Lielās talkas aizsācēja: tik, cik mēs esam iekšēji piesārņoti, tik daudz arī piesārņojam apkārtni

«Rakstot šo grāmatu, gribēju, lai tā kādam varētu palīdzēt – kādam, kas zaudējis ticību saviem spēkiem, kam ir sajūta, ka nupat dzīves vilciens pārbraucis pāri, kam ir nelaimīga mīlestība vai kāda slimība... Manuprāt, viss, kas dzīvē nāca priekšā manai mammai, viņas muguru padarīja arvien taisnāku. Grāmata ir stāsts par stāju it visās dzīves situācijās, lai vai kas arī notiktu,» saka Vita Jaunzeme, latviešu pirmās olimpiskās čempiones Ineses Jaunzemes jaunākā meita, talkošanas kustības Latvijā aizsācēja ar projektu Pēdas, arī Lielās talkas organizatore.

– Nupat iznākusi grāmata Mana mamma – Dieva lutekle. Varētu teikt – meitas sarunas ar mammu visai sāpīgā posmā – abas jau zinājāt, ka mammai diagnosticēts vēzis, ka, iespējams, sākusies nevienlīdzīga cīņa... Ar ko? Ar laiku, ar pašu emocijām, ar līdz galam nepateikto, ar baltajiem plankumiem – faktoloģiskiem, emocionāliem...? Jūs taču zinājāt, kas būs.

– Protams. Lai gan cerība mirst pēdējā un arī mēs gaidījām brīnumu. Kad uzzināju diagnozi, es stundām sēdēju internetā, lai saprastu – kas tas ir, kā to ārstēt, bet mamma, pēc profesijas – ārste, no tradicionālās ārstēšanas atteicās, jo, viņasprāt, izvēle bija – vai būt nozāļotai un pusdumjai un tāpat aiziet, vai arī saglabāt veselo saprātu un spirināties pretī. Mamma teica, ka sadzīvot ar vēzi var ilgi, ja tas neattīstās, un viņas vecumā tas būtu bijis pat reāls scenārijs, jo vecumā organismā viss attīstās daudz lēnāk; ir gadījumi, kad cilvēki pat desmit gadu sadzīvo ar vēzi. Tomēr viss notika ātri. Mūsu pēdējās intervijās mamma pat necēlās, gulēja un stāstīja, tomēr veselais saprāts mammu nepameta līdz pēdējam brīdim.

– Nebija jau tā, ka vienā dienā ieslēdzāt diktofonu privātu sarunu laikā. Kā nonācāt līdz tam, ka ir jāraksta grāmata par mammas dzīvi?

– Es apzvanīju daudzus dziedniekus, un katram bija sava versija par to, kas jādara. Mēģinājām visu – gan tautas medicīnu, gan Dievu lūgt, gan meditēt... Viena no versijām bija uzskats, ka vēzis ir emocionāla rakstura slimība, ka tās ir nobloķētas emocijas. Mamma pati uzskatīja, ka ikviena slimība ir draugs, kas nāk mūs brīdināt par to, ka kaut ko īsti labi savā dzīvē nedarām – domās, darbos, emocijās... Mamma ticēja, ka bloķētās emocijas, kas iegūtas, iespējams, bērnībā, teiksim, aizvainojums, naids, pārestības sajūta, vēlāk izlaužas ārā slimību izpausmēs. Kad tiec galā ar šo blokādi, kad maini sevi, tad slimība aiziet. Kad mamma uzzināja savu diagnozi, viņa sapakoja mantas, pateica man, kur kas atrodas, un pateica, ka darīs visu, lai notiktu brīnums, un lūdza mani viņu netraucēt ar praktiskām lietām. Viņa teica: «Tā kā tu darīsi, tā būs pareizi, bet es strādāšu pati ar sevi un darīšu visu, lai brīnums atnāktu.»

