Zelče: Samierināšanās var nākt, ja varmāka atzīst vainu

Neatkarīgā sarunājas ar Latvijas Universitātes profesori Vitu Zelči par 9. maija ģenēzi atjaunotajā Latvijā un pagātnes esamību šodienā.

– 1990. gada 9. maijā, jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, notika pēdējā padomju militārā parāde Rīgā. Tribīnē starp militāristiem stāvēja Anatolijs Gorbunovs, Ivars Godmanis, Alfrēds Rubiks… Pēc tam 9. maijs labu laiku ij medijiem, ij publikai te atrādījās ar samērā mierīgu kara veterānu pasākumu kopumu. Kas noteica to, ka 9. maijs kļuvis par vienu no iecienītākajiem jaunlaiku Latvijas politiskajiem rituāliem?

– Latvijas iekšpolitika un Krievijas ārpolitika tuvējo robežu virzienā.

– Abas, protams, balstās stihiskā masu entuziasmā?

– Pavērsiena punkts vairāk vai mazāk saistās ar Vladimira Putina administrācijas vēstures politiku un politiku tā saucamajā tuvējā pierobežā. Krievija savas identitātes nostiprināšanai un mazo cilvēku saistībai ar varu veica vairākus konkrētus un vienkāršus soļus. Proti, atsacījās no Staļina režīma, padomju režīma morāles izvērtēšanas. Tā vietā apgalvoja, ka Krievijas pagātne bija lieliska, varena, ka tā vairāk saistāma ar lepnumu nekā ar izmeklēšanu, atvainošanos, upuru un slepkavu reģistru veidošanu. Nākamais solis bija jauna vēstures uzrakstīšana. Kā postmodernisma laikmetā pieņemts – galvenā rakstīšanas forma nebija pētnieku grāmatas. Pārsvarā tie bija televīzijas seriāli, kinofilmas, kuri pa jaunam konstruēja padomju vēstures stāstu. Šīs astoņu vai sešpadsmit sēriju filmas atgādina XIX gadsimta beigām un XX sākumam raksturīgās lubenes, kuras izdeva burtnīciņās. Burtnīciņās, ko mazais cilvēks ņem, lasa, izklaidējas, gūst vienkāršas emocijas un, vienlaikus, arī ideoloģiski sajūtas varens un saistīts ar pagātnes un šodienas varenajiem. Viņš redz jaunu Otro pasaules karu – vizuāli skaistu, neparastu, piepildītu ar ļoti īpatnēju nežēlību un varonību, kura, protams, bija.

– Ja runa ir tikai par Putina administrācijas rosību, kas traucē neatkarīgajai Latvijai ar gudru, konsekventu iekšpolitiku aizvākt no šejienes nevēlamu Krievijas ietekmi? Vai arī tā ir vēlama, jo citādi varas vājumam nebūs attaisnojuma?

– Latvijas vājums ir, es teiktu, intelekta trūkums, zināšanu trūkums un ļoti liela vieglprātība tieši šajā – intelektuālajā jomā. Vieglprātību apliecina tas, ka neesam radījuši savu pilnīgu sapratni par pagātni un pagātnes esamību šodienā. Jebkurā gadījumā pilsoniskas sabiedrības vai vienkārši sabiedrības trūkums ir nepietiekama izglītotība. Jo izglītotība vienlaikus veicina spriestspēju, domāšanu, indivīda spēju sev noteikt morālo kritēriju kopumu, stiprumu un to ievērošanu savā dzīvē.

– Manā uztverē 16. martu un 9. maiju par karojošās atmiņas pasākumiem padara ne jau kara veterāni. Ne frontinieki, bet mūsdienu poļitruki, kuru saprašanai jūsu raksturotais vājums ir izdevīgs resurss.

– Jā, 9. maijs šobrīd vairāk vai mazāk ir poļitruku pasākums. Krievija, izvēršot 9. maiju par lielākajiem nacionālajiem svētkiem, izvēlējusies to formātu, kad svētku svinēšana ir veids, kā atteikties no domāšanas un analīzes. Ikviens autoritārais, totalitārais režīms kā vienu no galvenajiem varas instrumentiem piedāvā lielisku, skaistu svētku kultūru. Arī Ulmaņa režīms Latvijā nāca ar izteiktu svinēšanas kultūru. Caur svētkiem tika nostiprināta noteikta ideoloģija. Man ļoti patīk Dzintara Soduma izteiciens, ka 15. maijā sacietēja Latvijas cilvēku prāti. Kaut kādā mērā man gribas sacīt, ka pilnīga atbrīvošanās daļā sabiedrības nav notikusi.

