Dziedāšana kā pašdziedināšanās

«Dziesmu svētku noslēguma koncertam izvēlētajā repertuārā ir iekodēti neskaitāmi kodi par visu – kas mēs esam, kā mēs sevi saprotam, kā mēs jūtamies...» teic rakstniece Nora Ikstena, kura pirmo reizi piekritusi iekļauties Dziesmu svētku radošajā komandā un šoreiz raksta scenāriju noslēguma koncertam Līgo, kā arī Tautas mūzikas koncertam Raksti.

«Man šķiet, ka noslēguma koncertā mēs neko neesam izdomājuši, kā mēdz teikt, no zila gaisa. Pirmo reizi svētku vēsturē tekstus runās koristi, kas iznāks no kopkora un teiks sakāmo, nebūs īpaši izvēlēti runātāji, tādējādi mēs gribam parādīt, ka šie ir tautas dziedātāju svētki. Mēs esam atteikušies arī no tehniskiem un vizuāliem efektiem, jo mēs gribam, lai noslēguma koncerts ir pēc iespējas autentisks – tāds, kāds tas bijis pirmsākumos. Kad tiešām pati dziesma ir bijusi tā, kas cilvēkam gan sirdi atver, gan ļauj apjaust, ko viņam nozīmē dziedāšana un šie svētki – kā cilvēkam, kā latvietim, kā 21. gadsimta latvietim.»

– Par Dziesmu svētkiem ir izteikti daudzi skaisti formulējumi. Arī jūs esat teikusi, ka tas ir tautas garīgais svētceļojums. Vai tas tā ir, vai mēs gribam, lai tā būtu?

– Tā ir viena no retajām tradīcijām, kas tik ilgus gadus ir izdzīvojusi, pateicoties tieši tam, ka tā nav uzspiesta kultūras tradīcija. Tā ir cilvēku brīvprātīga griba. Gatavošanās dziesmu svētkiem norit četrus piecus gadus, tas nozīmē, ka cilvēki, kas Dziesmu svētkos kāps uz skatuves, visu šo laiku dzied un dejo savos amatieru kolektīvos, un viņi to dara brīvprātīgi un bez atalgojuma. Tieši šis tradīcijas aspekts arī padara Dziesmu svētkus par unikālu tradīciju. Jo tā tas bijis cauri laikiem, neskatoties uz sociāli ekonomisko laiku un politisko varu maiņu, neskatoties uz nācijai grūtākiem un vieglākiem laikiem. Cilvēkos ir vēlme dziedāt un dziedot pavadīt savus brīvos vakarus. Manuprāt, tieši tur meklējama tradīcijas unikalitāte.

– Vai 140 gadu tradīcijai ir ilgs laiks, vai tomēr – ne pārāk?

– Ja mūsu valsts vēsture kopumā ir ap 40 gadu, tad nācijas tradīcija, kas mērāma 140 gadu ilgumā, ir ļoti vērā ņemams skaitlis.

– Ja abstrahējas no vāciskās kultūras ietekmes, vai jums būtu atbilde, kāpēc latviešiem bija nepieciešamība veidot tieši Dziesmu svētkus?

– Viena puse – latvietim gadsimtiem ilgi bijis prieks par dziedāšanu, otra puse – tajā laikā, 19. gadsimta otrajā pusē, tas bija nacionālās pašapziņas un pašlepnuma jautājums. Dziesmu svētki nozīmēja arī nācijas pašapzināšanos un vēlāk arī – Latvijas valstiskumu. Daudzi aspekti gāja roku rokā, tos nevar nodalīt. Strādājot pie abu koncertu scenārijiem, es daudz esmu lasījusi vēsturiskos materiālus par to, kā pamazām, ļoti lēnām un noteikti Dziesmu svētkos tika ieviestas tieši latviešu dziesmas, cīnoties ar vācu un krievu dziesmu repertuāru.

– Mums patīk radīt dažādus stereotipus par sevi, arī to, ka esam dziedātāju tauta, lai gan daudzi kordziedāšanas jomas speciālisti apgalvo, ka tā gluži nav, ka 21. gadsimts ar savām tehnoloģijām mūs samals ātri vien.

– Dziedāšana nav stereotips par latviešiem – mēs dziedam gan pasākumos mājās, gan dažādās kopā sanākšanas reizēs. Iespējams, tā ir enerģētiska pašdziedināšanās. Dziedāšana dara mūs kā cilvēkus labākus, stiprākus, atraisītākus un pašapzinīgākus. Saņemties dziedāt nav tik vienkārši, un to var redzēt mājas viesībās, bet tad, kad saņemas un tomēr dzied, cilvēki jūtas labi. Tā tas bijis gadsimtiem ilgi. Prieks, ja cilvēki dzied tieši prieka pēc, nevis politiskas vai sociālas vajadzības pēc, teiksim, kad ar dziesmas palīdzību būtu iespējams kaut ko sadzīvisku nokārtot, bet vienkārši dzied tāpēc, ka grib to darīt un ir prieks par to, ko paši dara.

Šā gada laikā, braukājot pa koru skatēm un vērojot koru sacensības Latvijas novados, es varu teikt – ja redzi to, tad redzi Latvijas tautas labāko un gaišāko daļu. Kad raugos, kā senioru koros cilvēki, kuri nodzīvojuši garu un ne vienkāršu mūžu, kuriem arī tagad neklājas pārāk koši, ar milzīgu prieku, entuziasmu un gaišu enerģētiku dzied, tad gūstu vislabāko un patiesāko apliecinājumu tam, ka ar mums nav tik slikti.