Sākotnējā ideja bija dienasgrāmatas rakstīšana – kā mammas darbs pašai ar sevi, un ko nevar izdarīt neviens ārsts, dziednieks, ķīmijterapijas kurss... Cerot uz brīnumu, nevar gulēt gultā un spļaut griestos, cilvēkam pašam jāstrādā. Mamma visu mūžu strādāja ar sevi, pēdējos desmit gadus viņa bija aizrāvusies ar garīguma meklējumiem, viņa pat gāja uz mantru dziedājumiem, mācījās no galvas to tekstus. Patiesībā mēs cerējām uz laimīgām beigām un domājām, ka personiskie pieraksti par dažādu dziedināšanas metožu izmantošanu varētu būt kā liecība tam, kā var tikt pāri slimībai. Ar badošanos, diētām, vingrošanu, pareizu domāšanu... Tomēr tā rakstīšana mammai nepadevās, un tad es piedāvāju savu palīdzību – lai viņa stāsta, es intervēšu un pēc tam rakstīšu.

Mammai teicu, ka būtu labi, ja stāstot viņa nemelotu, jo tikai patiesi stāsti var patiešām kādu iedvesmot. Nebija jēgas rakstīt kārtējo glancēto stāstu par Inesi, kurai viss dzīvē ir skaisti, jo valda viedoklis, ka viss viņas mūžs ir kā veiksmes stāsts. Daudzi viņu uzskata par ledus karalieni, kurai viss no debesīm nokritis – olimpiskā zelta medaļa, darbs, bērni... Neviens jau nezināja, kas aiz tā stāv.

– Viņa gribēja, lai zina?

– Ja jau viņa man to visu stāstīja, tad jau gribēja, lai zina.

– No vienas puses – grāmata ir stāsts par stipra cilvēka cīņu līdz galam, kā sportistiem māca – pat, ja spēle ir zaudēta, ir jācīnās līdz galam, no laukuma nost neiet. No otras puses – jūsu mamma ir leģendāra personība latviešu nācijas vēsturē, viņa ir pirmā mūsu olimpiskā čempione, arī sabiedrībā labi zināma persona ar sarežģītu, skaistu un neparastu dzīvesstāstu. Kāpēc tomēr sarunas nonāca dienasgaismā?

– Man šķiet, aizejot viņa saprata, ka patiesība tomēr ir jāpasaka... Piemēram, neviens jau nezina, ka aiz Ineses olimpiskās zelta medaļas ir arī milzīga nodevība no mīļotā cilvēka. Kad lasu falšos veiksmes stāstus, kā cilvēks no nekurienes pēkšņi uzlec zvaigznēs, ir tik veiksmīgs un sekmīgs, un visapkārt ir tikai draugi, es tiem neticu.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka tā dzīvē nemēdz būt.

– Kā mēdz būt?

– Par visu ir jāmaksā. Milzīgā pašattīstīšanās un sevis pilnveidošana slēpj sevī kompleksus – vai mazvērtības kompleksus, vai arī bērnībā gūtās psiholoģiskās vai emocionālās traumas... Es jau arī daudz ko nezināju no tā, ko mamma man stāstīja.

– Tātad bija vēlme aizpildīt baltos plankumus.

– Iespējams. Man bija vēlme uzrakstīt patiesu stāstu un arī to, ka Inesei ir nācies iziet cauri ellei, ka olimpiskā medaļa tikai no malas izliekas kā rokās iekritis nogatavojies ābols, bet patiesībā šis stāsts sevī slēpj trūkumu, nabadzību, spītību, traģēdiju, vēlmi pierādīt... Cilvēks ticis sists, un viņš ir cēlies, atkal sists un atkal cēlies... Tikai patiess stāsts var citus iedvesmot. Viņa cīnījās līdz pēdējam, bet ne jau histēriski raudot, bet patiešām stoiciskā mierā.

Man grāmata nāca šausmīgi smagi. Iedomājieties, divus gadus pēc mammas aiziešanas man jāklausās viņas balsī, atšifrējot intervijas... Rakstot šo grāmatu, gribēju, lai tā kādam varētu palīdzēt – kādam, kas zaudējis ticību saviem spēkiem, kam ir sajūta, ka nupat dzīves vilciens pārbraucis pāri, kam ir nelaimīga mīlestība vai kāda slimība... Manuprāt, viss, kas dzīvē nāca priekšā manai mammai, viņas muguru padarīja arvien taisnāku. Grāmata ir stāsts par stāju it visās dzīves situācijās, lai vai kas arī notiktu.

