Daudzajiem Liepājas metalurga glābējiem labpatīk uzturēt viedokli, ka uzņēmuma nelaimju sakne ir alkatīgi īpašnieki, kas neprot un negrib gudri saimniekot. Tomēr reālā situācija ir krietni komplicētāka. Par to – Neatkarīgās saruna ar vienu no trim lielajiem akcionāriem – Iļju Segalu, piedaloties advokātei Sintijai Radionovai.
– Kāpēc piekritāt sarunai? Līdz šim neesat tiecies pēc publicitātes.
– Tāpēc, ka jūs palūdzāt, un es neatteicu.
– Par ko jūs vēlaties runāt?
– Atbildēt uz jautājumiem, kas jums ir saistībā ar Liepājas metalurgu.
– Bet ir taču kaut kas, ko jūs šai situācijā vēlaties pats pateikt – kas līdz šim nav pateikts vai saprasts līdz galam.
– Tad es gribētu sākt ar pašu galveno, par ko reizēm presē tiek runāts, bet akcenti salikti pilnīgi citi – ne uz galvenajiem momentiem. Mēs visi zinām, ka uz šo dienu Liepājas metalurga situācija ir kritiska. Un tā ir tieši saistīta ar krīzi, kas mūsu nozarē sākās vēl 2008. gada trešajā kvartālā.
– Tas ir galvenais? Divi ministri jau pateikuši, ka krīze nav galvenais iemesls, bet galvenais ir attiecības starp jums, Zaharjinu un Lipmanu.
– Tas tā nav. Attiecības starp akcionāriem patiešām ir pasliktinājušas situāciju, bet neatkarīgi no šīm attiecībām, pat ja tās būtu pašas labākās, stāvoklis nozarē ir pats galvenais un primārais. Krīze sākās pirms pieciem gadiem. Praktiski visi tirgus dalībnieki un pirmām kārtām jau Eiropas Savienības kompānijas cieš zaudējumus. Rūpnīcas sašaurina ražošanu vai tiek slēgtas. Eiropas Savienības rūpnīcu kopējā jauda ir 210 miljoni tonnu tērauda gadā, kamēr Eiropas reālais patēriņš veido tikai 160 miljonus tonnu. Lai atveseļotu situāciju metalurģijas nozarē, jāsamazina ražība.
– Kādam jāaizveras ciet.
– Liepājas metalurgs ir samērā neliels spēlētājs Eiropas tirgū. Saražojam 800–900 tūkstošus tonnu tērauda gadā. Un šobrīd 60 kompānijām, kas salīdzināmas ražībā ar Liepājas metalurgu, ir jāaiziet no tirgus. Es vēlreiz vēlos uzsvērt: krīze un rūpniecības kritums sākās jau 2008. gadā – ne šodien, ne vakar. Eiropas ražotāji tāpat saskaras ar skarbu konkurenci no trešajām valstīm – Turcijas, Krievijas un Ukrainas.
– Uz kāda punkta pamata tad konsultants Prudentia stāsta, ka Liepājas metalurgs ir perspektīva kompānija? Vajagot tikai aizvākt akcionārus, un saule staigās pa zemes virsu.
– Mēs dzirdam daudzus paziņojumus, kas neatbilst patiesībai. Kompānija tiešām ir krīzes situācijā, bet cilvēki tendēti meklēt vainīgos. Es piekrītu Prudentia secinājumam, ka kompānija ir perspektīva. Kas attiecas uz menedžmen
tu – mēs veicām intensīvu darbu 15 gadu garumā. Saskārāmies ar kāpumiem un kritumiem biznesā, sasniedzām daudz labu rādītāju tehnoloģiskā ziņā.
– Kāpēc tad strādnieku, cik bija, tik palika?
– Padomju laikā Liepājas metalurgā strādāja 4000 cilvēku. Šodien rūpnīca var strādāt ar 2000. Turpmāki samazinājumi būtu iespējami, atsakoties no palīgdienestiem. Bet problēma tā, ka Baltijā nav citu rūpnīcu, līdz ar to nav arī kompāniju, kas specializētos pakalpojumu sniegšanā metalurģijas rūpnīcām. Mēs taču no Vācijas vai Polijas neaicināsim remontdienestus, lai jumtu salabotu.
– Pievērsīsimies jautājumam par akcijām. Pirms mēneša Lipmans pieļāva, ka gadījumā, ja uzvarēs strīdā par daļu Zaharjina akciju, viņam būs jēga pārvilināt jūs savā pusē.
[I. Segals izbrīnīti pavīpsnā.]
– Tas jums ir jaunums? Jūs varētu nostāties pretējā pusē, vai jums tas arī ir principa jautājums?
– Man principa jautājums ir viens – rūpnīcas darbības turpināšana. Kas attiecas uz akcijām, tās man nav galvenais.
– Vai principiāli kaut kas mainīsies, ja Lipmans iegūs vairāk akciju?