– Savukārt vairākas aptaujas liecina, ka 9. maijs (uzvara Lielajā Tēvijas karā) krievu tautai ir galvenais XX gadsimta notikums. Boļševiku apvērsums vairs nav pat pirmajā trijniekā. Un, ja es būtu Putina vai Ulmaņa vietā vājā demokrātiskā valstī ar irdenu sabiedrību, es arī izmantotu tautas priekšstatus valsts stiprināšanai. Latvijā izceltu brīvības cīņas, nacionālās pašapziņas piemērus, nācijas sīkstumu…

– Viena no manām pēdējā laikā iecienītākajām grāmatām, kas stāsta par Padomju Savienības komunistisko pagātni šodienas Krievijas ikdienā, ir – It Was a Long Time Ago and It Never Happened Anyway (Tas bija sen, un tas nekad nenotika). Tās autors ir žurnālists, vēsturnieks Deivids Setters. Grāmata vēsta, ka Krievijā indivīds un indivīda dzīvība ir zemā vērtē. Autors to secina, analizējot Krievijas vēsturi, to, kā Krievijā vara, administrācija un sabiedrība izturas pret staļinismu un citām padomju vēstures norisēm. Viņš apgalvo, ka gan tā laika noziegumi, gan varas, gan lielas daļas sabiedrības dalība tajos, kā arī to izvērtējums un nosodījuma trūkums ir viens no cēloņiem tam, kāpēc indivīds ir tik mazvērtīgs, kāpēc Krievija pieļauj korupciju, kāpēc nemeklē daudzos pazudušos cilvēkus, kāpēc noziedzība daudzviet saplūst ar ikdienu, kāpēc cilvēki nodzeras... Un kaut kādā mērā es gribu sacīt, ka Latvijas situācija ir līdzīga. Jo nevaru apgalvot, ka pie mums indivīds vienmēr tiek ņemts vērā un viņa tiesības ievērotas.

– Tomēr mēs esam savā valstī. Te nevis Krievija, bet mēs kā valstsnācija atbildam gan par savas telpas un laika pilnību, gan par ļaužu sadzīvošanu. Vai var, vai vajag devīto maiju izārstēt ar astoto?

– Kaut kādā mērā droši vien var izārstēt. Un domāju, ka vajag. Tāpēc, ka 9. maijs un tā izcelsme ir saistīta ar Padomju Savienību. Nav runa par Padomju Savienību tikai kā uzvarētāju, bet arī par Padomju Savienību kā kara izraisītāju. Latvijas valstiskuma zaudēšana ietilpst laika posmā, kas saucas: komunistiskās PSRS un nacistiskās Vācijas draudzības ziedu laiks. Tas turklāt ir ļoti sāpīgs morālas dabas jautājums, kas 9. maija kontekstā pazūd. Astotajā maijā šis pilnīgais pagātnes stāsts iekļautos labāk. Devītā maija raksturs uztur vien atsevišķu tā fragmentējumu.

– Padomju režīms manā uztverē ir līķis, kura pretrunas daudziem no mums arvien izdevīgi kultivēt. Taču primāri ir cilvēki, nevis režīmi. Dionīss devās uz mirušo valstību pakaļ Semelai, Orfejs – Eiridīkei. Nevis kādai vidējai meičai, kas visiem patīk. Ar to gribu teikt, ka gribēt atmiņu vai uzskatu unifikāciju – tas pats totalitārisms vien iznāk. Taču gribētos gan, lai tagadne izskatās pēc tagadnes, nevis pēc vecāko paaudžu godam izturēta konflikta restaurācijas farsa veidā.

– Es jau jums sacīju, ka mūsu stājas problēma pastāv mūsu pašu kultūras un intelekta vājumā. Ar to zināmā mērā saistāma arī morālā nestabilitāte, kas tomēr nāk no XX gadsimta. Un, protams, ka šādā gadījumā 9., 8., maijs, 16. marts ir dienas, kuru uztvere dažādām cilvēku grupām pie šāda sociāla slāņojuma būs atšķirīga. Arī tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ģimeņu vēstures ir atšķirīgas. Bet tas nenozīmē, ka šīm sociālajām atmiņām nav jārod iespēja kaut kādā mērā pastāvēt līdzās. Vienai otru neaizvainojot.

Šogad 16. martā ar politisku provokāciju tika izjaukts leģionāru gājiens. No otras puses – 9. maija lielās svinības pie Uzvaras pieminekļa, kuras ietver daudzus kultūras, izklaides elementus, nekādā ziņā nav atceres diena, bet kārtīgi svētki. Tas otrai sabiedrības daļai, kurai karš saistās ar lielāku zaudējuma sajūtu un vēlēšanos šo karu drīzāk aizmirst, tomēr ir aizvainojoši.