Grāmata bija ļoti svarīga viņai pašai – mamma rakās sevī, mēģinot pati saprast, kas viņa ir par cilvēku. Brīžam viņa teica, ka grāmata top, lai meitas viņu saprastu, ka, iespējams, dzīvē kaut kas līdz galam nav izrunāts. Tā ir – ja daudz ko būtu jau agrāk zinājusi, daudzi mani pārmetumi būtu izpalikuši. Jā, nemelojiet saviem bērniem, lai vai kādi ir apstākļi, bērnam visu var izstāstīt... Mamma nekad nesūdzējās – viss ir labi, viss ir ļoti labi, viss ir super labi, bet, tikai grāmatu rakstot, es uzzināju, kā bija patiesībā. Tieši tāpat bija vecmammai – viņa palika viena 16–17 gadu vecumā, radinieki viņu aptīrīja, viņa palika plika kā baznīcas žurka un vienalga izsitās, uztaisīja veikaliņu, izaudzināja meitu. Tomēr meli ģimenē... Mamma pat nezināja, kāds viņas tēvam ir uzvārds, zināja tikai vārdu – Vilis –, un vienīgā bilde bija izgriezums no avīzes. Skrēju pa arhīviem, meklēju un sameklēju – mammas tēvs bija Vilis Rozenbergs, Latvijas čempions diska mešanā, emigrējis uz Kanādu.

– Vai vispār ir atbilde uz jautājumu, kāpēc šīs sarunas bija lemtas tieši jums – jaunākajai no trim meitām?

– Es zinu, kāpēc tā bija. Man jāsaka ļoti egoistiski un savtīgi – mamma mani mīlēja visvairāk. Sarunas ar mammu man vienmēr bija ļoti interesantas, mēs nekad nerunājām par intīmām lietām, bet gan par grāmatām, idejām, dažādiem jaunatklājumiem. Ja mamma nopirka kādu jaunu grāmatu par ezoteriku, vēlāk iedeva man lasīt. Mēs arī kopīgi badojāmies – kura izturēs ilgāk? Viņa nekad man neteica, ka mani mīl, mēs nekad viena otru neapķērām, tādas attiecības mums nebija ierastas ģimenē, bet pietika ar to, ka viņa pateica: «Man ar tevi ir interesanti. Tu nāc no laba staļļa, tu visu vari!»

Ar pēdējo pusgadu savā dzīvē mamma iemācīja man milzīgu cilvēcību. Iemācījos to, ko nozīmē pa īstam rūpēties par otru cilvēku. Nekad nebūtu ticējusi, ka spēšu darīt to, ko darīju. Ciešanas gan norūda, gan izglīto, gan padara sirdsgudrāku.

– Šīs nedēļas nogalē jau sesto reizi notiks Lielā talka. Aizmirstībā jau aiziet fakts, ka talkošanas ideja aizsākās daudz senāk – ar jūsu iniciētām talkām Šmerļa apkaimē pirms vairāk nekā desmit gadiem, vēlāk šai idejai piesaistījāt mammu, viņa – olimpiešus, un Pēdu talkošanas ideja uzņēma apgriezienus. Tikai vēlāk nāca ideja par Lielo talku.

– Domāju, ka Lielā talka vienalga būtu notikusi, bet – vai tā būtu bijusi tik sekmīga, par to gan es šaubos. Pēdas sākām 2002. gadā kopā ar mammu, kura piesaistīja olimpiešus – viņu līdzdalība Pēdām radīja milzīgu spozmi.

– Bet pirms Pēdām mēģinājāt organizēt talkas Šmerlī, pēc tam, kad pastaigu laikā jūsu suns sagrieza kāju.

