Skice Ojāra Vācieša memoriālam ir taisīta vēl pie padomju varas – pirms 30 gadiem.
Autore Ingūna Rībena kopš tā laika strādājusi gan savā profesijā arhitektūrā, gan aktīvi darbojusies politikā, divus gadus pat esot kultūras ministres amatā. Pērn viņas idejai notrausti putekļi. Sākumā bijušas šaubas, vai tā maz vēl ir aktuāla, taču Ojāra Vācieša cienītāji, pētnieki un tuvinieki atzina to par mūžīgu. Plaisa. Zaļa sulīga zāle kā zibens salauž granīta plāksni, kas simbolizē varas stingumu un patētiku. Iznīcīgā zāle ir stiprāka par akmeni. Plaisa atdala šīs puses dzīvi no viņsaules.
Iecere liela un dārga
Sākotnējai domai būtībā nemainoties, pašlaik memoriāla iecere pārskatīta atbilstoši mūsdienu tehniskajām iespējām. Tās īstenošanā līdzdarbojas arī Ingūnas Rībenas dzīves-biedrs – arhitekts Uģis Zābers, bet dzejnieka tēlu akmenī atveidos tēlnieks Gļebs Panteļejevs.
Organizatora lomu uzņēmies Carnikavas pagasts. Iecere ir vērienīga un gana dārga. Aptuvenā summa, kas nepieciešama granīta iegādei, apstrādei, uzstādīšanai, kapu teritorijas iekārtošanai, mākslinieku algām un citiem izdevumiem, ir 170 tūkstoši latu. Ziedojumos pašvaldība cer savākt kādus 70 tūkstošus. Pati solās nākamgad piešķirt 48 tūkstošus. Savukārt no valsts Ojāra Vācieša piemiņas glabātājiem izdevies dabūt naudu jau tagad – 52 tūkstoši nule piešķirti kā izdevumi neparedzētiem gadījumiem, un par šo naudu
tiks pirkts akmens. Naudas gādātāji bijuši gana viltīgi, jo valdībai radīts iespaids, ka vērienīgie darbi tiks īstenoti kosmiskā ātrumā pāris mēnešu laikā. Tas noprotams no Ministru kabineta rīkojuma projekta anotācijas:
«Diemžēl vēl joprojām dzejnieka atdusas vieta nav pienācīgi sakopta. Līdz ar to, sagaidot Ojāra Vācieša 80. dzimšanas dienu, nepieciešams sakārtot dzejnieka un viņa dzīvesbiedres atdusas vietu, tādējādi izrādot cieņu dzejnieku nozīmīgajam veikumam dzīves laikā, vienlaikus radot estētiski sakārtotu vides ainavu ar kultūrvēsturisku nozīmi.» Dzejnieks dzimis 1933. gada 13. novembrī, tātad rudenī viņa un dzīvesbiedres Ludmilas Azarovas kapavietas būs tikpat pieticīgas kā līdz šim. Ar divām jocīgām betona silēm, kurās sākumā bija sabērti akmeņi, tad saliets ūdens, bet pērn puķes sastādītas. Taču nesenā valdības labvēlība liek domāt, ka uz 81. dzimšanas dienu mazā Siguļu kapsēta smilšu kāpā gan mainīsies līdz nepazīšanai.
Vietējie iedzīvotāji no tāda vēriena ir nedaudz nobijušies. Gan tādēļ, ka novadnieks Ojārs Vācietis viņiem nešķiet smaga patosa cilvēks, gan tādēļ, ka vienīgie publiski pieejamie materiāli pašvaldības mājaslapā nedod pietiekamu priekšstatu par ieceri. Neprofesionālim bez mākslinieku konsultācijas grūti nolasīt pat to, ka dzeltenie stabi maketā patiesībā ir tās pašas kapos augošās priedes. Ka akmens tonis patiesībā būs citā krāsā un ka abu dzejnieku atdusas vieta neizskatīsies pēc kāda drūma kompartijas darboņa kapa melnā pulētā granītā. Arī paša Ojāra Vācieša attēls būs citāds. Tēlnieks Gļebs Panteļejevs apstiprina, ka vizuāli plastiskā daļa un projekts ir aktualizēti. Atliek vien uzticēties māksliniekiem un ticēt, ka dabā viss izskatīsies labāk, nekā attēlots pieticīgajās bildēs.
