Jānis Streičs: Saulgriežos skan mūžības balss
Tuvojas divi jauki notikumi – Jāņi un Dziesmu svētki. Gaisā virmo priekšnojautas par tautas kopā būšanu un prieku. Šajā noskaņā saruna ar kinorežisoru Jāni Streiču.
– Tūlīt būs Jāņi. Šī dīvainā gaidu sajūta nav saistāma tikai ar latviešu cilvēkam ierasto rosīšanos, svētkus svinot – miestiņa raudzēšanu, pīrāgu cepšanu un siera siešanu. Protams, var jau pārmest, ka mūsdienās svētkus merkantilizē alus brūži, miesnieki un lielveikali; ka Jāņi ir peļņas laiks komersantiem. Un tomēr sajūtu līmenī Jāņi ir kaut kas vairāk par alu stikla pudelēs, šašlika iesmiem un Līgo dziesmām radioaparātos. Kāpēc tā? Varbūt šīs īpašās jutoņas mums asinīs ir paaudžu paaudzēs pārmantotas?
– Šīs sajūtas saskan līdzīgi ar Dziesmu svētkiem. Tas, ko teikšu, būs nepilnīgi, jo, kā apgalvoja izcilais krievu zinātnieks Vladimirs Vernadskis (1863–1945), liela doma nav vārdos izsakāma. Un tik tiešām, kā lai vārdos izsaka to saulgriežu mistiku, kad cauri mūsu esībai iziet MŪŽĪBA un mēs nojaušam, ka esam kaut kas vairāk nekā mūsu katra laicīgā dzīve? Līdzīgi arī dziesma mums atgādina, ka esam sākti pirms gadus simteņiem un dzīvosim nākotnē līdz ar tautas rituāliem, līdz ar šo skumjo Līgo dziesmu. Dzīvosim savu bērnu likteņos. Tā ir MŪŽĪBAS BALSS, kura šajos mirkļos ieskanas. Cilvēkos pamostas vēlmes, kas veselu gadu snaudušas. Gribas noaut basas kājas, lai justos vienots ar zemi, kas novadīs no apziņas nevajadzīgās strāvas. Arī ugunskuram ir sava maģija, jo uguns ir dialektiski ietilpīga. Degšanas process nav tikai iznīcība. Tajā ir arī dzīvība. «Kopš pret nakti uguns cīnās…» – atcerieties Raini. Kas tad ir cilvēka dzīve? Lai mēs eksistētu, ir vajadzīgs gan skābeklis, gan barība kā degviela. Tā pati degšana! Man stāstīja, ka nekrietni cilvēki nespējot ugunī lūkoties... Nezinu. Redziet, cik daudz apceres vienā mirklī! Tāpēc jau cilvēkam šīs Jāņu dienas ir vajadzīgas. Ne velti viens no 10 baušļiem saka: tev būs svēto dienu svētīt! Nedēļas svētītā diena ir svētdiena, gada svētītā diena – saulgrieži. Vasarā un ziemā, kad varam ļauties mieram un apcerei – lai nesajuktu prātā, lai tauta atjaunotu savu garīgo veselību un justu, ka ir Dieva apmīļota un ieredzēta. Šādas dienas ir vajadzīgas arī priekam. To apstiprina mūsu himna, kas ir īpaša, jo vēršamies pie Dieva ar vārdiem: «Kur latvju meitas zied,/ Kur latvju dēli dzied,/Laid mums tur laimē diet,/Mūs’ Latvijā!» Redziet, latvieša lūgšana skan priekam. Tikai – mūsu prieks nedrīkst būt tukšs kā vēja ziedi. Tanī jābūt sēklai, kas vēlāk nes augļus. Šādu vēsti cilvēks saņem Jāņos. Īpaši no Līgo dziesmām, kas skan minorā. Citi nekad tās nesapratīs. Lasīju par šādu gadījumu. Bēgļu nometnē Vācijā latviešu kara invalīdi kādā krodziņā esot cītīgi līgojuši, bet vietējiem tas kritis uz nerviem, jo kā gan var visu nakti vienu un to pašu meldiņu un refrēnu drillēt? Vārds pa vārdam, un izcēlies pamatīgs kautiņš. Mūsu invalīdi riktīgi sadevuši vāciešiem pa kaklu un vēl piedevām krodziņu izdemolējuši. Draudējušas milzu nepatikšanas. Nācies izlīgt. Latvieši apsolījuši, ka atmaksās skādi, izremontējot postījumu. Nu metuši savas prasmes un spēkus kopā. Krodziņš ticis tā atjaunots, ka saimniekam pat sapņos nav rādījies. Atkal nākuši kopā un dziedājuši gan latviešu, gan vācu dziesmas. Turpmāk tur valdījis miers un saticība. Skaisti un pamācoši.