– Mēģināju, bija trīs izgāzušās talkas (smaida). Atceros, kā suņu saimnieki no manis bēga Šmerļa mežā... Ideja par Lielās talkas organizēšanu iekrita projekta Pēdas jau labi uzartā zemē. Man patiešām nav svarīgi, vai kāds maz atceras, ka savulaik talkošanas ideja Latvijā sākās ar projektu Pēdas. Man godalga nav svarīga, man ir svarīgs process un iespēja pierādīt, ka es varu. Godalgas ir patīkamas, jo īpaši tad, kad pats sāc sev neticēt, bet man daudz svarīgāk, ka Latvija kļūst tīra un cilvēki – inteliģentāki, emocionāli gudrāki. Uzskatu – tik cik mēs paši esam iekšēji piesārņoti, tik daudz arī piesārņojam apkārtni. Viens ir vide, bet ir taču vēl ķīmiskais, elektromagnētiskais piesārņojums, bet ir arī piesārņojums, ko mēs paši izlaižam caur muti. Būtu labi, ja, tīrot vidi, mēs arī pārdomātu, kā izturamies pret apkārtējiem, ko runājam, ko domājam...

Šīs talkas moto ir – Tīra Latvija sākas galvā. Esmu sapratusi: ja vieni visu laiku tīrīs, bet citi tīrītājus apgānīs, diez vai mēs normāli virzīsimies uz priekšu. Tīrām sevi, vidi sev apkārt un sākam arī rūpēties cits par citu, un mazai nācijai tas ir ļoti svarīgi. Latvieši ir ļoti talantīgi, tikai mēs visu laiku esam dzīvojuši tādā kā puspietupienā – nācis viens režīms pēc otra, mēs gandrīz nekad neesam varējuši iet ar lepni paceltu galvu, mēs visu laiku esam bijuši spiesti pieskaņoties tiem, kas varenāki par mums, turklāt arī varenie mums visu laiku mainījušies – vācieši, zviedri, poļi, krievi... Ja cilvēks nevar staigāt paceltu galvu, tad viņš atrodas pagaldē. Un visi tie, kas atrodas pagaldē, rej uz citiem un īpaši aprej tos, kas izrāvušies no pagaldes. Ja talkas sākotnēji patiešām bija tikai atkritumu savākšana, tad tagad saprotu: ja šai akcijai neliks klāt domāšanu – kāpēc mēs to darām un kāda tam visam ir jēga –, tad talka pamazām var kļūt par primitīvu nodarbi.

– To jau saka viedās grāmatās – ja gribi sakārtot sevi, sāc ar apkārtējo vidi.

– Kad es gavēju, man ir īpaša prasība pēc sakārtota dzīvokļa, pagalma, apkārtējās vides; un otrādi – kad sakārtoju vidi, tad ķeros klāt sev. Vari sākt ar planētas glābšanu un rezultātā nonāksi pie sevis, un var arī otrādi. Esmu apņēmusies – desmit gadu es būšu kopā ar Lielo talku un līdz 2018. gadam mēģināšu panākt to, ka Latvija tiks atzīta par tīrāko valsti pasaulē. Vai tas izdosies, nezinu, bet tāds mērķis ir.

Tā kā esmu studējusi vides zinības, es saprotu likumsakarības. Protams, ir cilvēki, kas uzskata, ka neko nevar ietekmēt, es tā nedomāju un uzskatu, ka viss ir saistīts. Cilvēks planētai ir nodarījis milzīgu kaitējumu, bet ne jau ar talkām var novērst globālo sasilšanu, bet stāsts ir – kā mēs attiecamies pret dabu, pret šo planētu. Tieši tāpēc ir svarīgi tas, kas notiek ap talkām – tā ir pilnīgi cita attieksme pret dabu, pret zemi.

– Pret dzīvošanu.

