Dzintara spalvu saņem NRA žurnāliste, teātra kritiķe Līvija Dūmiņa
Vakar Maskavas namā Krievijas vēstniecība Latvijā pasniedza ikgadējo balvu Dzintara spalva, ko dažādās kategorijās piešķir Latvijas žurnālistiem.
Patīkami, ka šogad konkursā novērtēts Neatkarīgās žurnālistes un teātra kritiķes Līvijas Dūmiņas ieguldījums, atspoguļojot Krievijas teātra procesus, kā arī Latvijas un Krievijas sadarbību kultūras jomā. Kolēģi Neatkarīgajā nekad nav šaubījušies, ka Līvijas raksti par teātra Mekas Krievijas skatuves mākslu ir profesionāli, šos materiālus ir novērtējuši gan teātra nozares profesionāļi, gan mūsu lasītāji. Balvu Dzintara spalva Līvija Dūmiņa saņēma par recenziju kopu, kas veltīta visprestižākā Krievijas teātra festivāla Zelta maska programmā Russian Case gūtajiem iespaidiem – šo programmu festivāla rīkotāji veido īpaši ārvalstu viesiem. Tāpat novērtētas tika intervijas ar aktrisi Nelliju Uvarovu un režisoru Konstantīnu Bogomolovu.
Braukt uz Maskavu, skatīties izrādes, tas tikai šķiet viegli un aizraujoši. Lai orientētos milzīgajā megapolē, pārskrienot no vienas adreses uz otru tā, lai pagūtu redzēt visu programmā paredzēto, neiesprūstot sastrēgumos, ir vajadzīgas ne vien īpašas prasmes, bet arī sava daļa veiksmes. Arī rūdījums, jo tad, kad jāredz vairākas izrādes vienā dienā (un jāredz ir, jo kā citādi lai seko līdzi teātru procesiem), nepieciešams starplaikā fiksēt iespaidus, faktus. Daudz enerģijas nākas patērēt, lai piekļūtu māksliniekiem un iegūtu interviju. Līvija, savus tekstus veidojot, allaž domā par jautājumiem, meklējot dažādus materiālus tā, lai intervija Neatkarīgajā neatgādinātu jau duci citos medijos publicētu materiālu, ar stereotipiem jautājumiem, uz kuriem intervējamajam jāatbild ar klusu nopūtu – jau atkal tas pats!
Lai atspoguļotu teātra procesus, ir jābūt gan profesionāliem pamatiem, kurus Līvija Dūmiņa apguvusi Latvijas Universitātē pie profesores Silvijas Radzobes, gan arī dabas dotai prasmei un takta izjūtai, jo teātra pasaule ir smalka un mākslinieki nereti dzīvo kā ar atkailinātiem nervu galiem. Līvijai Dūmiņai nav raksturīgs kategorisks viedoklis, domu viņa pasaka korekti, neuzbrūkoši, neraugoties uz to, viņas spriedumi dažkārt ir neglaimojoši izrādei – pa spalvai viņa neglauda. Darbību kultūras žurnālistikā Līvija Dūmiņa sāka vēl Preses nama laikos. Viņas pirmā darba vieta bija laikraksts Literatūra un Māksla Latvijā. Pie redaktores Aijas Lāces studente atnāca praksē, tomēr kolēģi ātri novērtēja Līvijas spējas, un prakses vieta kļuva par viņas pirmo darba vietu. Nu Līvija Dūmiņa ir viena no vadošajām teātra procesu vērtētājām Latvijā, viņa vairākkārt (arī šajā sezonā) ir darbojusies Spēlmaņu nakts žūrijā un pieder tam mazajam ļaužu pulciņam, kam skatīties teātra izrādes ir darba pienākums. Pati viņa joko, ka no malas tas, protams, izskatās smalki, bet, kad reizēm nedēļā ir jānoskatās astoņas izrādes, tad vecais labais teiciens par teātrim veltīto dzīvi atbilstot patiesībai.