Dainis Locis: 9. maijā Rīgā svin uzvaru pār latviešiem

© F64 Photo Agency

Sarunā par izglītību, integrāciju un patriotismu piedalās hokeja skolas Rīga direktors Dainis Locis (VL!/TB/LNNK) un Rīgas domes Izglītības, sporta un kultūras komitejas priekšsēdētāja Eiženija Aldermane (SC/GKR).

– Daudz dzird runājam par integrāciju, ir pat sacerēti dažādi plāni. Taču cilvēki pret to visbiežāk izturas ar aizdomām un noraidījumu. Vai, jūsuprāt, Rīgā ir nepieciešama integrācija?

Eiženija Aldermane: – Uzskatu, ka integrācija ir nepieciešama katrā administratīvajā teritorijā. Bet viena no lielākajām kļūdām ir runāt tikai par etnisko integrāciju. Ir jāpanāk, ka ikvienam cilvēkam, vienalga, kur viņš dzīvo, būtu līdzīgas iespējas integrēt sevi sabiedrībā, vadoties ne tikai no etniskā principa, bet arī no daudz kā cita – vai tas ir cilvēks cienījamā vecumā, vai daudzbērnu ģimene, vai invalīds. Šobrīd integrācijas aktualitāte numur viens ir latviešu valodas bezmaksas kursi, un šobrīd tos ir beiguši 4000 cilvēku. Galvenais akcents tika likts uz pirmsskolas iestāžu darbiniekiem un policijas darbiniekiem.

Dainis Locis: – Protams, integrācija jāskata plašākā kontekstā, ne tikai nacionālajā un etniskajā. Ir cilvēki ar dažādām vajadzībām – piemēram, invalīdi, ar kuriem mēs, Nacionālās apvienības cilvēki, esam tikušies ne reizi vien, attīstot sadarbību, esam tikušies ar Neredzīgo biedrību. Zinām, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām joprojām ir reālas problēmas: viņiem nav iespēju apmeklēt visas tās vietas, kas viņiem ir nepieciešamas. Protams, ļoti liela daļa Rīgas ēku ir būvētas padomju gados, kad invalīdi bija nekas, taču arī tagad daudzviet ir problēmas iekļūt kādā ēkā, kas būvēta atjaunotās LR laikā. Visi taču zina, ka, būvējot jaunas pārejas pāri ielām, luksoforiem ir jābūt aprīkotiem ar skaņu signāliem, bet tā tas nav! Vēl jādomā par to, ka bērnus ar nelielu invaliditāti vajadzētu integrēt parastajās skolās.

– Bet kā ar etnisko un nacionālo principu ievērošanu?

D.L.: – Nav noslēpums, ka eksistē Latvijas integrācijas plāns un Rīgas integrācijas plāns. Bet, manuprāt, visiem ir jābūt vienotiem pamatnostādnēs, kas balstītas valsts valodā, kultūrā un vēsturē. Ja šie momenti būs vienoti visai sabiedrībai, problēmas neradīsies. Nacionālās apvienības mērķis ir divu gadu laikā likvidēt rindas Rīgas bērnudārzos, otrs svarīgākais moments – pāreja uz valsts valodu. Jo agrāk sāksim, jo labāk. Atcerēsimies, ka 90. gadu vidū Latvijā un Rīgā vēl bija padomju tipa skolas, tikai vienās mācības notika latviski, citās – krieviski. Mēs tagad uzsveram, ka Rīga nav un nedrīkst būt divkopienu sabiedrība, jo te ir vēl lietuvieši, poļi, ebreji, baltkrievi, ukraiņi un daudzi citi. Mēs braucām uz skolām, stāstījām, bija ļoti smags šis reorganizācijas process. Un kas ir šobrīd? Manuprāt, tikai dažās nacionālo minoritāšu skolās, šķiet, tikai igauņu un lietuviešu, mācību pamats ir veidots uz valsts valodas bāzes, izmantojot arī nacionālās minoritātes valodu. Pārējās minoritāšu skolās pamatā tomēr skan krievu valoda. Biju kādā radio raidījumā, kur saruna notika krieviski, es vienīgais runāju latviski, jo mūsu apvienības nostādnes ir par to, ka mēs runājam ar Latvijas žurnālistiem valsts valodā. Bet ne par to stāsts. Toreiz saruna bija arī par bilingvālo izglītību, un es jautāju: kur tad ir īstais krievu skolas gars? Palicis jau tikai padomju skolas gars. No tā jāvirzās prom, un tad integrācija notiks reāli.

– Pareizi sakāt: vienoti plāni, vienots pamats, integrācijas plāns gan Rīgai, gan Latvijai. Bet kā gan tie reāli var būt vienoti, ja ir krievu skolas, uz kurām tiek sūtītas mācību grāmatas no Maskavas? Ja Rīgas mērs 9. maijā dodas uz tā dēvēto uzvaras pieminekli, lai atzīmētu Latvijas atkārtoto okupāciju, nedomāju, ka vēstures izpratne visiem var būt vienota: manuprāt, viņš ar savu rīcību iedrošina krieviski runājošo jaunatni vēsturi aplūkot ne tādā aspektā, kā to redz Latvijas vēsturnieki un nacionāli domājoši cilvēki.

