"Gaismas pilī" grāmatām nepietiek vietas; bibliotēka iznīcina daļu krājuma
Lai ietilpinātu Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) krājumus jaunajā un šķietami lielajā ēkā, bibliotēka iznīcina daļu no saviem grāmatu un periodikas krājumiem.
LNB īsteno atziņu, ka «novecojušas literatūras izņemšanas darbs ir tikpat nebeidzams kā bibliotēku papildināšana ar jauniem izdevumiem».
Autortiesības uz šo formulu pieder LNB bibliotekāru priekštecei un priekšniecei – padomju laiku cenzūras iestādes Galvenā literatūras pārvalde (GLP) Latvijas kantora darbiniecei Irmai Danvaldei. Viņa izpaudusies kādā iestādes iekšējās lietošanas dokumentā, ko arhīvā atradis Aldis Upmalis. Viņš izpētījis, kā padomju okupācijas laikā Latvijā iznīcināti 3,6 līdz 12 miljoni grāmatu un avīžu eksemplāru. Padomju cenzūras teoriju un praktisko darbu viņš atklājis žurnāla Karogs 2008. gada oktobra numurā. LNB kopš Latvijas Republikas atjaunošanas tikusi vaļā no apmēram miljona glabāšanas vienību. Kopā ar citu bibliotēku veikumu, Latvijas PSR sasniegumiem grāmatu iznīcināšanā jābūt pārspētiem.
Vākšana un iznīcināšana
12 miljoni iznīcinātu kaitīgās literatūras eksemplāru uzrādīti GLP varbūt uzpūstā atskaitē, kā iestāde palīdzējusi sabiedrībai tikt galā ar «lielu krājuma daļu, kuru glabāšana un uzturēšana prasīja aizvien lielākas izmaksas, bet saturs bija morāli novecojis un nepieņemams lielākajai sabiedrības daļai». Šis citāts nebūt nav no padomju laika, bet nupat atsūtīts Neatkarīgajai no LNB. Tā autore ir LNB Informācijas resursu attīstības eksperte Aivija Everte. Indijā tas šķistu pašsaprotami, ka viņā iemiesojusies tā pati dvēsele, kas iepriekš I. Danvaldē.
Ir tomēr viena būtiska atšķirība starp izdevumu iznīcināšanu padomju laikā un tagad. Toreiz cenzoru uzdevums bija panākt, lai pa Latviju neklīstu nevēlami un nepieskatīti teksti. Tas nozīmēja, ka no katras iznīcināšanai nolemtās grāmatas vai avīzes tirāžas dažus eksemplārus tomēr vajadzēja saglabāt dažu īpašu bibliotēku īpašos, t.i., lasītāju pamatmasai nepieejamos, bet izredzētiem cilvēkiem pieejamos plauktos. Citiem vārdiem sakot, toreizējā grāmatu un preses iznīcināšana nozīmēja šo pašu izdevumu stiepšanu uz LNB priekšteci Valsts bibliotēku. Tagad notiek jau LNB plauktu tīrīšana. LNB pārcelšanās uz jaunām telpām liek šo darbu paātrināt. «Ja cilvēks pārceļas uz jaunu dzīvesvietu, viņš arī izvērtē savu mantību – atbrīvojas no tā, kas gadu gaitā uzkrāts, taču nav atradis savu pielietojumu,» norāda A. Everte.
Nost ar svešvalodām!
Kādai literatūrai, pēc tagadējo publiskās lasīšanas cenzoru uzskatiem, nav, neesot vai nebūs pielietojuma Latvijā? Kultūras ministrijas viedokli, kas visvairāk saistošs LNB, Neatkarīgajai darīja zināmu Lolita Rūsiņa. Bibliotēkas krājumu iznīcināšanu viņa aizstāja ar eifēmismu «izvērtēšana»: «Tā krājuma daļa, kuru ar noteiktu regularitāti skar izvērtēšana, ir ārzemju izdevumi vai literatūra svešvalodās. Saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem, ņemot vērā citu valstu pieredzi, nav noteikts, ka šiem izdevumiem ir jābūt mūžīgā glabāšanā.»
