Maijvaboles šogad visvairāk apsēdušas Siguldu

Braucot uz Kuldīgu, maijvaboles skrēja mašīnas stiklā paukšķēdamas. Šoferim šķita, ka kukaiņu bojāgājēju ir ļoti daudz, bet Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) vecākā referente Inta Jakobija apstrīd – taipusē vaboļu ir maz, šogad maijvaboļu uzlidojums vērojams Siguldas pusē.

Taču ir daudz vietu Latvijā, kur maijvaboles vispār nav redzētas, piemēram, Rūjienā.

«Šogad spēcīga maijvaboļu izlidošana ir Siguldas pusē, arī Latgalē nedaudz izlido. Kurzemē tās šogad sastopamas minimāli, salīdzinot ar pagājušo gadu,» vērtē I. Jakobija. Vidzemes pusē pērn maijvaboļu kāpuri bija izauguši lieli un rijīgi un darīja savu posta darbu.

Viņa izstāsta, kad maijvaboles nodara vislielāko skādi. Tagad redzamās lielās, brūnās, dūcošās vaboles maijā ņipri izlidojas, labi paēd lapu koku lapas (tām dikti garšojot ozoli), pārojas, izdēj olas un nomirst. Jau šogad izšķilsies mazie kāpuriņi, un arī tie mazliet pagūs pagrauzt kādu sakni, bet neko daudz neēdīs. Otrajā gadā kāpuri šo un to paskrubinās, trešajā gadā tiem būs lielāka ēstgriba, bet ceturtajā gadā uz kāpuriem var droši attiecināt teicienu, ka apetīte rodas ēdot. Tie izaug lieli un ēdelīgi. Kad kāpuri ir kārtīgi saēdušies, rudenī izveidojas vaboles. Tās atrod ziemošanas vietu augsnē un nākamajā pavasarī, maijā, sāk izlidot, paēd koku lapas, un cikls sākas no jauna.

Zinot maijvaboļu attīstības ciklu, var noteikt, kad un kurā vietā tās atkal savairosies lielos daudzumos. Ja šogad Siguldas pusē, Inčukalnā, masveidā izlido vaboles, tad šajā vietā 2016. gada vasarā atkal gaidāms lielāks maijvaboļu kāpuru klājiens. Turklāt šīs vaboles dzīvo vienā vietā, tālu nelido, ja nomaldās, tik un tā atgriežas atpakaļ. Gluži kā bites stropā.

Kāpuri nodara lielāko kaitējumu zemenēm, apēd saknes arī zālājiem un meža jaunaudzēs – kociņiem. «Ja uzlido, kokus plikus atstāj,» noteic I. Jakobija. Vislabāk brūnajām lidonēm garšo ozollapas, bet, ja to nav tuvumā, tad posta arī augļu dārzus.

Apindēt vaboles ir grūti, jo tās sēž lielos kokos. Kokus var apsmidzināt ar speciāliem insekticīdiem, kas iegrožo maijvaboļu apetīti un līdz ar to – arī kāpuru skaitu, jo apstrādātas vaboles vairs nedēs tik daudz oliņu. I. Jakobija iesaka, ka vaboles labāk ķert uz gaismu. Toties ar kāpuriem gan ir traki – tos nekādi nevar noindēt, jo vaboļu atvases slēpjas augsnē. Cilvēki VAAD sūdzoties, ka maijvaboles uzrodoties pat siltumnīcās. Tāpēc ir regulāri jāparušina zeme un jāizlasa kāpuri ar savām rociņām. Kāpuri pārziemo ļoti labi, ielien zem aramzemes kārtas, lai nesasaltu.

I. Jakobija piebilst, ka nav mērķis visu iznīcināt. Maijvaboles ir dabas sastāvdaļa, un cilvēkam būs vien jāsadzīvo ar šīm rijīgajām vabolēm. Turklāt maijvabolēm ir savi dabiskie ienaidnieki – suņi kāpurus izkašā no zemes, strazdi, vārnas, kraukļi, kovārņi, kurmji un skrejvaboles labprāt mielojas ar maijvaboļu kāpuriem. Arī pīlēm un meža cūkām tie garšo.

***

MAIJVABOĻU IEROBEŽOŠANA

1. Ievērojot pieaugušo maijvaboļu barošanos tuvējos kokos, to notveršanai var izmantot ultravioletās gaismas slazdus. Iestājoties tumsai, koku tuvumā izliek gaismas ķermeni, to aizsedz ar stiklu vai izveido šķērsli, kur vabolēm atsisties, kad tās lidos uz gaismu. Nokritušos kaitēkļus salasa un likvidē. Pie šķēršļa var nolikt trauku ar ūdeni, kur kukaiņiem iekrist.

2. Ap saules lēktu var purināt kokus, kuros vaboles dienā manītas, un salasīt nokritušās. Zem koka jānoklāj plēve vai gaiša auduma gabals, lai vieglāk pamanīt.

3. Kāpurus salasa, augsni rušinot.

4. Pieaugušo maijvaboļu ierobežošanai golfa laukuma zālienu var apstrādāt ar insekticīdiem.

5. Apsmidzinot ozolus maijvaboļu barošanās laikā, tiek samazināta vaboļu olu dēšanas produktivitāte.

6. Arī mežos var izmantot insekticīdus, bet tie jālieto tā, lai līdz ogošanai, sēņošanai un meža darbiem vairs nebūtu kaitīgi cilvēkiem.

7. Kartupeļu bumbuļus var aizsargāt pret kāpuriem, kodinot stādāmo materiālu.