– Vēlos, lai precīzi saprotams sekojošais – uzņēmumam ir nepieciešams jauns kapitāls, apgrozāmie līdzekļi. No tā, ka jebkuram akcionāram būs vairāk vai mazāk akciju, apgrozāmie līdzekļi neparādīsies. Cīņa par akcijām atgādina Ostapa Bendera secinājumu, ka dalītas tiek beigta ēzeļa ausis. Vienīgi apgrozāmo līdzekļu piesaistīšana ļaus uzņēmumam dzīvot tālāk. Tāpēc mēs nodarbojamies ar investora piesaisti, un alternatīvai runājam ar kreditoru klubu – arī kreditori varētu ieplūdināt jaunu kapitālu kompānijā.
– Jūsu minētais investors ir Daļpolimetal?
– Daļpolimetal ir viens no potenciālajiem investoriem šodien.
– Ir vēl citi?
– Ir. Šodien no preses uzzināju, ka ir oficiāls piedāvājums no citas Krievijas kompānijas, un tāpat esmu dzirdējis, ka konsultantam Prudentia ir vēl divi vai trīs potenciālie investori.
– Prudentia vadītājs Kārlis Krastiņš paziņoja, ka nopietni investori ir tikai tie, kas runā ar viņiem. Ar jums nopietnie nerunājot.
– Kā to komentēt... tā nav taisnība. Visi investori, ar kuriem strādājām pie rūpnīcas situācijas izpētes, ir stādīti priekšā Prudentia. Mēs nenodalām darbu ar investoriem no darba ar Prudentia. Vēlreiz – runa ir par iespējamo akciju pāreju. Mēs zinām, ka akcijas tai vai citā apjomā tiks nodotas jaunajam investoram.
– Ko nozīmē nodotas. Tā ir pārdošana?
– Pārdošana... Jā... par vienu latu vai diviem latiem.
– Neesmu kompetents tāda mēroga darījumos – ko nozīmē tas, ka piekrītat atdot savu īpašumu? Ar to sakāt, ka neprotat un jums nesanāca?
– Nē. Mēs runājam par to, ka uzņēmumā ir reāla problēmsituācija – apgrozāmo līdzekļu trūkums. Ja nevaram piesaistīt naudu tai apjomā, kas ļautu uzņēmumam tālāk strādāt, esam spiesti vērsties pēc naudas pie investora. Saprotams, ka par jaunām investīcijām investors grib saņemt akciju paketi.
– Bet tas, ko par jums, vairāk gan par Zaharjinu, raksta – villas, Turcija, sieva, mašīnas...
– Sieva viņam ir, mašīna ir. Uz Turciju arī brauc...
– Es runāju par viedokli, ka jūs esat skopi bagātnieki, kas neko negrib glābt.
– Pret akciju sabiedrību un akcionāriem tika izvērsts melnais PR.
– Lipmans?
– Man nav dokumentāru pierādījumu, bet tas secināms no tā, ka Lipmans iniciējis krimināllietu pret akciju sabiedrību, un uz šī fona – pastāvīgi negatīvas publikācijas presē, sižeti televīzijā.
– Ministri iet Lipmana pavadā?
– I ministri, i visi pārējie skatās to pašu presi, un tās pašas televīzijas programmas.
– Vai šobrīd ir iespējama situācija, ka kreditori kaut ko pasāk bez jūsu līdzdalības?
– Ar kreditoru klubu esam pastāvīgā darba kontaktā. Viņi ar mums konsultējas tehniskajos jautājumos – par plāniem izejai no tiesiskās aizsardzības procesa.
Pašlaik mēs kalkulējam dažādus variantus, lai pēc iespējas ātrāk atsāktu ražošanu. Kas attiecas uz tiesiskās aizsardzības procesu – tas paredz izveidot biznesa plānu, ko uzņēmums realizētu divu gadu laikā. Pēc diviem mēnešiem šis plāns, ko pašlaik izstrādājam, tiks izvērtēts tiesā.
– Vai šis plāns jāparaksta visiem trim akcionāriem?
– Nē, nē. Šos dokumentus paraksta akciju sabiedrības valde un saskaņo kreditori.
– Kreditori iepriekš prasīja mainīt valdi. Tas vēl ir aktuāli?
– Domāju, ka izmaiņas būs gan valdē, gan padomē – atkarībā no tā lēmuma, ko pieņems jaunie akcionāri investori.
– Vai Latvijā ir atrodami labi kandidāti rūpnīcas vadītāja amatam?
– Es vismaz par tādiem neesmu dzirdējis. Nepazīstu tādus speciālistus, kuri varētu šodien nomainīt vadību. Ja iesaistīsies Krievijas investors, varētu tikt piesaistīts cilvēks no Krievijas. Ja investors būs kreditoru klubs, arī tas varētu meklēt speciālistu ārpus Latvijas vai piesaistīt konsultāciju kompāniju.
– Kreditoru klubs jums – akcionāriem – izvirzīja divus ultimātus. Abus jūs noraidījāt. Kāpēc?
– Nē, mēs principiāli piekritām prasībām.
– Bet jūs izdarījāt tik daudz izmaiņu, ka ekonomikas ministrs vairs neatpazina sākotnējo dokumentu.
