Kaut arī 2010. gadā ar sarkanu krāsu apķēpātā Vienotības biroja apkārtnē video novērošanas kameru bija un joprojām ir pietiekami daudz, lai noskaidrotu, kas vainojams vandalismā, Vienotība nav izrādījusi pietiekami lielu iniciatīvu, lai policijai būtu juridisks pamats realizēt izmeklēšanu.
Tas gan nekādi neesot saistāms ar vēlmi slēpt informāciju par notikumā iesaistītajām personām. Pēc tam, kad publiskajā telpā nonāca Vienotības biedra Jāņa Miķelsona rakstīta vēstule, kurā viņš, daloties ar gandrīz trīs gadus vecu notikumu atstāstu, partijas biroja apķēpāšanā vainoja vārdā nenosauktu partijas biedru, sievieti, Neatkarīgā vērsās policijā, lai noskaidrotu, kādi rezultāti bijuši izmeklēšanai kriminālprocesam, kas pēc partijas K. Barona ielas biroja vadītājas Sanitas Stelpes parakstītā iesnieguma tika ierosināts par huligānismu.
Saskaņā ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Preses un sabiedrisko attiecību sektora vadītāja Toma Sadovska teikto, krimināllietu tā arī nemaz neuzsāka lāga izmeklēt. «Ierosinātais kriminālprocess pagājušā gada maijā tika izbeigts, jo neviens Vienotības pārstāvis tā arī neieradās policijā, lai parakstītu iesniegumu,» teica policijas pārstāvis.
Savukārt S. Stelpe, kas konstatēja, ka naktī no 2010. gada 18. uz 19. augustu partijas birojs apskādēts, atzina, ka policijas lēmumā neizmeklēt šo huligānisma gadījumu vainojama viņa. Taču uzskata, ka tā laika notikumu kontekstā rīkojusies atbilstoši situācijai. Turklāt, neraugoties uz divdomīgo situāciju, neesot ne mazākā pamata uzskatīt, ka vandalismā vainojami partijas biedri.
«Iepriekšējā vakarā, kad blakus birojam bija Vienoti Latvijai mītiņš, es speciāli paliku ilgāk birojā – līdz kādiem astoņiem vakarā –, jo bija sajūta, ka, tiklīdz telpās tiks izslēgtas gaismas, tie jaunieši kaut ko mūsu birojam var nodarīt,» attālos notikumus atceras S. Stelpe.
Viņa bija arī tā, kas, 19. augusta rītā ierodoties darbā, konstatēja, ka biroja logi un ēkas sienas aptašķīti ar sarkanu krāsu, un izsauca policijas darbiniekus. Turpat birojā S. Stelpe parakstījusi arī iesniegumu policijai, kurā lūgts izmeklēt notikušo. Uz šā iesnieguma pamata policija ierosināja arī kriminālprocesu par huligānismu, ja to paveikusi personu grupa vai tas saistīts ar mantas bojāšanu. Tomēr policijai ar šo iesniegumu nav pieticis un izmeklēšanas uzsākšanai bijis nepieciešams arī rakstisks apliecinājums par mantiskajiem zaudējumiem. Tie, savukārt, pretēji sākotnējām bažām bijuši pārāk mazi, lai tērētu laiku, kārtojot formalitātes policijā.
«Sākumā mēs domājām, ka būs jāmaina mūsu uzlīmes uz logiem, satraucāmies, ka nopietni būs bojātas arī ēkas, kurās mēs īrējām biroja telpas, sienas. Tomēr vēlāk izrādījās, ka tā krāsa bija notīrāma,» teica S. Stelpe.
Redzot, ka skāde partijai nodarīta tik niecīga, S. Stelpe nolēmusi iesniegumu par materiālajiem zaudējumiem neparakstīt. Turklāt policija šai lietai pievērsusies tikai pēc vēlēšanām, kad partijas darboņiem par dažādiem tēriņiem bija jāatskaitās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, kas prasījis daudz laika un enerģijas.