Bijušie deputāti jubilejā asi kritizē Saeimu

Aizvadītajā nedēļas nogalē apritēja 20 gadu, kopš pēc 59 gadu pārtraukuma tika ievēlēta neatkarīgās Latvijas Saeima.

Vēlēšanās piedalījās 89,9% balsstiesīgo iedzīvotāju, un šis rekords aizvadītajos gados tā arī nav ne pārsniegts, ne atkārtots. Savukārt atjaunotās Saeimas pirmo sasaukumu deputāti uzskata, ka, gadiem ritot, parlaments kļuvis aizvien neefektīvāks.

Jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām – 7. jūlijā – 5. Saeimas deputāti par Valsts prezidentu ievēlēja Gunti Ulmani, par kuru nobalsoja 53 Saeimas deputāti. Interesanti, ka arī Vaira VīķeFreiberga un Andris Bērziņš augstā amata pienākumus stājās pildīt ar tieši tādu pašu parlamentāriešu skaitlisko atbalstu.

Trūkst ieinteresētības:

Nostiprinot atjaunotās valsts pozīcijas starptautiskajā arēnā, 5. Saeima izveido Saeimas delegāciju Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā un aktīvi darbojas sešās starpparlamentu organizācijās.

Pēc padomju okupācijas gadiem atjaunotajā Saeimā ievēlētais Aivars Endziņš, kas vēlāk kļūst par Satversmes tiesas priekšsēdētāju, uzskata, ka tolaik Saeimā ievēlētie cilvēki strādājuši ar lielāku atdevi un bijuši patiesi ieinteresēti izprast gatavotos likumprojektus pirms to apstiprināšanas. Ievēlētie deputāti mazāk arī domājuši par sava politiskā kapitāla veidošanu, izmantojot uzstāšanos no tribīnes.

«5. Saeima strādāja daudz aktīvāk, komisijas strādāja un pašas gatavoja likumprojektus. Arī alternatīvus likumprojektus. Liekas, ka tad deputāti vairāk iedziļinājās projektos, kas tika piedāvāti. Tagad viss ir ļoti vienkārši, viss ir izlemts un Saeima paliek tikai izpildītāja. Tagad, raugoties uz plenārsēžu gaitu, šķiet, ka viens otrs sensitīvāks jautājums tiek izmantots, lai deputāti izrādītu sevi, bet mazāk runā pēc būtības,» saka A. Endziņš.

Jampampiņu sasaukums:

Saeimas 6. sasaukuma laikā Latvija iesniedz pieteikumu par Latvijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā un Saeimā tiek izveidota Eiropas lietu komisija, kura pārrauga Latvijas likumu saskaņošanu ar ES normām.

Šis parlamenta sasaukums ķeras arī pie Satvermes – no trim līdz četriem gadiem tiek pagarināts Saeimas un Valsts prezidenta pilnvaru termiņš un Saeimas vēlēšanas vairs nenotiek divas dienas, bet vairs tikai vienu. Deputāti parūpējās arī par savas ikdienas sadzīves apstākļu uzlabošanu – atjaunota Sēžu zāle, tā ieguvusi amfiteātra iekārtojumu, un deputātiem vairs nav jāsēž rindās kā skolēniem.

Vēsturē 6. Saeima iekļuvusi arī ar rekordlielu frakciju skaitu. Pēc vēlēšanām tajā tiek izveidotas deviņas frakcijas, bet, deputātiem no tām izstājoties un pievienojoties citiem politiskajiem spēkiem, sasaukuma laikā izveidojas 16 dažādas frakcijas, bet pie frakcijām nepiederošo skaits brīžiem pārsniedz 20.

Arī viens no diviem 6. Saeimas priekšsēdētājiem Alfrēds Čepānis, kurš amatā stājās pēc Ilgas Kreituses izstāšanās no Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas, ir pārliecināts, ka Saeimas deputāti pēdējos 20 gados kļuvuši mazāk kompetenti un baidās pieņemt atbildīgus lēmumus.

«Vismaz no mana redzes punkta izmaiņas Saeimas darbā ir stipri jūtamas. Vistraģiskākais ir tas, ka mazinājies kompetences līmenis visos jautājumos. Es noskatījos visu Dziesmu un deju svētku gājienu svētdien, un, manuprāt, viens deju kolektīvs no Alūksnes rajona Trapenes pagasta ir daudz vērtāks par tiem jampampiņiem, kas sēž Saeimā,» ass ir bijušais politiķis.

Nostalģija pēc Augstākās padomes:

A. Čepāņa darbošanās Latvijas un Baltkrievijas ekonomisko sakaru veicināšanas biedrībā ļaujot arī apgalvot, ka lēmējvarā un izpildvarā valda «briesmīga gļēvulība un bailes uzņemties atbildību».

«Var jau teikt, ka manā laikā [Saeimā] bija vairāk bijušo sarkano – tādu kā es, bet tie bija cilvēki, kas bija pieraduši pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību,» rezumē A. Čepānis, kas, noraidot pārmetumus par pārmērīgu alkohola lietošanu, savulaik nokļuva tautas folklorā ar teicienu: «Esmu skaidrs kā bāriņa asara».