– Lai Sintija pakomentē.
S. Radionova: – Oficiālās prasības, kuras izpildīt ir mūsu pienākums, norādītas Ministru kabineta protokollēmumā un skan pavisam īsi – investīcijas pa 10 miljoniem latu vai akciju nodošana par vienu latu. Tā arī bija vienīgā oficiāli publiskotā prasība, un tai mēs piekritām – 31. maijā vēlu vakarā līgumu parakstījām. Protams, tāda veida darījumos ir ļoti daudz juridisku nianšu – kā, kas, kurā brīdī notiek.
I. Segals: – Līgums ir uz astoņām lapām. Divās dienās nebija iespējams to visu saskaņot.
S. Radionova: – Tāpēc izņēmām lielāko daļu nianšu, kuru izpētīšanai nepieciešams laiks. Padarījām līgumu vairāk rāmjveidīgu. Bet pamatprincips tur palika: 10 miljoni no katra vai akciju nodošana par vienu latu.
– Kāpēc Lipmans nepiekrita?
S. Radionova: – To jūs viņam jautājiet.
I. Segals: – Lipmans nav vērsies pie mums, un visa informācija par viņa aktivitātēm tiek uzzināta no preses.
– Bet jūs taču arī varat viņam piezvanīt.
(Klusums.)
– Cik ilgi jau esat šādās attiecībās?
– Lipmans no 2003. gada nepiedalās uzņēmuma saimnieciskajā darbībā. Tas ir viss, ko varu pateikt.
– Vai investorus interesē šī stāsta daļa? Tiesāšanās un akcionāru attiecības.
– Viņiem ir vienalga. Viņiem ir būtiski iegūt kontroli pār uzņēmumu, lai padarītu investīcijas drošas.
– Un to jūs ar Zaharjina kungu varat nodrošināt?
– To var izdarīt ar Lipmanu vai bez Lipmana.
– Uzņēmums savulaik saņēma valsts galvojumu, jo visas partijas piekrita. Kādas tagad ir attiecības ar politiķiem? Jūs atbalsta?
– Ministru kabineta sēdē tika pieņemts lēmums, ka rūpnīca jāatbalsta, un no tā izriet, ka politiķi atbalsta. Es negarantēju, ka visiem ir vienots viedoklis, bet vairākums saprot uzņēmuma sociālo nozīmību.
– Bet personīgi jūs, Zaharjinu, Lipmanu arī atbalsta? Kāpēc politiķi stāsta, ka no jums jātiek vaļā?
– Fakts ir tāds, ka ir lieli zaudējumi, un zaudējumu rūgtums jāpārnes uz kādu vainīgo. Viņi nerunā par to, ka tāda situācija tirgū, ka ir krīze un tāpēc ir zaudējumi. Toties ir konkrēti vainīgie. Tā ir ērta pozīcija.
– Pasakiet pāris vārdos, kāpēc valsts nauda jātērē, lai palīdzētu Liepājas metalurgam.
– Ekonomikas zaudējumi no rūpnīcas slēgšanas daudzkārt pārsniegtu atbalstu, par ko šodien ir runa. Šie zaudējumi veidosies no darba vietu zaudēšanas, no nodokļu ienākumu zaudēšanas, un tāpēc tika pieņemts lēmums par atbalstu. Tomēr jāapzinās – ja arī valsts atbalstīs Liepājas metalurgu vai investors ienāks ar jaunu kapitālu, tas nepasargās uzņēmumu no tālākiem riskiem. Tāpat kā no tālākiem riskiem negarantēs vadības maiņa.
– Tātad varam tikai cerēt?
– Jā. Mēs varam cerēt, ka ekonomikas lejupslīde tuvākajos divos gados rimsies.
– Kas pašlaik notiek rūpnīcā? Elektrība ir izslēgta.
– Uz šo brīdi ražošana ir apturēta. Tiek gatavoti aprēķini un pasākumu plāns tās atjaunošanai. Nepieciešams izšķirties par investīcijām, un tad rūpnīcu palaist var trīs četru nedēļu laikā – pēc vienošanās ar kreditoru klubu vai pēc investora piesaistīšanas. Jūnija laikā mums būs skaidrība par jaunu apgrozāmo līdzekļu avotu. Ceru, ka jūlijā rūpnīca no jauna sāks strādāt.
***
IĻJAS SEGALA ATZIŅAS
- Šobrīd 60 kompānijām, kas salīdzināmas ražībā ar Liepājas metalurgu, ir jāaiziet no tirgus.
- Cīņa par akcijām atgādina Ostapa Bendera secinājumu, ka dalītas tiek beigta ēzeļa ausis.
- Ja arī valsts atbalstīs Liepājas metalurgu vai investors ienāks ar jaunu kapitālu, tas nepasargās uzņēmumu no tālākiem riskiem.
- Mums ir pati mūsdienīgākā tehnoloģija, pati energoekonomiskākā ražošana Eiropā, bet varbūt pat pasaulē. Šī ir jauna rūpnīca, un tai ir tiesības uzvarēt konkurencē ar citām rūpnīcām.