Ķīnieši jau ir Latvijā. Nevajag baidīties, viņu būs arvien vairāk

Tīra vide, daudz koku, maz cilvēku un tiesības nesodīti radīt pēcnācējus ir kvalitātes, kas mūsu valsti padara pievilcīgu ķīniešu acīs. Viņi pērk šeit dzīvokļus un mājas, saņem uzturēšanās atļaujas, strādā.

Tikai viena nelaime – Latvija vēl nav iemācījusies viesmīlību pret viesiem, kuri ierodas uz palikšanu.

Uz Rīgas Franču liceju šopavasar atnāca tētis – ķīnietis, lai iekārtotu savu atvasi pirmajā klasē. Mācību pārzine šaubījusies, teikusi, ka tur taču nekas nevar iznākt, jo mācības notiek latviešu mēlē. Ka bērns netiks galā. Bet tad tētis stingri pateica: «Mans bērns pēc gada būs latvietis!» Un viņam izdevās panākt, ka 1. septembrī pirmajā klasītē kopā ar maziem latviešiem mācīsies arī viens ķīniešu bērniņš.

Bumba mūsu pusē

Rīgas Izglītības un informatīvi metodiskā centra direktore Signe Neimane atzīst, ka ar retiem izņēmumiem skolas ir neatsaucīgas, jo nesaprot, kā rīkoties. Daudzi vispārizglītojošo priekšmetu pedagogi neprot angļu valodu un nezina, kā mācīt bērnu, kas ne vārda nezina latviešu mēlē, kā viņam palīdzēt: «Ņemot vērā citu valstu pieredzi, jāsecina, ka šī nav nekāda drāma. Taču jāapzinās, ka bumba ir mūsu pusē, un te ir runa par toleranci, kultūru saprašanos, par iecietību.»

Rīgas Kultūru vidusskolā mācības plāno sākt pat trīs ķīniešu bērni – pirmajā, trešajā un astotajā klasē. Vecākā meitene pēc gadiem cerēja startēt uz devīto klasi, taču, nezinot ne vārda latviski, eksāmena gads viņai būtu pārāk grūts. Taču par to, ka skola varētu atteikties kādu uzņemt, vispār nevarot būt ne runas. Direktore Solveiga Remese spriež šādi: «Ja vecāki ir nopirkuši Latvijā īpašumu, viņi būs mūsu pilsoņi. Un bērnam skolā ir jāiet, kā es varu viņu ārā mest! Mēs nedrīkstam uz viņiem skatīties ar aizspriedumiem un bailēm.»

Tomēr balto cilvēku sabiedrībā aizspriedumi ir iesakņojušies, un politiķiem, piemēram, nebija daudz jāskubina Beverīnas novada iedzīvotāji, lai viņi sāktu kurnēt par «ķīniešu uzbrukumu Mūrmuižai» tāpēc vien, ka tur kāds ar atšķirīgu ādas krāsu iepircis zemi. Domes priekšsēdētāja Cilda Purgale gan iebilst – tas neesot nekāds rasisms. Vienkārši sirds sāpot, ka mūsu pašu cilvēki aizbrauc, bet viņu vietā nāk ārzemnieki.

