Dziesmusvētki kā tradīcija attīstībā
It visos Dziesmu svētkos notiek pasākumi, par kuriem skatītājiem izveidojies savs priekšstats par to, kādiem tiem vajadzētu būt un ko no tiem gaidīt.
Tomēr it visos Dziesmu svētkos ir arī jauninājumi un pārmaiņas, kas nereti ir arī atgriešanās pie jau it kā norakstītām tradīcijām. Kas jauns, kas tradicionāls, kas ierasts un kas neierasts būs šajos svētkos?
Jānis PURIŅŠ, pūtēju orķestru dižkoncerta Novadu stāsti mākslinieciskais vadītājs:
– Trešo reizi Dziesmu svētku vēsturē pūtēju orķestri piedalīsies ar savu dižkoncertu, tajā visu kultūrvēsturisko novadu pūtēju orķestri prezentēs savas programmas, kuras būs balstītas uz sajūtām par piederību savai zemei – savam novadam, savām mājām, savai ģimenei. Iepriekšējos svētkos muzicējām desmit stundas, šoreiz uzstāšanās būs īsāka dažādu realitātes nosacījumu dēļ. Doma laukums ir ļoti laba vieta šādam koncertam, jo tajā ir milzīga cilvēku plūsma. Manuprāt, programma būs ļoti krāsaina, jo katrs novads prezentēs to skaisto, ar ko tas lepojas.
Pirmo reizi pēdējo gadu laikā mēs spēlēsim tikai latviešu komponistu mūziku, un tas ir ļoti būtisks fakts, jo līdz šim neesam varējuši iztikt tikai ar nacionālo mūziku. Pēdējo 10 gadu laikā mūsu komponisti ir sarakstījuši milzīgu klāstu mūzikas, un mēs varam šādu lielkoncertu nospēlēt tikai ar latviešu mūziku. Milzīgs prieks, ka pūtēju orķestriem raksta arī jaunās paaudzes komponisti, ka mūsu saimē ir ienākuši arī jauni diriģenti, un uzskatu, ka pūtēju orķestri ir kā milzīga laboratorija abu šo jomu pārstāvjiem. Varu droši teikt – koncertā būs ļoti dažāda mūzika, un tas būs ļoti krāšņs.
It visos svētkos milzīga nozīme ir atmosfērai, un domāju, ka mēs tieši to arī palīdzam radīt, lai gan iepriekšējos gados bija cilvēki, kas mūsu uzstāšanos izbaudīja pilnībā. Un to var saprast – par šī koncerta baudīšanu nav jāmaksā.
Salīdzinājumā ar iepriekšējiem svētkiem nevar teikt, ka pūtēju orķestru dalībnieku kļūst vairāk. Mūsu pastāvēšana ir ļoti cieši saistīta ar mūzikas skolām, un tajās nepalielinās bērnu skaits, īpaši mazpilsētās; arī mēs izjūtam gan ģimeņu emigrāciju, gan ekonomiskās labklājības un dzimstības svārstības. Ja gada laikā Latvijā rodas vairāki kori un deju kolektīvi, tad ar mums ir citādāk, jo esam ekonomiski un darbietilpīgi vissmagnējākais un ilglaicīgākais žanrs. Mūzikas instrumenti maksā lielu naudu, arī skaņdarbiem notis jāpērk par pasaules cenām, turklāt instrumenta apguve vispirms kārtīgi un ilgi jāmācās, lai vispār var spēlēt kolektīvā.
