Vidējās paaudzes deju ansamblis "Dancis" aizdejo līdz Lielajai balvai
Vidējās paaudzes deju ansambļa Dancis kolektīvs smej, ka šajos svētkos attaisnojuši uz krekliņiem uzdrukāto saīsinājumu ViP Dancis, kas daudziem saistās ar ļoti svarīgu personu (very important person) statusu. Jo kā nu ne – deju fināla skatē izcīnīta Lielā balva!
Patiesībā gan viss izrādās krietni vienkāršāk – tas nozīmējot: vidējās paaudzes Dancis, paskaidro kolektīva prezidents Jānis Vējš, uzreiz gan piebilstot: «Bet, protams, mēs esam vislabākie!» Nojauta teikusi priekšā, ka skatē labāko devītniekā jātiek, bet – ka tā būs pirmā vieta, patiešām priecējot – īpaši tāpēc, ka to atzinuši arī starptautiskie eksperti. Faktiski jau gan lielākā daļa līdz finālam nonākušo ir augstas raudzes kolektīvi, tāpēc ir grūti pateikt, ar ko tieši viņi žūrijai iekrituši acīs. Līdz šim brīdim tas palicis noslēpums, kas bijis šis āķītis viņu sniegumā. «Varbūt, ka mūsu lēnīgums un cienīgums trāpīja desmitniekā?» ar smaidu min Jānis.
Atgriežoties pie nosaukuma, kolektīva prezidents norāda, ka tas radies pirms sešiem gadiem, kad atkal sākuši dejot Dancī (tas pieder pie Latvijas Universitātes biedrības Juventus). Kāpēc atkal? Jo vienubrīd bijis pārtraukums: vidējie izkrituši no modes, vien laukos tie rosīgi turējušies kopā. Bet tad uznācis bums, kad arī bijušie pilsētas jaunieši sapratuši, ka vēl grib dejot, un tad arī Dancis izveidojis vidējās paaudzes kolektīvu. Daļa dalībnieku sākuši savu dejotāju karjeru jauniešu kategorijā, arī Jānis, Iveta, Alise un Elmārs. Kad kļūst par vidējo? Nu meitenes – ja ne pēc pirmā bērniņa, tad pēc otrā. Puiši? Kad parādoties alus vēderiņa pazīmes, paironizē Elmārs, gan pašķielējot uz Jāņa pusi, kurš ir slaids kā niedre. Jānis gan nopietni teic, ka vidējo kolektīvā dejot esot vēl lielāks prieks, jo tad nav tik svarīgas balvas un rezultāti: «Mēs tiešām dejojam sava prieka pēc. Ja jauniešiem gribas ko pierādīt, tad mums tas nav tik būtiski, jo gana daudz jau dzīvē sasniegts.» Nu jau pa šiem gadiem tā sadejots, ka partnerus saprot no pusmājiena. Un arī vadītājam vajag vien uzmest skatienu, lai saprastu, kas jādara. Kad vaicāju, ar ko šie svētki atšķiras no iepriekšējiem, dejotāji labdabīgi iesmej, ka ar to, ka vadītājs pie viņiem pa svētku laiku vēl ne reizi neesot pienācis, jo laikam jau zina, ka tiks galā paši. «Bet – ja nopietni: katri svētki ar kaut ko pārsteidz, ir unikāli savā būtībā. To visvairāk sajūti, kad iznāc koncertā tautas tērpā,» bilst Jānis, bet Iveta teic – šoreiz mēģinājumu ir mazāk, īsāki un kompaktāki. Toties vairāk koncertu – veseli pieci, norāda Elmārs.
Vēl svētkos labo sajūtu rada tas, ka paskaties apkārt: vairākums ir pazīstami. «Daudzi mums ir ļoti labi paziņas, un ar viņiem tiekamies arī ārpus dejas, piemēram, pludmales volejbola turnīros. Un šajos svētkos esam priecīgi satikt jaunības draugus, paziņas, kolēģus, kas izklīduši pa visu Latviju,» atzīst Alise.
Visā gaišajā noskaņojumā ieskanas arī mazliet bēdīgāka nots – un tas notiek, runājot par tērpiem. «Ar tiem mēs esam apdalīti. Tādiem kā Latvijas Universitātes kolektīvi naudas nav nemaz. Pat tā valsts dotācija, kas pienācās Rīgas pilsētai, mums netika. Līdz ar to – ko spējam sagādāt paši, tas arī ir. Turamies uz sava entuziasma!» pauž kolektīva prezidents. Gribētos jau līdz ar Lielo balvu saņemt naudu. Nu ne jau kādām izpriecām, bet tērpiem! «Nu kaut vai meitenēm jaunas vestītes,» pieticīgi noteic Jānis, par ko gan pārējie viņu jautri aprāj – sak, varētu jau gan visu tērpu komplektu!
Šķiramies gan uz optimistiskas nots: dejot Dancis taisoties arī turpmāk! Varbūt ar gadiem izveidošot arī savu senioru kopu. Ja arī ne, tad viņu iesākto turpinās bērni, jo vairākumam atvases arī esot kaismīgi dejotāji.