Mācīs latviešiem sarunāties

Acīmredzot arī paši ķīnieši jūt, ka latviešu viesmīlības jaudas ir nepietiekamas, valodas barjera traucē, tāpēc nolēmuši ko darīt lietas labā. Pagājušajā mēnesī starp Rīgas pašvaldību un Ķīnas Atvērto universitāti noslēgts nodomu protokols par ķīniešu valodas tālmācības centra izveidi Rīgā. Izglītības un informatīvi metodiskā centra direktore Signe Neimane stāsta, ka sākotnējā fāzē mācības būs bez maksas. Vismaz skolēniem noteikti. Ja vēlāk arī maksa tiks ieviesta, tad tā būs simboliska. Plānotas arī nodarbības klātienē, uz Latviju brauks pasniedzēji no Ķīnas, bet mūsu pasniedzējiem būšot iespēja stažēties tur. Nodomu protokolā piesaukta draudzības veicināšana starp Ķīnu un Latviju, informācijas apmaiņa un pētniecība. Tomēr ir vēl kāds starp rindiņām lasāms mērķis, kas interesē abas puses. «Jo vairāk ķīniešu uz Rīgu atbrauc, jo nepieciešamāki ir cilvēki, kas spēj ar viņiem sazināties – kaut vai pašā elementārākajā līmenī viesnīcu sektorā un tūrismā,» skaidro Signe Neimane. Ķīniešiem šis nav tikai kārtējais formālais sadraudzības papīrs. Uz to norāda delegācijas galvenā pārstāvja, universitātes viceprezidenta, profesora Šaogana Čžana augstais statuss. Tātad ķīniešiem ir patiešām būtiski, lai mēs viņus saprastu, un latviešiem jāprotas to novērtēt.

Šī vairs nav eksotika

Ilgāk izlikties nemanām ķīniešus Latvijas vidē un nerēķināties ar viņiem būtu tuvredzīgi. Šī kopiena vairs nav uzskatāma par eksotisku dīvainību Latvijas tautību paletē. Tās pieaugumu apliecina gan Pilsonības un migrācijas pārvaldes dati, gan subjektīvi novērojumi pilsētu vidē.

Tepat Rīgā 6. tramvajā pāris dienas pirms Jāņiem bija vērojama šāda aina: līdz ar citiem pasažieriem iekāpa ķīnietes – māte un meita. Meita trūcīgā angļu valodā taujāja ceļu uz iepirkšanās centru. Māte nerunāja nemaz. Kāds atsaucīgs vīrietis parādīja uz tablo vajadzīgās pieturas nosaukumu, iebakstīja ar pirkstu kartē un vēl uzdāvināja divus e-talonus. Abas sievietes bija ļoti pateicīgas. Drīz laipnais vīrs izkāpa, bet vietā iekāpa divi bargi kontrolieri, kas abas ķīniešu sievietes ar savu bļaustīšanos noveda teju līdz asarām. Viņas ne vārda nesaprata ne latviski, ne krieviski. Laimīgā kārtā nikno kontrolieru uzmanību novērsa kāds izsēdināms vietējās izcelsmes zaķis. Bet abas ķīnietes caur logu bažīgi skatījās uz meklēto iepirkšanās centru un nemācēja izlasīt milzīgos latīņu burtus tā fasādē. Līdzbraucēji palīdzēja.

Ķīnas pētnieks un Latvijas Universitātes mācībspēks Kaspars Eihmanis paredz, ka šajā stāstiņā padsmitniece meita jau pavisam drīz ne tikai lasīs latīņu burtus, bet arī brīvi runās latviski. Arī māte kaut kā ielauzīsies vietējā mēlē. Īstās grūtības ar valodas apgūšanu būšot ķīniešu vīriešiem.

Tomēr valodas barjera nav vienīgā problēma, kas latviešiem būs jāpārvar vai jāpacieš attiecībās ar šīs nācijas pārstāvjiem. «Publiskajā telpā pietrūkst informācijas, kas tie ķīnieši ir.» No tā arī visas bailes un pārspīlētā piesardzība. Taču tie, kas jau atbraukuši un vēl tikai atbrauks uz Latviju, nebūt neatbilst latviešu stereotipiem par Ķīnas cilvēku – nabadzīgu baskājainu rīsēdāju. «Ķīnas brīnums tiek būvēts uz to cilvēku sviedriem, kuri pie mums nekad neatbrauks,» skaidro Kaspars Eihmanis. Atbrauks tie, kuri ir salīdzinoši turīgi, kam ir savs bizness un, piemēram, iespējas to vadīt neklātienē ar interneta starpniecību. Šie cilvēki jau ir sasnieguši personīgo labklājību un tagad vēlas to nostiprināt. Vēl viens maz vērtēts, bet, iespējams, pozitīvs aspekts ir tas, ka ķīnieši iebraucot pašķaidīs slāvu izcelsmes imigrantu dominanti Latvijā. «Darbaspēka trūkuma dēļ Latvijai agri vai vēlu nāksies laist iekšā cilvēkus, un tas ir jāizplāno. Krievi, moldāvi, baltkrievi varētu būt latviešiem bīstami no nacionālā aspekta. Tajā pašā laikā viņi pārstāv kristīgo kultūru, kamēr ķīnieši un indieši šķiet kaut kas pilnīgi nesaprotams.» Ir par ko domāt, un tas jādara ar skubu.