Ivars CINKUSS, diriģents, Dziesmu svētku noslēguma koncerta Līgo! mākslinieciskais vadītājs:
– Viens no būtiskajiem aspektiem – noslēguma koncertā mēs pilnvērtīgi atgriežam visas galvenās Dziesmu svētku nozares – koriem piepulcēsies gan pūtēju orķestri, gan dejotāji, kuri iepriekšējos svētkos noslēguma koncertā nav atsevišķi uzstājušies, vien bijuši kā «piedeva dziesmām». Pēc vairāku svētku pārtraukuma visi koru tipi ir pārstāvēti atsevišķi – būs gan sievu, gan vīru, gan jaukto koru uzstāšanās, jo iepriekšējos divos svētkos noslēguma koncerts patiesībā bija kā jaukto koru koncerts, kad gan sievas, gan vīri tika nostumti malā. Šoreiz būs jau ierastā koru maiņa – jauktie kori ies nost no skatuves, sievas un vīri nāks uz tās, lai uzstātos ar savu repertuāru. Teikšu tā – gan diriģenti, gan dziedātāji jutās diezgan nelaimīgi par to situāciju, kas bija izveidojusies iepriekšējo divu svētku noslēguma koncertos, kuros ne sievu, ne vīru kori netika īpaši pārstāvēti, turklāt viendabīgo koru kvalitāte Latvijā ir ļoti augsta, sieviešu koru spozme ir brīnišķīga, arī vīru koriem ir ko parādīt, un kopš iepriekšējiem svētkiem mums ir nākuši klāt četri vīru kori, un tas ir pilnīgs rekords kopš neatminamiem gadiem. Nezinu, par ko tas liecina, bet ceru, ka mūsu vīri jūtas daudz apmierinātāki un laimīgāki, ir harmoniskāki it visā, tāpēc var atļauties kaut ko darīt priekš sevis. Protams, ka atgriešanās pie sievu, vīru un jaukto koru atsevišķas uzstāšanās maina koncerta dinamiku, padara to atraktīvāku gan skaniski, gan vizuāli, jo jebkura koru maiņa tiek izspēlēta arī kā horeogrāfija, un koncerta kopējais vizuālais tēls kopumā tikai iegūst.
Lai vai kurš arī būtu koncerta mākslinieciskais vadītājs, vienmēr jādomā par mūžseno jautājumu – kā izbalansēt repertuāru starp Dziesmu svētku klasiskām vērtībām un jauniem skaņdarbiem. Esmu pārliecināts, ka Dziesmu svētki nedrīkst iekonservēties tikai uz klasiskām vērtībām. Jo Dziesmu svētki nav muzejiska tradīcija, tā ir dzīva vērtība, kas attīstās un mainās tieši tāpat kā, teiksim, valoda. Arī izpratne par to, kas ir Dziesmu svētki, mainās. Mums ir jānes līdzi tās klasiskās vērtības, uz kurām mūsu nācija ir balstījusies, un tomēr katrs laiks atstāj savu nospiedumu šajā tradīcijā. Šogad mūsu laika nospiedums, mūsdienu kods Dziesmu svētkos būs mūsdienu autoru izpratne par tautas dziesmām, un patiešām daudz jaunu labu tautas mūzikas apdaru parādīsies šajā koncertā. Arī komponista Uģa Prauliņa īpaši noslēguma koncertam rakstītais darbs Līgo – Jāņu nakts mistērija, ko es raksturotu kā latviešu fiestu, tajā būs apvienoti visi noslēguma koncerta dalībnieki – visu veidu koru dziedātāji, dejotāji, pūtēji un sitēji... Par to, vai šis skaņdarbs noturēsies Dziesmu svētku repertuārā, es nedomāju, jo tas nav ieliekams jebkurā rāmī, proti, jebkurā koncepcijā, bet, manuprāt, tas varētu ieiet Dziesmu svētku vēsturē kā vistrakākais skaņdarbs.
Ko mums nozīmējuši Dziesmu svētki dažādos laikos? Latviešiem ir bijis viegli par to domāt okupācijas laikā, arī Latvijas brīvvalsts laikā, kad notika tikai trīs Dziesmu svētki, un pavisam viegli Ulmaņlaikā, kad bija tikai vieni svētki un ļoti līdzīgi okupācijas laikā notikušajiem – autoritatīvi un ar milzīgu propagandas devu. Ar to es gribu teikt – mums ir bijuši tikai astoņi Dziesmu svētki brīvestības apstākļos. Manuprāt, šajā laikā ir vērtīgi padomāt par pašu dvēseles attīrīšanos, par to, kas mums ir Dziesmu svētki. Nomazgāties, rītausmā apsēsties rasā un padomāt.