Atsevišķu grāmatu pazušanu no LNB krājumiem pamanīt ir grūtāk nekā preses izdevumu pazušanu. Kad vajadzīgs tikai viens avīzes numurs, to meklējot, atklājas, ka LNB jau iznīcinājusi tūkstošiem izdevuma numuru, kas krāti daudzu gadu garumā. Šādu zudību kāda LNB darbiniece jutās spiesta atklāt šo rindu autoram skaidri un gaiši. Viņas priekšniecība likusi iznīcināt lielu daļu no periodikas krājumiem, jo jaunajā ēkā periodikai būšot mazāk vietas nekā tagadējās telpās Jēkaba ielā. Kā jau bija gaidāms, LNB un Kultūras ministrija vismaz telpu samazinājumu noliedz. Pēc oficiālās versijas, vietas būšot pat vairāk. Droši vien arī tā var manipulēt ar LNB esošo un jaunuzcelto telpu ietilpības salīdzinājumiem, jo tagadējās telpās presi un vispār izdevumus mēdz glabāt praktiski sagāztus čupās, no kurām tos dažkārt var, bet dažkārt nevar izvilkt. Ja šādu čupu mēģinās izvietot pa plauktiem civilizētā veidā, tas prasīs vairāk vietas nekā tagad. Parēķinot vajadzīgās glabāšanas platības pieaugumu kaut daļai no četriem miljoniem LNB reģistrēto glabāšanas vienību, var ātri vien atklāties, ka nekāda ievērības cienīga papildu platība jaunajās telpās attiecībā pret esošajām telpām nemaz nav parādījusies.
Nenoliedz baumas par lokatoru
Tas jāpēta atsevišķi, cik lielā mērā šo rezultātu nosaka LNB jaunās ēkas būvapjoms, jo tas patiešām uzcelts mazāks, nekā kādreiz tika plānots, un cik lielā mērā pie vainas šā būvapjoma sadalījums starp dažnedažādām iestādēm un funkcijām. Kultūras ministrijas atbilde par LNB telpu aizņemšanu ir sniegta tā, lai nekādus brīnumus un pārsteigumus neizslēgtu: «Visas telpas paredzētas bibliotēkas krājumiem, pakalpojumiem, kā arī dažādām kultūras un pētniecības norisēm.» Pasaulē ir maz kā tāda, ko nevarētu nosaukt par «kultūras un pētniecības norisi». Kultūras ministrija ar šādu atbildi nebūt nenoliedz baumas par bibliotēkā iekārtojamo lokatoru – ļoti augsta līmeņa pētniecības ierīci.
Tālāk pievērsīsimies tikai nenoliedzamajam un nenoliegtajam faktam, ka LNB savus krājumus iznīcina kā nevajadzīgus.
Šo rindu autors neuzņemas pateikt, kas no iznīcinātajiem LNB krājumiem varētu būt vajadzīgs citiem, bet minēs trīs piemērus pats no savas dzīves.
Ko varēja paveikt agrāk
Pirmais piemērs – laimīgais, par ko jāpateicas tieši tam, ka LNB jaunās ēkas būvēšana nesākās un nesākās, ļaujot avīzēm lēnā gaitā trūdēt Jēkaba ielas krātuvē. Pirms gadiem desmit šo rindu autors tur iegriezās visai bieži, tulkojot no vācu valodas grāmatu, kas latviešu valodā tika izdota 2004. gadā ar nosaukumu Partijiskuma socioloģija. Tās autors Roberts Mihelss (1876–1936) bija izcēlies ar centību, savācot kuriozus no politisko partiju vēstures neapšaubāmi ir interesantus un pie taqm maz zināmus faktus. Kurš tagad Latvijā zina, kādos rituālos bija jāpiedalās Krievijas iedzīvotājiem pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā pēc varu sagrābušo boļševiku pavēlēm? Tagad to var uzzināt norādītās grāmatas latviešu izdevuma 99.–101. lpp. ne tikai tāpēc, ka tāda bija grāmatas autora griba, bet arī tāpēc, ka LNB atradās tieši tie Krievijas avīzes Izvestija 1923. gada beigu numuri, kuros aprakstītas R. Mihelsa pārstāstītās izdarības. Ja tulkojums būtu jāveido tikai no pārstāsta vācu valodā, latviešu valodā tas visai sakarīgi neizklausītos. Neko neglābj arī LNB tagadējais piedāvājums atrast ārzemju bibliotēku, no kuras pasūtīt vajadzīgo rakstu kopijas, jo tieši konkrētajā gadījumā vācu grāmatā nebija precizitātes ne rituālu aprakstos, ne atsaucēs uz avīzi. Lai to visu savestu kārtībā, bija vajadzīgs pilnais krievu avīzes komplekts.