Pašlaik Latvijā mīt jau apmēram 350 ķīniešu ģimeņu, un, kā prognozējis Kaspara Eihmaņa kolēģis Āzijas studiju nodaļā profesors Leons Taivāns, vēl šogad uz Latviju pārcelsies apmēram 500 ķīniešu ģimeņu.

Kāpēc Latvijā labāk

Zinātāji skaidro, ka ķīniešus te piesaista daba, tīrais gaiss. Īpaši sievietēm esot svarīga iespēja dzemdēt tik daudz bērniņu, cik gribas, kas Ķīnā pārapdzīvotības dēļ nav iespējams. Arī administratīvu ierobežojumu, kas liedz brīvi pārvietoties valstī, Latvijā nav. Taču acīmredzot nav arī pietiekamas izpratnes. Liela ķīniešu kopiena šobrīd izveidojusies Ozolniekos. Neatkarīgā mēģināja sazināties ar tās pārstāvjiem, taču izrādījās – viņi jau ir tā nobiedēti, ka attiecībā uz masu medijiem novilkta sarkanā līnija – nekādas intervijas. Izrādās, iepriekš krievu valodā runājoši žurnālisti atbraukuši pie vienas ķīniešu ģimenes un izgāza žulti – ko jūs te vazājaties, kāpēc jūs gribat atņemt mums mūsu labumus un tādā garā. Un tagad pat vietējiem medijiem neizdodas atkarot ķīniešu uzticību. Šo starpgadījumu Neatkarīgajai atstāstīja Ozolnieku komunālās saimniecības vadītājs Mārtiņš Prīsis. Viņš dzīvo vienā daudzdzīvokļu mājā ar šo ģimeni. Kaimiņi esot patiešām labi iedzīvojušies. Vīrs no Ķīnas uz Eiropu organizē kravu pārvadājumus. Sieva trīs mēnešus mācās latviešu valodu un jau runā. Viņa plāno lasīt lekcijas ķīniešu valodas interesentiem. Meita iet latviešu dārziņā. Latvijas ekoloģija, klusums un miers pēc Šanhajas nemitīgajiem trokšņiem, smoga un sastrēgumiem viņiem esot tīrais brīnums.

Protams, sākotnēji atbraucējiem par Latviju ir stipri izpušķots viedoklis – to veido ceļveži, paziņu atstāsti, internets, pirmais kontakts ar latviešu ierēdniecību vai kāds patīkams/nepatīkams starpgadījums. Jāpaiet laikam, lai cilvēkiem izveidotos īstais priekšstats par viņu jaunajām mājām. Ar trim gadiem pilnīgi pietiek: tik ilgi Latvijā dzīvo restorāna Šangri-la jaunais saimnieks Czaņmins Hou un viņa kundze Veņveņa Sja.