– Tāpat kā līgošana, lēkšana pār ugunskuru un Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienu ikgadējā skatīšanās, arī Jāņa Streiča filma Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981) ir kļuvusi neatņemama svētku sastāvdaļa. Meistar, šķiet, ka nav lielākas laimes un gandarījuma, ja daļa no tevis kļūst par prieka elementu, kas vieno tautu. Kā jūs pats izskaidrojat šīs filmas suģestiju?
– Grūti to racionāli izskaidrot. Gadās, kad cilvēku skar kaut kas līdzīgs providencei. Šādos brīžos caur viņu gluži kā mediju iziet visas tautas vēlme, kā izsaukts gars. Tas notiek, pat neskatoties uz cilvēka gribu vai talantu. Notiek un viss... Ir tādi mirkļi. Iespējams, arī man tobrīd bija lemta šāda izredzētība – kļūt par instrumentu kāda augstāka spēka rokās. Acīmredzot tas bija nepieciešams. Man pāris reižu tā ir gadījies. Arī ar filmām. Iedrošinos teikt, ka arī Cilvēka bērns bija vispirms Dievam padomā.
– Skatoties Limuzīnu Jāņu nakts krāsā, rodas sajūta, ka visa filmas komanda tika uzrunāta caur augstāku spēku. Ir filmas, kurās slavējama lieliska aktieru spēle, citās – veiksmīgs režisora vai operatora darbs, bet Limuzīnā visi elpo vienā ritmā, ir uz kopīga viļņa.
– Baidos, ka daudzas epizodes filmā nav vairs saprotamas. Piemēram, aina ar kafijas dzeršanu. Vai kāds no jaunās paaudzes spēj apjaust, kāpēc Dagnija pārgrieztām acīm skatās uz Giluču ģimeni, kuri tempj viņas dārgo, pa blatu sadabūto šķīstošo kafiju, dāsni berot arī savu bērneļu krūzītēs? Paniņas viņiem, nevis kafiju, tiem čangaļiem! Tā sevī varētu šņākt vēsturniece. Bet šodien neviens vairs nesaprot, kas ir deficīts un ko nozīmē dabūt pa blatu.
– Kādi ir jūsu neparastākie Jāņi?
– Tie bija Ostrogožskā, kad dienēju padomju armijā. Tā bija vieta, kur reiz par mājskolotāju Ivana Stankeviča muižā Voroņežas guberņā bija strādājis Krišjānis Barons. Interesanti, ka šī ir Krievijas auglīgākā melnzemes josla. Tās paraugs kā labākās aramzemes etalons glabājas Starptautiskajā Svaru un mērvienību birojā Parīzē. Nu, lūk, toreiz mani dienesta biedri gruzīni, protams, nezināja, kas tie par svētkiem – Jāņi. Būdami ļoti draudzīgi, viņi sagādāja šašliku un stiprāku dziru. Alu jau gan nevarēja dabūt. Tā mēs Jāņos klausījāmies gruzīnu dziesmas un kopā dziedājām arī latviešu.