– Kāpēc pragmatiskais latvietis 21. gadsimtā, kurš it visos savas dzīves līmeņos skaita naudu un arvien biežāk saka – es to nedarīšu, jo man par to nemaksā, viss maksā tik, cik tas maksā –, ir gatavs par baltu velti ziedot savu laiku un divus trīs vakarus nedēļā pa četrām, pat piecām stundām?

– Nedomāju, ka pragmatiskais latvietis, kurš domā tikai par naudu, vispār ir šo Dziesmu svētku dalībnieks. Domāju, ka tie pārsvarā ir cilvēki, kuriem dzīves materiālā puse nav tik ļoti noteicoša, kuri arī dzīves nemateriālajā sfērā atrod savu piepildījumu. Pragmatiskajam naudu skaitošajam latvietim pēc padoma nav tālu jāmeklē, vajag ieskatīties mūsu tautas pasakās, lai, iespējams, mazliet pārdomātu – cik ilgi un daudz to naudu skaitīsi, jo rezultātā vienalga jānonāk būs pie dzīves vienkāršības un elementārām vērtībām – tas tā vienmēr ir bijis. Dziesmu svētki arī ir tāds moments, kad ikviens var apjaust, ko tauta kopumā nozīmē mums katram. It kā šobrīd mums apkārt viss ir tik nervozi, sadalīti un saraustīti, katrs kopējo deķi velk uz savu pusi, bet tieši Dziesmu svētku laikā var sajust mūsu kopību citam ar citu.

– Katra valsts, katra tauta parasti īpaši lepojas ar savām tradīcijām. Tomēr ir bažas, ka, arvien vairāk popularizējot šos svētkus, mēs nostājamies uz bīstama ceļa – paši varam pārvērst to par tūrisma preci. Kā nobalansēt uz šā asmens, jo tie tomēr ir ļoti reti un īpaši svētki mums pašiem?

– Tas, ka svētkos piedalīsies cilvēki, kas tajos būs nokļuvuši pirmo reizi, pašiem svētkiem nekādi burvību un sakrālumu neatņems. Šogad, izņemot dažus pārspīlētus reklāmas trikus, kā šos svētkus iebarot jaunākajai paaudzei un sociālajos tīklos sēdošajiem, nav sajūtas, ka man kāds bāztos virsū ar šo notikumu. Man ir sajūta, ka cilvēki vienkārši gatavojas svētkiem, tieši tāpat kā pirms jebkuriem citiem – sakārto savu apkārtni un sevi, lai būtu gatavi svinēšanai.

– Plānots, ka svētkiem būs 800 tūkstoši apmeklētāju, tajos piedalīsies rekordliels skaits dejotāju, tiks sisti vēl citi rekordi. Vai paši tos nesākam uzpūst kā ūdensbumbu?

– Dažādie rekordskaitļi man apliecina šīs tradīcijas dzīvīgumu un to, ka cilvēki tiešām grib piedalīties, arī grib būt liecinieki svētkiem. Grib paši piedzīvot, esot starp dalībniekiem vai starp skatītājiem. Kā lielos tautas svētkos. Iespējams, kādam pilsēta šķitīs mazliet par mazu, bet tas pieder pie lietas. Latvija atbrauc uz Rīgu. Latvijas lauki un Rīga joprojām ir kā divas dažādas pasaules. Man liekas, ka tiem, kas ikdienā dzīvo ārpus Rīgas, arī atbraukšana uz Rīgu ir liels notikums. Kā vecajos laikos, kad āvās un ģērbās, un devās uz Rīgu. Skaisti.

– Šie svētki sen vairs nav tikai dziesmas svētki, uzstājas gan folkloras ansambļi, gan amatieru teātri, gan prasmes demonstrē amatnieki. Svētku programmā sava vieta atvēlēta gan Jāzepa Vītola, gan Rūdolfa Blaumaņa, gan Ojāra Vācieša jubilejām. Robežas kļūst arvien elastīgākas.

– Domāju, ka nevajadzētu pārspīlēt un visu sabāzt vienā maisā. Pārskatot Dziesmu svētku vēsturi, jāatzīst, ka mūsu kultūras darbinieku lielas gadskārtas tomēr tikušas atzīmētas. Man šķiet, ka šo svētku vislielākā gadskārta ir Jāzepa Vītola 150 gadu jubileja. Mūsu komanda to arī akcentēs noslēguma koncertā – viņš ir gandrīz vai stāvējis pie Dziesmu svētku šūpuļa, kā komponists ir sarakstījis tik daudzas dziesmas, kas cauri laikiem dziedātas. Loģiski, ka mēs suminām Jāzepu Vītolu. Par to, kas vēl notiek apkārt svētkiem, ir jāskatās, cik organiski viss būs.

– Kā lai noķer Dziesmu svētku īpašo sajūtu tie, kas līdz Rīgai netiks?

– Ceru, ka daļai šo sajūtu radīs televīzija. Jo ir pieredzēts, ka televīzija to var paveikt ļoti skaisti. Daļa varbūt vienkārši var domās dzīvot līdzi. Tomēr ceru, ka svētku radītā enerģētika nepaliek tikai pasākumu norises vietās, teiksim, Mežaparkā. Enerģija izplūst un iedarbojas, tai ir savi likumi.