārdoti 96% biļešu.
Kas noteikti raizes darot svētku rīkotājiem un kas esot lielākais klupšanas akmens, ir infrastruktūra, konkrētāk – Daugavas stadions un Mežaparka estrāde. Stadions ir vajadzīgs jauns un moderns, bet estrāde jāpaplašina, jānodrošina vairāk vietu skatītājiem, kuru abās šajās vietās esot krietni par maz. Tad būs liela daļa problēmu un iebildumu atrisinātas, spriež LNKC vadītāja.