– Es neteiktu vis, ka 9. maijs te būtisks tikai krievu, bet ne latviešu medijiem. Turklāt abiem visgaršīgākā liekas ne jau vēsturiskā atmiņa, bet konfrontējoša ideoloģizācija.

– Te jārēķinās ar izklaides kultūru, kas barojas no tādiem vai citādiem skandāliem. Ir skandāls – ir ziņa. Nav skandāla – nav ziņas.

– Kāda, jūsuprāt, ir Krievijas un Latvijas, Baltijas valstu atmiņu kara perspektīva?

– Iespējami vairāki scenāriji. Viens – atmiņu karš turpināsies tā, kā līdz šim, un piedzīvos dažādus spožus uzliesmojumus. Pateicoties mediju produkcijai un mediju klātbūtnei, iespējams vēl viens scenārijs. Proti – parādīsies kaut kas interesantāks, kā priekšā šie notikumi vienkārši nobālēs un vairs nebūs tik interesanti. Nāks citas aizraušanās. Trešais, idealizētais scenārijs varētu būt tāds, ka saprāts atmodīsies, sāksies dialogs, izvērtēšana, parādīsies labi, kvalitatīvi, domājoši mediju produkti.

– Kāpēc jūs domājat, ka masu mediji mainīs savu dabu?

– Mediji – tas šobrīd ir ļoti plašs jēdziens. Es nesaku – tikai avīzes vai televīzija. Arī grāmata ir medijs. Teātris, glezna, mūzika. Medijs jaunajā formātā – tie ir sociālie tīkli.

– Vai samierināšanās Latvijas situācijā ir pareizais vārds solidāras sabiedrības tapšanai?

– Samierināšanās var nākt tikai tad, ja varmāka atzīst vainu. Tikai tad nākamais solis ir samierināšanās.

– Kurš šobrīd ir varmāka?

– Varmāka ir komunistiskā Padomju Savienība. Un tās mantiniece Krievija, kuras uzdevums tā vai citādi, ātrāk vai vēlāk būs atzīt savu vainu gan Otrā pasaules kara izraisīšanā, gan Austrumeiropas valstu likvidācijā vai formālā iekļaušanā savā sistēmā. Kolonizēšanā. Lielās līnijās es tomēr redzu šo ceļu, kas nebūs ātrs. Atbrīvošanās no spiedoga varmāka var norisināties vien ar nožēlu. Vācijas nožēla ir notikusi.

Otrs samierināšanās ceļš šaurākā izpratnē var būt tas, ko mēs mēģinājām iedzīvināt ar mūsu projektu Divas puses. Proti – vienos grāmatas vākos salikām latviešu karavīru, kuri cīnījās vienā vai otrā armijā, dienasgrāmatas. Šajā gadījumā mēs varam teikt, ka taisnība bija abiem, vai arī – taisnība nebija nevienam. Un tā tad ir samierināšanās Latvijas valsts, kāda tā bija līdz 1940. gadam, pilsoņu starpā.

– Tostarp var teikt, ka 9. maijs teju piecdesmit gadus bija Eiropas pārdalīšanas autoru ja ne pilnībā atzīts, tad noklusēšanas projekts. Antikomunisms pastāvēja, bet uzvarētāji kara dēļ cits citu netiesāja un par laika joslām, kas maina uzvaras datumus, nestrīdējās.

– Pasaule ir mainīga. Domāšana mainās. Vērtējums, vai Otrais pasaules karš tika noslēgts taisnīgi, šobrīd ir mainījies. Arī Latvijā. Valmieras drāmas teātrī šobrīd Varis Brasla iestudējis Alvja Lapiņa drāmu Klaidoņa lūgšana pēc Gunāra Janovska brīnišķīgā romāna Balsis aiz tumsas motīviem. Tas stāsta par dzimteni un dzīvošanas jēgu zaudējušu leģionāru un vienlaikus slazdu, kurā Rietumu demokrātiskās valstis bija iemetušas gan Baltijas valstis, gan pārējo Austrumeiropu. Var cerēt, ka ar laiku prasība pēc taisnīguma atzīšanas aizvien vairāk ietekmēs cilvēku skatījumu uz Otrā pasaules kara iznākumu.

– Grūti tas nāksies, ja etniskās attiecības mūsu valsts iekštelpā pamatā atkarīgas nevis no pašu stājas, bet Krievijas prašanās. Kriminoloģijas grāmatā lasīju, ka upura vaina pie nozieguma var sasniegt pat 70%. Un domāju, ka nevaram pārvarēt to, ko arhibīskaps Stankevičs Lieldienās nosauca par «nepiedošanas riņķi», pamatā savu neizslimoto kompleksu dēļ.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"