E.A.: – Saprotu, ka mēs, analizējot sabiedrības integrāciju, jau pārgājām uz citām tēmām... Bet vispirms par bērnudārziem. Domāju, ka Latvijā nav neviena lingvista, kas piekristu tam, ka bērnam vispirms nebūtu jāapgūst mātes jeb dzimtā valoda. Ja bērns pirmajos dzīves gados labi neapgūst dzimto valodu, tas rada problēmas, vēlāk apgūstot kādu citu valodu. Un tas atsauksies uz zināšanu kvalitāti. Protams, jānodrošina tas, ka, jau beidzot pirmsskolu, bērns caur rotaļu spētu komunicēt latviski. Bet, Loča kungs, kā jūs gatavojaties to īstenot, ja pērn 31. jūlijā MK pieņēma noteikumus par valodu lietojumu pirmsskolas mācību iestādēs – par latviešu un mazākumtautību valodu lietojumu. Tātad tā ir valsts politika. Ja politiķis apgalvo, ka mēs divu gadu laikā pirmsskolās – to Rīgā ir vairāk nekā 150, un pusē no tām īsteno mazākumtautību programmu – pāriesim uz apmācību latviešu valodā, tad kāds ir īstenošanas mehānisms? Ir taču vajadzīgi pedagogi, kas ir latviešu valodas nesēji. Bet es zinu, ka tajās pirmsskolas izglītības iestādēs, kurās īsteno mazākumtautību programmas, ir jānodrošina latviešu valodas apguve. Svarīgākais ir sagatavot bērnudārza audzēkni skolai, lai viņš jau prastu komunicēt latviski. Starp citu, mazākumtautību absolventi brīvi runā latviski, cits jautājums – kā viņi lieto šo valodu. Tā kā vairākus gadus darbojas sistēma «60% mācību – latviski, 40% – mazākumtautības valodā», šī sistēma sevi pilnībā ir attaisnojusi. Bet jūsu partijai, Loča kungs, tur nebija nekādu nopelnu, jo ar mazākumtautību izglītības iestāžu nodibināšanu savulaik darbojos es pati personīgi – kopā ar Itu Kozakeviču.

– Bet ar kādām pūlēm šī sistēma tika ieviesta? Pretvalstiski noskaņoti elementi pat rīkoja skolēnu protestus, sak, krievs, nepadodies, mums dzimtā valoda tiek atņemta! Kaut gan patiesība ir viena: nacionālā valstī mācībām valsts skolā jānotiek valsts valodā.

E.A.: – Ar protestiem tiek sagaidīts daudz kas! Un tomēr viss tika ieviests.

D.L.: – Aldermanes kundze, ir maza pretruna. Protams, ar izglītības saturu nodarbojās Izglītības ministrija. Taču ar skolu reorganizāciju Rīgas domē nodarbojāmies mēs, un tas bija ļoti sarežģīti.

E.A.: – Jā, jūs īstenojāt valdības lēmumu: tika pieņemts lēmums – izveidot nacionālo minoritāšu skolas.

D.L.: – Es tomēr atgādināšu: tolaik Latvijas ceļš valstī bija pie varas, bet mēs, LNNK, bijām Rīgas domē. Neteikšu, ka sadarbība būtu bijusi laba, kaut gan mērķi bija līdzīgi. Gan jums, gan mums bija savi nopelni, un viena lieta ir sēdēt ministrijas kabinetā, bet pavisam kas cits – braukt uz skolām un runāt ar cilvēkiem.

– Varbūt es esmu fantazētāja, taču – vai Rīgā ir iespējama 100% izglītība latviešu valodā?

D.L.: – Precizēšu: vispārējā izglītība valsts finansētajās skolās valsts valodā un licencētās nacionālās izglītības programmas nacionālajās skolās.

E.A.: – Domāju, ka to sakārtos laiks. Bet šobrīd palielinās to jauniešu skaits, kas iet 9. maijā pie uzvaras pieminekļa.

– Tā ir ideoloģija un vēstures izpratne, ko sniedz skolās un ģimenēs.

E.A.: – Bet no kurienes – kā tautā mēdz teikt – kājas aug? Ja konkrēti politiķi laiku pa laikam kāpj tribīnē un klāsta, ka krievvalodīgie vairs nevarēs apgūt zināšanas savā dzimtajā valodā, ko tad? Ja citi politiķi runā par krievvalodīgo nelojalitāti Latvijas valstij? Esmu daudz domājusi par 9. maiju. Ja tur pie tā pieminekļa iet cilvēki, lai atcerētos savus karā bojā gājušos tuviniekus, kas man kā cilvēkam var būt pret to? Jauni cilvēki noliek ziedus, pieminot savus vectēvus – kas gan tur slikts? Bet tas tiek kritizēts un uzskatīts par akciju pret Latvijas valsti. Tas var izraisīt iekšēju pretestību. Cilvēki, kas bija iesaistīti karā, visu mūžu zināja, ka viņu uzvaras diena ir 9. maijs. Nu kāda starpība – 8. vai 9. maijā viņi noliek tos ziedus?!

D.L.: – Es gribētu paturpināt par mācībām latviešu valodā. Mēs nevaram nepārtraukti atlikt un atlikt pāreju uz izglītību valsts valodā. Mēs vācām parakstus, taču nesavācām pilnībā, kaut gan bijām tuvu tam. Kādā brīdī, domāju, mēs atgriezīsimies pie šī jautājuma. Stāsts ir par to, ka 100% pāriešana uz valsts valodu nenotiks ne rīt, ne parīt. Bet uz to jātiecas. Tāpēc jābūt plānam – gan valstij, gan pašvaldībai – kā to veikt. Tagad, sēžot ar rokām klēpī, redzam, ka mūsu vērtības ir pilnīgi atšķirīgas. Tikko pieskārāmies 9. maija tēmai. Tas ir nožēlojami, ka mūsu valstī ir cilvēki, kas 9. maijā svin «uzvaras svētkus». Pār ko šī uzvara? Savā ziņā – pār latviešiem.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"

Svarīgākais