Gadījums

Aprunāties ar šo ģimeni Neatkarīgajai ieteica Ķīnas Tautas Republikas vēstniecība. Tikšanās gan aizkavējas, jo, izrādās, ģimenei ir blakus bizness, kas vistiešākajā veidā saistīts ar šā raksta tematiku. Czaņmins palīdz atbraukt uz Latviju citiem ķīniešiem – atrod nekustamo īpašumu, palīdz nokārtot formalitātes, uzturēšanās atļaujas. Nupat tieši bijis ar klientu pie notāra. Interese par pārcelšanos uz Latviju ir liela. Czaņmins skaidro: «Ķīnā cenas ceļas, tāpēc cilvēki izvēlas investēt ārzemēs. Miljonāri brauc uz Kanādu, Ameriku, Austrāliju. Vidusšķira brauc uz tādām valstīm kā Latvija. Bet nabadzīgajiem nav izvēles – viņi paliek Ķīnā.»

Viņu pašu atbraukšanas stāsts atšķiras – to drīzāk noteica gadījums, nevis mērķtiecīga izvēle. Czaņmins Latvijā pirmo reizi ieradās kopā ar draugiem no Īrijas kā tūrists. Tieši tobrīd Šangri-la iepriekšējais saimnieks misters Čens tirgoja nost savu biznesu, lai atgrieztos Ķīnā (tagad viņš tur strādā Rietumu bankas pārstāvniecībā). Czaņmins un viņa sieva savukārt Īrijā bija iekrājuši kapitālu. Strādājuši viesnīcā un degvielas uzpildes stacijā. Uz īru zemi viņus aizsūtījuši vecāki – mācīties. Darījumu partneru vēlmes sakrita ar iespējām, turklāt Latvija ir Eiropas Savienības valsts, šķita patīkama vieta, cilvēki arī. Pagājuši trīs gadi, un šis viedoklis nav mainījies. «Vienīgi cenas būtiski cēlušās,» nosmejas Czaņmins. Grūtāks brīdis bijis 2011. gadā, kad ekonomikas krīze teju nogremdēja restorānu, bet nu viss atkal kārtībā. Abi biznesi iet no rokas, arī ģimenē gaidāms svarīgs notikums – meitiņa sāks iet pirmajā klasē, protams, latviešu skolā. Pamatzināšanas latviešu valodā viņai jau esot, un mamma var nedaudz palīdzēt mācībās. Vai meitiņa kādreiz būs Latvijas pilsone? Varbūt jā, varbūt – nē. Veņveņa saka – šo izvēli atstās viņas pašas ziņā. Protams, ģimenei reizēm uznāk skumjas pēc Ķīnas. Tur pavadītās atvaļinājuma nedēļas ir par īsu, lai tās izkliedētu. Pēc saviem lielajiem bērniem un mazbērna skumst arī vecāki Ķīnā.

Bet pagaidām iespēja, ka arī viņi pārcelsies uz Latviju ir niecīga – tās pašas valodas barjeras dēļ. Taču vēl pēc dažiem gadiem ķīniešu diaspora Latvijā izaugs, arī pateicoties Zanminga darbam, varbūt tad. Neatkarīgā taujā, ko ģimene var teikt tiem nacionāli noskaņotajiem latviešiem, kuri baidās no ķīniešiem, no viņu invāzijas. Zanmings atvaicā: “Bet, kāpēc no mums? Kāpēc ne no krieviem? Krievi taču ir daudz lielāki!”

Latviešiem tiešām ir daudz fobiju. Varbūt pienācis laiks tās sākt ārstēt.

***

UZZIŅAI

• Šogad Ķīnas pilsoņiem izsniegtas 85 termiņuzturēšanās atļaujas. Kopš 2010. gada, kad tika sākta šī programma, kopā – 221.

• Ķīniešu veikto investīciju apjoms apmaiņā pret termiņuzturēšanās atļaujām ir 3 025 372 lati.

• Ķīnieši šogad Latvijā iegādājušies 34 īpašumus. No tiem 10 nopirkti Rīgā, 5 – Ozolniekos, pa 3 – Cēsīs, Talsos un Ikšķiles novadā.

• 12 gadījumos Ķīnas pilsoņi ieguldījuši kapitālsabiedrībās.

• Termiņuzturēšanās atļauja ir derīga piecus gadus.

Dati: PMLP