Otri neparastākie – Dubultjāņi – gadījās 1992. gada 19. jūnijā Kolorādo kalnos Amerikā. Tur Jāņus svin tuvākajā sestdienā vai svētdienā, jo bieži vien 23. jūnijs iekrīt darbadienā. Vienuviet bijām vismaz četras paaudzes. Paši mazākie, kas tur skraidīja apkārt, vairs nerunāja latviski.
– Vai nebija vēl sirreālāka sajūta, nekā svinot kopā ar gruzīniem?
– Gandrīz. Tikko kāds mēģināja uzdziedāt kaut vai Zilo lakatiņu, tā kundzes uzreiz – nē, nē, nē! Šovakar vienīgi Līgo dziesmas! Kaut latviešu valoda katrai no paaudzēm kļūst arvien vājāka, tomēr tautieši cenšas turēties kopā. Sirdī tie glabā Latviju un, neraugoties uz to, ka sarunājas angliski, tieši saulgriežu naktī jūt savu pirmatnību. 23. jūnijā lidoju uz Kaliforniju pie Jāņa Klīdzēja un vedu viņam kaseti ar Cilvēka bērnu. Skatījāmies trijatā. Rakstnieks, viņa kundze Emīlija un es. Varbūt tieši šie bija visskaistākie Jāņi manā mūžā. Tā bija prieka un dzīves piepildījuma apcere bez vārdiem, ko spēcināja tālums no Latvijas un uguns mūsu sirdīs. Kas gan vairāk spēj stiprināt piederību tautai kā Jāņi un Dziesmu svētki! Ne velti diriģents Gido Kokars par tiem esot teicis: «Tā ir patriotisma pote uz pieciem gadiem.»
– Jūs tikko pieskārāties jautājumam, kuru grasījos uzdot. Vēl viens enerģētiski uzlādēts un vienojošs brīdis – Dziesmu un deju svētki. Tautas esības un pašcieņas apliecināšanas rituāls.
– Jūs jau pati atbildējāt. Domāju, ka jau paši Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki (1873) bija nācijas brieduma pazīme. Tie apliecināja, ka esam gatavi savai valstij.
– Dziesmu un deju svētku kulminācija Mežaparka estrādē ir grūts, vairāku gadu darbs. Lai 15 000 koristu spētu dziedāt a cappella sešbalsīgi, ir jābūt milzīgai ļaužu motivācijai. Kas tas ir par pievilkšanas spēku, kurš mūsdienu racionālajā pasaulē liek cilvēkiem regulāri apmeklēt koru un deju kolektīvu mēģinājumus, lai ik pēc pieciem gadiem dažas dienas dziedātu un dietu?
– Tās ir alkas pēc vienotības. Bieži dzirdu vaimanas: kur gan palikusi tautas kopība, kāda vienoja latviešus uz barikādēm? Ak, nedod dievs vairs šādu vienotības iemeslu! Sakiet, vai tad mēs neesam vienoti Dziesmu svētkos? Esam. Skaidri to sapratu Rīgas 800 gadu jubilejā. Ar pārsteigumu atklāju, cik vienota tauta var būt arī priekā, cik savākta un saturīga. Tur mūsu spēks un cerība. Ja ir prieks dziedāt un dancot par velti, ja ir griba caur to darīt priecīgus arī citus, tad šāda tauta ir vesela un varoša.
– Vienā no svētku reklāmām tiek rādīti dziedātāji. Operators tuvplānā kadrā pievilcis jaunu skuķēnu ar traki šķībiem zobiem un kādu briļļainu jaunekli. Nāktu pretī pa ielu, droši vien pat neievērotu. Pelēcīgi vidusmēra latvieši. Taču tur, Mežaparka estrādē, dziedot viņi izskatījās tik skaisti – mirdzošām acīm, apgarotām sejām. Tāpat kā visi pārējie tūkstoši koristu. Re, kā dziesmas spēks spēj padarīt skaistu ikvienu!