Mārtiņš OZOLIŅŠ, Vokāli simfoniskās mūzikas koncerta mākslinieciskais vadītājs:
– Koncertā piedalīsies visas mūsu profesionālās muzikālās vienības – Valsts akadēmiskais koris Latvija, kamerkoris Ave Sol, Latvijas Nacionālās operas koris un orķestris, Liepājas simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, orķestris Sinfonietta Rīga –, kā arī 20 labākie Latvijas amatierkori. Koncertā mēs iziesim cauri lielākajām latviešu muzikālajām vērtībām, sākot no Jurjānu Andreja līdz Arturam Maskatam, Pēterim Vaskam un vēl citiem. Programmas kodolā liktas klasiskas vērtības, ko radījuši mūsu romantisma garā domājošie vecmeistari un kas pārbaudītas iepriekšējo Vispārējo latviešu dziesmu svētku vokāli instrumentālās mūzikas lielkoncertos. Līdzās šiem hrestomātiskajiem skaņdarbiem būs instrumentālā un vokāli instrumentālā mūzika, kas komponēta pēc Otrā pasaules kara un reprezentē Latvijas mūzikas attīstības gaitu, rādot to iespējami daudzšķautņaini, vēsta Dziesmu svētku organizatori. Koncertā izpildīsim tikai latviešu mūziku un pašā tā izskaņā atskaņosim arī Riharda Vāgnera un Džuzepes Verdi darbus, jo šogad pasaule atzīmē šo divu dižgaru jubilejas.
Profesionāliem māksliniekiem Dziesmu svētki, kas, protams, ir amatieru kolektīvu kopāsanākšana, ir tikpat nozīmīgi kā citiem latviešiem, lai gan zināms – ne jau visiem latviešiem tie tādi ir. Nesen Liepājā daži orķestra mūziķi man teica, ka aizgājuši dziedāt korī tikai tāpēc, ka vismaz reizi mūžā grib izbaudīt šos svētkus kā koristi.
Māra ĶIMELE, deju lieluzveduma Tēvu laipas režisore:
– Man liekas, ka pirms svētkiem ir milzīgs pacēlums, entuziasms, darba spars un prieks. Viss liecina par to, ka šie būs ļoti stipri un spēcīgi svētki.
Dejošana vispār ir kā latviešu tautas joga. Pavērojiet, kādi ir deju soļi, kādas ir kustības, cik taisni tiek turēts ķermenis... Tam klāt nāk vīrišķā un sievišķā enerģija, kas mijiedarbojas dejas laikā. Tāpat mūsu dejās ir ļoti daudz griešanās, kas būtībā ir tas pats, ko dara daudzās reliģijās, teiksim, sufīti var stundām griezties ar konkrētu mērķi – tā ir garīga tehnika, kas atbrīvo enerģiju un ļauj sasniegt citu apziņas stāvokli... Mēs darām visu to pašu dejojot un sasniedzam visu to pašu, varbūt pat vēl vairāk, jo mūsu dejās klāt nāk saskarsme ar citiem cilvēkiem.
Nedomāju, ka kāds no deju lieluzveduma radošās komandas speciāli domā, kā pārsteigt skatītājus un savas jomas profesionāļus. Tautas rakstiem un pamatam, kas ir šajās dejās, ir pavisam cita jēga – nevis pārsteigt, bet saglabāt nepārejošās vērtības. Lai kā laiki un mode mainītos, cilvēka organisms un psihe ir uzbūvēta tieši tāpat kā pirms tūkstoš gadiem. Ja neievēro pamatlikumus, notiek deformācija, un cilvēki no tā ļoti cieš. Tautas deja cenšas saglabāt pamatus, kas palīdz cilvēkam būt un izdzīvot. Vide ļoti mainās, tā kļūst cilvēkam nedraudzīga, un dejošana ir viena no iespējām gan ķermeni, gan savu psihisko stāvokli saglabāt dzīvotspējīgu. Un enerģija, kas rodas deju koncertos, tiek arī tiem, kas nedejo, bet skatās.
Deju virsvadītājs Jānis Purviņš koncertam piedāvāja tēmu – «vējā augušam kokam stipras saknes». Koncerta atsevišķās daļas esam nodēvējuši par laipām – pa tām izstaigāsim no mūsu dziļiem senčiem uz tagadni un arī nākotni. Mūsu izvēlētā tēma ir par nepārtrauktību, par to, ka visu laiku eksistē tilts, kas visu laiku arī darbojas, un pagātne nav kaut kas aizgājis un atsevišķi no mums, ka mūsu tēvu tēvi, mēs un mūsu bērnu bērni ir vienoti.