Valija Šļukuma ir dzejnieka dzimtā Trapenes pagasta muzeja vadītāja, ilgus gadus vadījusi skolu. Vedusi cilvēkus ekskursijās uz Ojāra Vācieša kapavietu. Pēc Neatkarīgās lūguma, piektdien viņa aptaujāja cieminiekus – ko viņi domā par dzejnieka memoriāla ieceri. Kopumā Valijas kundze aprunājās ar 24 trapeniešiem, un viņu galvenie secinājumi ir: labi, ka beidzot memoriāls būs, taču memoriālā ietverto domu grūti saprast – iespējams, tādēļ, ka publicitātes materiāli tik pieticīgi. Tikai divi no aptaujātajiem cieminiekiem uzreiz uztvēra mākslinieku ideju un piekrita, ka tā atbilst Ojāra Vācieša asajam raksturam. Daži jaunieši atzina, ka bez papildu paskaidrojuma grūti kaut ko saprast. Četras kundzes raizējās, ka pats Ojārs pazūd šajā melnajā laukumā un tā centrā drīzāk kaut kādam ļeņinam vieta būtu.
Dažs metā saskatījis arī līdzību ar Oskara Kalpaka pieminekli Rīgā, Esplanādē, kura autors, citastarp, ir arī Gļebs Panteļejevs. Viņš pats gan tādas paralēles nesaskata: «Tas būtu tāpat, kā teikt, ka šīs divas gleznas ir līdzīgas, jo abas ievietotas zelta rāmjos.» Vēl pieciem Trapenes iedzīvotājiem bija iebildes pret trepēm – Ojāram nepatiktu, ja pie viņa jākāpj kā pie tāda dižgara. Vēl viena būtiska rekomendācija no cieminiekiem ir padomāt par kopšanu. Uztaisot ko tik grandiozu, būs nepieciešama regulāra memoriāla tīrīšana un mazgāšana.
Trapenieši labprāt parunātos
Ojārs Vācietis esot bijis vienkāršs cilvēks. Tomēr ar sarežģītu raksturu. Valijas kundze atminas, ka dzejnieks vairākkārt aici nāts uz dzimto pagastu un vietējo skolu, taču tā arī nekad sava mūža laikā nav atbraucis. Atsūtījis vien vēstuli: ja gribat saprast, kas es esmu, nelieciet man stāvēt publikas priekšā, bet lasiet manas grāmatas.
Valijas kundzes galīgais verdikts par dzejnieka memoriāla ieceri ir šāds: «Doma nav slikta, noraidīt to neviens nenoraida, bet prasās vēl apspriest.» Viņa sola, ka gadījumā, ja projekta īstenotāji sarūpēs kvalitatīvākus materiālus, viņa saaģitēs uz publisku apskatīšanos visu apkārtējo miestu iedzīvotājus.
Sabiedrisko apspriešanu vai vēl vairāk – jaunu konkursu taisīt – gan nav īsti pamata, jo 1984. gadā rīkotā konkursa rezultāti tiek uzskatīti par spēkā esošiem. Tomēr sabiedrībai, no kuras turklāt tiek lūgti ziedojumi, varētu ļaut vairāk ielūkoties mākslinieku virtuvē. Tam piekrīt arī ieceres autore Ingūna Rībena, un, iespējams, jau drīzumā tiks izveidoti baudāmāki prezentācijas materiāli. Tādi, kas katram ļaus ieraudzīt un izlasīt kapu kalnā Ojāra Vācieša dzeju, simbolus, zīmes. Mākslinieku iztēlē tas viss ir, vienkārši licies nevajadzīgi tērēties publicitātei.
Zīmes ir arī pavadījušas Ingūnas Rībenas ideju ceļā uz īstenošanu, un, lielā mērā pateicoties tām, iecere beidzot nonākusi īstenošanas fāzē. Pērn, kad nomira dzejnieka dzīvesbiedre Ludmila Azarova, viņu mājā Rīgā (tur tagad mitinās Ojāra Vācieša muzejs) iespēra zibens. Tas bija papildu arguments par labu 30 gadu vecajai iecerei gan dzejnieka tuviniekiem, gan pašiem māksliniekiem. Tāda Zibens pareizrakstība. Un arī Carnikavas pašvaldības vadītāja Daiga Jurēvica šajā notikumā saskata ko maģisku. Cieminieku bažas viņa saprot un vienlaikus noraida: «Viss patiešām būs ļoti labi.»