– Tieši tā – dzīvošanu. Nekad vairs nebūs trekno gadu, nekad! Cilvēkiem tie ir jāaizmirst! Planētas resursi ir izsmelti, un labāk nekļūs, jautājums ir – kā mēs pielāgosimies, cik gudri to darīsim, kā samazināsim savas vajadzības. Neviens neapstrīd, ka saules radiācija kaitē cilvēka veselībai. Kāpēc tik daudz ir vēža slimnieku? Tāpēc, ka elektromagnētiskais starojums cilvēka imūnsistēmas gluži kā datorus izsit no darba kārtības. Ir vēl elektromagnētiskais piesārņojums, kas rodas no satelītiem, telefoniem, wifi... Arī pārtika, arī ūdens kļūst piesārņotāki... Cilvēki kļūst arvien nervozāki un – slimāki, vai arī otrādi. Nu nevar vienkārši sēdēt un neko nedarīt, tad vismaz apkārtni savāksim! Nevar gulēt un skatīties, kā pasaule pamazām iet bojā, un teikt – tik un tā no manis nekas nav atkarīgs. Es uzskatu, ka ir gan atkarīgs no cilvēka.

– Cilvēks ir tāda radība, ka viņš grib atļauties to, to un vēl to, un ne tikai mantiski, bet arī baudās, emocijās... Dabā dzīvnieks neatļaujas ēst vairāk nekā viņam nepieciešams dzīvības uzturēšanai, netaisa arī lielāku alu.

– Cilvēks ir izvirtis. Var teikt – dzīvnieks ir dumjš, viņam nav fantāzijas, bet cilvēks var izfantazēt visas nelaimes un kataklizmas, kas viņu dzīvē var piemeklēt, un tad nodrošināties pret tām. Gudrība ir tā, ka viņš zina, kā nodrošināties, bet stulbums ir tajā, ka viņš neparedz, kas notiek tad, kad pārķers pār mēru. Cilvēks ir izvirtusi būtne, un slinka būtne.

– Vai ar talkām to var mainīt?

– Domāju, ka jā. Jo talkošana nozīmē būšanu dabā, darīšanu kaut ko reāli ar savām rokām, nevis virtuāli kaut ko datorā. Es domāju, ka planēta ir dzīvs organisms ar savu intelektu, un tāpēc, līdz ko nonāc fiziskā kontaktā ar zemi, tā arī sajūti šo organismu. Uz cilvēka ķermeņa ir ērcītes, var pat teikt – tās staigā pa to, cilvēks tās neredz, bet ērcītes taču neuzskata cilvēku par saprātīgu būtni, vien dzīvo nost – grauž visu, ko var nograuzt. Domāju, tieši tas pats ir ar planētu – cilvēks ir kā ērcītes, kas staigā pa planētu, un kad planētai – dzīvajam organismam – ir sajūta, ka īsti labi nav, tā grib nomazgāties. Cilvēks ir aizmirsis, ka viņš ir dabas sastāvdaļa, ka ir dzīva organisma daļa.

– Jums tagad ir atbilde, kāpēc savulaik jūs pati saņēmāt sāpīgu triecienu – pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas zaudējāt balsi un tā arī nekad nevienu lomu uz savas sapņu skatuves nenospēlējāt? Turklāt nācās kardināli mainīt dzīvi.

– No mākslas olimpa nokritu atkritumos vārda tiešā nozīmē (smaida). Dziedāšana bija mana sirdslieta, bez tās es nevarēju dzīvot. Mans mērķis bija būt nevis pirmajai, bet gan dziedāt tā, lai cilvēki, manī klausoties, varētu vai nu raudāt, vai nu smieties. Es pārdegu – gribēju vienā rāvienā sagatavot četras lielas lomas, pārmocīju balsi... Tā man bija arī laba mācība, un es vairs neizvirzu tik ambiciozus mērķus.

Es zinu, ka spēju cilvēkus iedvesmot. Tieši to pašu es būtu darījusi uz skatuves – iedvesmojusi cilvēkus. Mākslas uzdevums ir iedvesmot. Un tas ir arī viens no svarīgākajiem elementiem dzīvē – savstarpēji citam citu iedvesmot. Iespējams, uz brīdi biju aizmirsusi, ka mākslinieka misija ir iedvesmot, tāpēc dzīve mani noslaucīja no skatuves un nolika vietā, kur es varu to darīt – iedvesmot cilvēkus labiem darbiem.