Savukārt visu laiku aktīvākais Saeimas debašu dalībnieks Juris Dobelis, kas bija gan Augstākās padomes (AP), gan sestās un nākamo trīs Saeimu deputāts, uzskata, ka parlaments ir zaudējis saikni ar saviem vēlētājiem, par kuriem atceras tikai pirmsvēlēšanu laikā. Vērtējot retrospektīvi, viņš uzskata, ka Latvijā pārāk ātri sākusies partiju veidošanās un priekšlaicīgi, ievēlot 5. Saeimu, pārtraukta AP darbība.

«Vislabākās atmiņas ir par AP, jo tajā tika pārstāvēta visa Latvija. Mazliet par ātru sāka formēties partijas, nostrādājām tikai trīs gadus, ne piecus. Tas uzlika zīmogu arī Saeimai, jo pazuda draudzīgās saites starp parlamentu un tautu, kas bija AP laikā. Pakāpeniski sāka veidoties savtīgo interešu grupējumi, kas diemžēl izmantoja Saeimu savā labā. Tas beidzās ar Saeimas atlaišanu, kas vispār sabojāja to ainu,» uzskata nerimstošais nacionālās idejas aizstāvis.

***

Saeimai kļūdu maz, bet būtiskas

Aleksandrs KIRŠTEINS, Augstākās padomes un vairāku Saeimas sasaukumu deputāts:

– Neskatoties uz pesimismu, mums Saeima šos 20 gadus strādājusi visai veiksmīgi. Taču ir pieļautas divas rupjas kļūdas – Saeima pakļāvās spiedienam un mīkstināja Valsts valodas likumu, nosakot, ka deputātiem latviešu valoda nav jāzina augstākajā līmenī, un Abrenes atdošana. Neesmu no tiem, kas domā, ka vajag visu laiku mainīt Saeimas ievēlēšanas kārtību, bet žēl, ka Nacionālās apvienības likumprojekts, ka jāpalielina biedru skaits, no kura partijas drīkst startēt vēlēšanās, tā arī netika pieņemts. Uzskatu, ka partiju var dibināt arī pieci cilvēki, bet startēt vēlēšanās tikai ar tūkstoti un vairāk biedriem. Tas Saeimas darbu padarītu daudz nopietnāku, ļautu izveidoties divām vai trim lielām partijām, kas ļautu likumus tādā ilglaicīgā skatījumā pieņemt.

Indulis EMSIS, Augstākās padomes un vairāku Saeimas sasaukumu deputāts, 9. Saeimas priekšsēdētājs:

– Attīstība Latvijas parlamentārajā sistēmā bijusi diezgan komplicēta. Labā ziņa ir tāda, ka parlamentārā valsts ir attīstījusies, kopš kā Augstākās padomes deputāti nolikām mandātus un izveidojām parlamentāro valsti. Diezgan daudz no parlamentārās sistēmas stiprināšanas nav izdevies. Parlamentārā vara aizvien nav nostiprināta, galvenā pozīcija ir koalīcijas padomes un valdības rokās, bet parlaments no konceptuāliem valsts attīstības jautājumiem atturas. Parlamentam pašam pienāktos ņemt un pašam varu nostiprināt. Otra lieta, ko uzsvērtu, – deputātu pašu statuss ir mazinājies. Proti, daudzos gadījumos deputāta neatkarība lēmumu pieņemšanā ir iedragāta. Tas ir izdarīts ar tā sauktajiem atklātajiem balsojumiem, jo aizklātais balsojums ir demokrātijas pamats, lai deputāta vara būtu pilnīga un viņš varētu izdarīt lēmumus tieši tādus, kādus iecerējis. Visos parlamentos, kur nācies pabūt, esmu redzējis, ka aizklātās balsošanas sistēmai tiek pievērsta izcili liela nozīme. Latvijas parlamentā deputātam ir atņemta šī tiesība brīvi balsot pēc saprašanas un sirdsapziņas, un tas ir milzīgs zaudējums demokrātijai.

Kārlis LEIŠKALNS, 5., 6. un 7. Saeimas deputāts:

– Protams, parlaments nevienam nepatīk, taču es visumā parlamenta darbu vērtēju pozitīvi. Ir jāņem vērā, ka Augstākajai padomei un piektajam, sestajam parlamentam pavisam no jauna bija jārada likumdošana, un uzskatu, ka tas darbs tika paveikts pietiekami augstā līmenī. Jāatzīst, sākumā Saeima bija daudz liberālāka un balstīta uz individuālo. Tagad kompetences līmenis ir zemāks un lielāku lomu spēlē ierēdniecība, ministrijas un tā dēvētās spiediena grupas – asociācijas un arodbiedrības. Tas lielā mērā ir labi, jo tās nodrošina pilsoniskās sabiedrības klātbūtni likumu radīšanā. Šajā laikā pazudusi arī opozīcija, piemēram, šajā Saeimā ar to vispār nerēķinās, un tas nav nekas labs.