– Atceros, tie bija neaizmirstamie 1990. gada Dziesmu svētki. Toreiz noslēguma koncertu skatījos pa televizoru un – nenožēloju. Protams, klātbūtne ir viena lieta, taču lieliskie tuvplāni ar cilvēku sejām ir ne mazāk būtiski. Ak, cik šie dziedātāji bija skaisti... Jauni, veci, tievi, resni – visi bezgala mīļi un tuvi. Kad kopkoris nodziedāja Dievs, svētī Latviju!, es sirdī raudāju Pateicību Dievam. Iestājās klusums. Ģirts Jakovļevs, kurš vadīja koncertu, no saviļņojuma nespēja parunāt. Dieva klātbūtnē klusēja vai visa Latvija un juta, ka tik tiešām šinī brīdī Viņš to patiesi ir svētījis nākamajam, neaizmirstamajam 1991. gadam.
– Šos Dziesmu svētkus jūs skatīsities klātienē vai pie televizora?
– Esmu pagodināts ar ielūgumu.
– Tika sacelts skandāls par biļetēm, kuru nepietika visiem gribētājiem, kā arī par ielūgumiem Saeimas deputātiem. Kāda ir jūsu nostāja – politiķiem vajag šādas privilēģijas?
– Vispirms nodalīsim politiķus no tautas pārstāvjiem – deputātiem. Un viņiem tā nav privilēģija, bet pienākums! Es uzskatu, ka deputāti uz Dziesmu svētkiem būtu jādzen pat ar pātagu. Lai iet gājienā kopā ar sava novada koristiem un dejotājiem. Lai dalās priekā ar tautu. Tas būtu jāieraksta viņu dienesta pienākumos, Saeimas Kārtības rullī. Bet tauta akli protestē... Kāpēc šiem tādas privilēģijas? Pēc tam nez kāpēc brīnās, ka politiķi neatbalsta kultūru. Lai taču vienreiz paiet kopā ar svētku dalībniekiem plecu pie pleca kā tautas neatraujama daļa! Tas suģestē! Var mainīt domas uz labo.
– Par diskusiju objektu ir kļuvusi repertuāra izvēle. Arvien vairāk programmā tiek iekļauti ļoti sarežģīti darbi. Daļai publikas un koristu šādi izaicinājumi patīk, citiem kategoriski – nē. Maestro Pauls uzskata, ka «diriģentiem jānokāpj no augstā akadēmisma plauktiem līdz vienkāršajiem cilvēkiem». Savukārt virsdiriģents Ivars Cinkuss ir pārliecināts, ka Paula dziedāšanas svētki un līdzīga veida gavilēšana, kuru pielīdzina Dziesmu svētkiem, neprasa no cilvēkiem lielu intelektuālo ieguldījumu. Šāda veida profanācija ved Dziesmu svētkus uz iznīcību.
– Ja Dziesmu svētki ir koru augstākās meistarības demonstrēšana, tad tie ir koru kari, konkurss ar laureātu godināšanu grandiozā galā koncertā, jo nu mums ir tāds līmenis, ka ir ko redzēt un dzirdēt visai pasaulei. Tur Maestro Cinkusam taisnība. Latvijas kora māksla ir gatava jaunam, pasaulē nebijušam izaicinājumam. Tad dariet to! Sauciet šurp kora mīļotājus no visas pasaules. Esiet droši un darbīgi! Tas ir pārdrošs biznesa projekts, kas dos gan materiālo, gan garīgo rentabilitāti. Uz priekšu, Maestro Cinkus! Bet ir pašu mājas, mūsu Latvija ar savu gara nastu, ko nevaram aizmest kā tie, kas augstāk tikuši, vairs neatzīst savas saknes. Tieši tas, ne atvieglotais repertuārs degradēs Dziesmu svētku garu. Jo ticiet, tas 1873. gada koru līmenis nebija augstākais pasaulē. Bet neskatoties uz to un pateicoties kopā dziedāšanai, brieda un tapa valsts. Nācijas kopā būšanas, nācijas vienotības gars nav profanācija. Okupācijas gados mēs gājām uz Lielo estrādi ne tikai tādēļ, lai dzirdētu repertuāru, kas bija tradicionāls kā dievkalpojums, bet lai sajustu, ka, par spīti visam, esam tauta. Tauta, kurai Dziedāšanas svētki ir garīgais rituāls ar dziesmām, kurās skan mūsu vēsture.
