Neatkarīgās aptaujātie eksperti neslēpj, ka par Dziesmusvētku noslēguma koncertu Mežaparkā ir piedzīvojuši ne vien pacēluma brīžus, bet arī vilšanos.
Raimonds PAULS, komponists:
- Negribas pat komentēt, jo padomās – re, viņa dziesmu neielika repertuārā, tad nu aiz dusmām te visādi izpaužas un kritizē. Jo ar to manu Dzimteni jau tā sagriezās vesels ļembasts. Ir jau tā mazliet dīvaini. Nevēlas ne manu dziesmu, ne ļaut man spēlēt... Tāpēc arī uz skatuves, kad mani izsauca dalībnieki, neuzkavējos ilgāk par piecām minūtēm. Solīja jau, ka koncerts būs liels brīnums. Svētki tiešām bija, bet brīnumu gan nesaskatīju. Nu jāņem vērā kaut vai elementāras lietas – nevajag atkārtošanos: ar to domāju pēc stila līdzīgas dziesmas. Tās bez žēlastības jāņem laukā. Par kulminācijas skaņdarbu varu teikt vienu: nezinu, kas tur notika. Bija tāds liels troksnis.
Gribu tomēr norādīt, ka ne vienmēr jaunie ir tie gudrākie. Lieli masu pasākumi ir ļoti pārdomāti jāvada. Atceros, ka savulaik vienu no pieredzējušiem režisoriem dēvēja par funkcionāru, kas ar savām prasībām krīt uz nerviem, bet stingrība un noteiktība šādos sarīkojumos ir ļoti būtiska. Un vēl viens jautājums: vai tiešām noslēguma dienai, sākot ar milzīgi ilgu gājienu, jābūt tik garai, ka cilvēki no pārguruma krīt vai zemē?
IGO, mūziķis:
- Dziesmu svētki ir nopietna un sargājama vērtība. Daudzi arī šajā reizē guva to, ko vēlējās. Pirmām kārtām – dziedātprieku un milzīgu atdevi. Vienotību!
Tomēr attiecībā uz koncertu jāatzīst, ka tā režijā bija robi. Bija mirkļi, kad nenotika nekas. Arī pats personīgi saskāros ar organizatoriskām problēmām, taču līdzīgus stāstus esmu dzirdējis arī no citiem. Tās var saukt par nopietnām kļūdām, pat neprofesionalitāti no administratīvā un organizācijas viedokļa. Kad mēģināju tikt skaidrībā ar samezglojušos situāciju, diemžēl tad sākās rīkotāju atbildības novelšana citam uz citu. Mans gadījums bija šāds: man vajadzēja dziedāt dziesmu, bet tā arī to neizdarīju, jo nesapratu, kur kas notiek. Es tomēr vēlos samēģināt ar kori, nevis tikai savu nodziedāt. Galu galā, ar mani un manu laiku nerēķinoties, tika nolemts, ka to darīs cits cilvēks. Jutos tomēr aizskarts, jo šo Zigmara Liepiņa dziesmu dziedāju izrādē. Turklāt biju atcēlis citus pasākumu, lai piedalītos mēģinājumos un koncertā. Un tas viss tikai pasākuma neorganizētības dēļ. Manis minēto varbūt var nosaukt par utīm un sīkumiem, ko nevajadzētu ņemt vērā, bet pie šīm lietām ir jāpiestrādā, jo no detaļām jau viss sākas.
Imants KALNIŅŠ, komponists:
- Noslēguma koncerts vienmēr ir lielā kultūras notikuma kulminācija, un tā kopējais iespaids šoreiz bija pozitīvs. Tomēr jautājumi radās: gan par organizāciju, gan repertuāru. Jo īpaši par to otro. Par dziesmu izvēles politiku turpmāk nopietni jādomā. Ir arī jātiek skaidrībā, vai vajadzīga sadziedāšanās daļa kā oficiālā koncerta turpinājums, kuru Latvijas Televīzija pārraida visai valstij. Jo to emocionālo piesātinājumu un kvalitāti, ko dod centrālā daļa, – tā neiet kopā ar sadziedāšanos un nav pat salīdzināma. Lai gan jaunus darbus vajag iesaistīt, tomēr ļoti jāizvērtē to pienesums. Gribu uzteikt divus jaundarbus: Raimonda Tigula Dod, Dieviņi! un Ērika Ešenvalda Dvēsles dziesmu, kas ir kvalitatīvas un atbilst augstam muzikālam līmenim. Šie darbi var droši stāvēt blakus kora mūzikas klasikai, taču līdzās šīm bija mazliet apšaubāmas kvalitātes un pat širpotreba dziesmas. It kā taču repertuāru veido muzikāli cilvēki, un tomēr - pietrūkst muzikālas atbildības. Nu nevajag censties visām gaumēm iztapt, jo tas taču nav lielveikals, kur to vajag darīt, bet gan mūsu tautas rituāls, kas prasa attiecīgu pieeju.
Zigmars LIEPIŅŠ, komponists:
- Grūti tā īsumā pateikt, kas bija un kas nebija. Bija tur visas varavīksnes krāsas. Var jau pateikt vienā vārdā, ka patika. Kas visvairāk? Teikšu tā: visvairāk patika, kā izgaismoja estrādi – tas tiešām bija mākslinieciski augstvērtīgi. Tāpat gribas izteikt prieku, ka cilvēki joprojām dzied. Tas tiešām ir labi. Par pārējo neizteikšos. Taču jautājumu svētku rīkotājiem man būtu daudz. Bet tie nav vienā teikumā noformulējami. Lai nu šai reizē tie izpaliek. Tā vietā mundri sacīšu - gaidīsim nākamos svētkus!