Ko nevar paveikt tagad
Otrais piemērs – tagadējais, kad jau bija iznīcināta padomju laiku militāristu avīze Krasnaja Zvezda, kurā viņi neilgi pēc Otrā pasaules kara spriedelējuši, ka nu tik šaus un sitīs nost visus vāciešus pēc kārtas. Vāciešus izglābis neviens cits kā tautu tēvs Staļins ar stingru aizrādījumu saviem aizrautīgajiem biedriem tautības dēļ nevienu nesist un nešaut, kā arī tādus sliktus vārdus nelietot. No Latvijas ierēdņu skatpunkta, ko te atreferēja L. Rūsiņa, mums neesot nekādas daļas, kā kaut kāds gruzīns vai osetīns un ebreji (tas tieši konkrētajā gadījumā, par ko ierēdnei noteikti nav ne jausmas) krievu valodā kašķējušies, ko darīt ar vāciešiem. Jā, nevar Latvija aptvert neaptveramo, tomēr būtu derīgi izsekot tam, kā bija mainījusies Staļina domu gaita kopš 1938. gada, kad Padomju Savienības latviešu iznīcināšana tieši viņu tautības dēļ bija vispārzināma, ne gluži avīzēs, bet cilvēku iznīcināšanas iestāžu dokumentos iegrāmatota lieta. Diskusijas pamatteksts tātad Latvijā ir iznīcināts, te palikušas tikai norādes, ka diskusija notikusi. Pārāk daudz uzņemas Latvijas ierēdņi, it kā garantējot, ka nākotnē nekas no šādiem motīviem neatkārtosies un tie te nevienam vairs nav jāzina.
Kā strādā citur
Trešais piemērs – ideālais un tālais, no bērnības atmiņā paturētais. Arī uz Latvijas PSR teritoriju raidošajā BBC radio krievu redakcijā strādāja Maša S., kas dienu pēc dienas nolasīja, «par ko rakstīja Krievijas un Britānijas avīzes pirms 50 gadiem». Tātad – nebija angļi izmetuši makulatūrā padomju laika avīzes pretēji tam, ko cenšas iestāstīt mūsu Kultūras ministrija, ka avīžu iznīcināšana notiekot, «ņemot vērā citu valstu pieredzi». Ja tā tiešām ir, kā L. Rūsiņa rakstīja, tad pieredzes avots Latvijai ir vai nu Zimbabves valsts, vai ciema bibliotēka Anglijā. Ne jau kurā katrā no turienes bibliotēkām ir atrodami periodikas krājumi svešvalodās. Neapšaubāmi dārgi viņi samaksāja, lai kaut dažos eksemplāros saglabātu dažādās valodās izdotas avīzes un algotu tik asprātīgus cilvēkus kā Maša (citādi viņas vārds nebūtu palicis atmiņā), kuri prata ar avīzēm strādāt tā, lai BBC klausītāji galu galā izjustu angļu dzīves priekšrocības, salīdzinot ar tās, tās un vēl kādas tautas dzīvi. Lieli bija Lielbritānijas ieguldījumi šādā propagandā, bet tie jau sen ir atgūti uz Padomju Savienības sabrukuma jeb sabrucināšanas rēķina.
Rajona bibliotēka arī ir laba
Ar konkrētajiem piemēriem vajadzētu pietikt secinājumam, ka aiz Latvijas Nacionālās bibliotēkas izkārtnes tagad tiek veidota tāda līmeņa bibliotēka, kāda padomju laikā bija katrā toreizējā rajona centrā. Grāmatas ar kaut cik pamanāmu intelektuālo potenciālu uz LNB jauno ēku pārvāktas netiks, bet iznīcinātas vai atstātas Silakroga mežā.
Gan jau bibliotēka savā jaunajā ēkā nodrošinās ērtu pieeju jaunākajiem preses izdevumiem, pavārgrāmatām un dažām pareizajām enciklopēdijām, kādas tagad ļoti vajadzīgas pamatskolēnu vecākiem, lai viņi kopā ar bērniem varētu uzrakstīt ceturtās klases pabeigšanai prasītu «projekta darbu». Tas noteikti noderēs par atspēriena punktu dažiem zinātkārākajiem jauniešiem viņu ceļā uz tādām valstīm, kas var atļauties vairākās svešvalodās izdotas literatūras glabāšanu. Par to varētu ilgi strīdēties, cik lielā mērā LNB limitē Latvijas augstskolu iespējas izsisties ne augstāk par desmittūkstošo vietu pasaules augstskolu sarakstā, bet cik lielā mērā studiju, studentu un pasniedzēju līmenis gremdē bibliotēku, kas, vadoties no lasītāju pieprasījuma, «atbrīvojas no tā, kas gadu gaitā uzkrāts, taču nav atradis savu pielietojumu». Speciālu aplūkojumu pelna tas, ko piedāvā Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Universitātes apvienotā bibliotēka.
Krietnam skaitam cilvēku neko vairāk par rajona līmeņa bibliotēku arī nevajag. Atliek iestāstīt pašiem sev, ka šāda «jaunā Latvijas Nacionālā bibliotēka ir viens no nozīmīgākajiem 21. gadsimta projektiem Latvijā, kas bibliotēkai dod iespēju kļūt par modernu pasaules līmeņa informācijas un kultūras centru», kā paziņoja L. Rūsiņa. Visticamāk, tā nav ņirgāšanās, bet liecība, ka statistiski vidējais Kultūras ministrijas ierēdnis nav bibliotēkā savu kāju spēris.