– Šogad Dziesmu svētkos neskanēs Raimonda Paula. Maestro Cinkuss ir pārliecināts, ka tās laiks ir beidzies: «Vairs nevajag draudēt tautai ar asins lietu un piekto gadu, kas vēl nāks. Dzīvojam jaunā laikmetā, tāpēc jāskatās uz citām vērtībām. Dziesma ļoti spilgti pildīja garu pacilājošas vērtības tad, kad tika uzrakstīta, un vēl daudzus gadus pēc tam. Tomēr uzskatu, ka līdz ar neatkarības atgūšanu sākās šīs dziesmas vēstījuma noriets.»
– Šī ziņa izraisīja skarbas asociācijas. Tās bija tādas, it kā kāds diriģents būtu izmetis uz ielas pats savu māti... Iespējams, Maestro Cinkuss ir palaidis garām Piektā gada revolūcijas patieso vērtējumu, kas atklājās sakarā ar tās simtgadi. Komunisti mums bija potējuši citu izpratni par to laiku. Redziet, Latvijai šis neprāts pāri visam bija nacionālās pašapziņas un protesta akts. Es to pārdroši pat nosauktu par nacionālo revolūciju. Diemžēl, izmantojot situāciju, tai pieslējās arī salašņas – kā jau tas notiek ikvienā nemierā. Sākās barbarisma akti. Tas bija traģisma un nāves grēka laiks. Kaut «ar karstām sirdīm kritāt jūs…» Starp citu, soda ekspedīcijas šāva arī tos, kas vadīja korus. Piektā gada impulss radīja latviešu strēlniekus un tālāk jau Latvijas valsti. Kārlis Ulmanis, kam vislielākie nopelni tās veidošanā, bija šīs revolūcijas dalībnieks. Tā tas notika. Maz pieminam, ka valsts proklamēšana 18. novembrī tika veikta, tikai pateicoties latviešu strēlnieku spiedienam. Politiķi strīdējās, nevarēja vienoties. Piektais gads ir smaga vēstures mācība, kas jātur atmiņā. Jā, nu ir citi laiki... Diemžēl vēsture māca mums to, ka neviens no tās nemācās. Dzīves patiesība ir tāda, ka mēs esam ierauti pasaules procesos, bet tur neprāta ir vai cik daudz! Grand sprādzieni, līst asinis, deg mašīnas un mājas. Latvija pagaidām vēl ir paglābta savas nabadzības dēļ. Tikai tāpēc mēs pagaidām esam sargāti no pasaules klaidoņiem, kas meklē laimi, kur labāk, un jau pēc brīža diktē savus noteikumus tiem, kas šiem snieguši patvērumu. Varbūt pretējā gadījumā Latvijā vispār nenotiktu nekādi Dziesmu svētki, jo mūsu kopdziedāšana, iespējams, aizskartu kāda etniskā slāņa nacionālās jūtas un tad asinis varētu līt arī par to. Un atcerieties arī to, ka Raimonda Paula dziesma Manai Dzimtenei ilgus gadus bijusi tikpat kā Latvijas himna, kuru klausoties cēlāmies kājās. Varas nīsta, tautas karsti mīlēta, tā šodien jūtas kā nodota čekai. Es vispirms esmu latvietis un tikai pēc tam korists. Jā, savā laikā dziedāju. Tāpēc ticu, ka arī šoreiz mēs skandināsim tūkstošbalsīs tautas prasību: «Manai Dzimtenei! Manai Dzimtenei, Manai Dzimtenei!» Kā kādreiz pieprasījām Gaismas pili. Zinu, ka dziedāsim šo dziesmu tik ilgi, kamēr vien dzīvosim, jo šī dziesma nav gaumes vai teksta, bet providences vēstījums.