Ceturtdiena, 23.marts

redeem Mirdza, Žanete, Žanna

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Latvijā

Latvijā ceļus labos pēc pieprasījuma

© F64 Photo Agency

Latvijas valdība beidzot izvēlējusies metodi, kā atšķirt labojamos un vairs nelabojamos ceļu posmus: ceļus labos tur, no kurienes iedzīvotāji nāks prasīt ceļu labošanu, jo tas varētu nozīmēt, ka šāda ceļa malā patiešām vēl dzīvo cilvēki.

Vakar piketu pie Ministru kabineta bija sarīkojuši Vecpiebalgas pārstāvji. Kamēr aktīvisti vēl bija ceļā uz pieteikto piketa vietu, valsts uzņēmumu

Latvijas Valsts ceļi (LVC) un Latvijas Autoceļu uzturētājs (LAU) vadītāji publiski paziņoja, ka nākamgad ceļa Cēsis–Vecpiebalga–Madona labošana notikšot. Droši vien, ka solījums attiecas nevis uz visiem 85 km ceļa, bet uz daļu no tiem 50 km šā ceļa, kas skaitās pilnībā sabrukuši. LVC valdes loceklis Jānis Lange piebilda, ka labojamo ceļa posmu izvēli nosakot nevis piketi u. tml. publiskas aktivitātes, bet ļoti sarežģīta procedūra, kurā jāsaskaņo dažnedažādu iestāžu (ministriju un aģentūru, pašvaldības un plānošanas reģionu u. tml.) viedokļi. Tomēr tūlīt pat viņš deva cerību arī pavisam cita ceļa Liepāja–Rucava–Lietuvas robeža lietotājiem, kura atjaunošanas saskaņošana gan neesot tik tālu kā papīra procedūras ar minēto Vidzemes ceļu, bet fiziskie ceļu labošanas darbi tomēr varētu notikt abos gadījumos vienlaikus. Tā, lūk, savu efektu deva kurzemnieku aktivitāte, rīkojot kaut simbolisku ceļa bedrīšu labošanas akciju, par kuru Neatkarīgā rakstīja pavisam nesen – 13. martā. Valdības izvēlētā labojamo ceļu posmu atlases metode nav jāsaprot tik burtiski, ka visiem, kas prasīs labot viņiem vajadzīgos ceļus, ir jārīkojas pilnīgi vienādi – jābrauc uz Rīgu nostāties vienā un tajā pašā vietā pie valdības ēkas. Prasītāji drīkst darīt jebko, kas vien piesaista sabiedrības uzmanību.

Jābrīdina katras nākamās akcijas rīkotāji, ka viņiem būs aizvien grūtāk ar uzmanības piesaistīšanu. Vidzemnieki parādīja izdomas bagātību, sākot ar desmit gadu vecas meitenītes vēstuli Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim un beidzot ar Vecpiebalgas novada domes ārkārtas sēdē vienbalsīgi pieņemtu lēmumu

iesniegt valdībai prasību par ārkārtējas situācijas izsludināšanu Vecpiebalgas novada administratīvajā daļā, kuru aizņem kritiskā stāvoklī nonākušais autoceļa posms no Meļļiem līdz Vecpiebalgas un Madonas novada robežai. Pikets pie valdības ēkas arī, protams, notika, bet piebaldzēni vakar nebija vienīgie, kas Rīgā piketēja par un pret kaut ko. Nākamie ceļu labošanas prasītāji ar mākslinieciski mazāk izstrādātu piketu var palikt bez jebkādas ievērības un tātad bez ceļa.

Piketa dalībnieki klātienē darīja, ko varēja: uzdevās par brāļu Kaudzīšu romāna Mērnieku laiki tēliem, bija sagādājuši Emīla Dārziņa Melanholiskā valša ierakstu u. tml. Tomēr par neveiksmi jāatzīst visa šā pasākuma galvenā organizatora Māra Ločmeļa runa, ka «mēs simboliski realizēsim tautas varu» un ka «Rīgā dzīvojošie piebaldzēni ir apņēmības pilni veikt simbolisku diennakts dežurējošu pastaigu ap Ministru kabinetu, lai simboliski parādītu, ka mēs gaidām nekavējošu rīcību». Tātad viņš skaidri un gaiši pieprasīja simbolisku rīcību arī no valsts puses, kas patiešām nekavējoties tika sniegta. LAU valdes priekšsēdētājs Vladimirs Kononovs pavēstīja, ka šogad uz šā ceļa aizpildīti jau 700 kvadrātmetru bedru un šonedēļ uz dažiem simtiem metru ceļa uzklātas desmit tonnas aukstā asfalta, kas neko neatrisina, bet simbolizē valsts labo gribu – tieši to, ko M. Ločmelis vakar prasīja.

***

VIEDOKĻI

Ella Frīdvalde Andersone, Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētāja:

– Bedres uz ceļa parādās katru pavasari, un mēs esam pieraduši gaidīt, kamēr tās salabo, bet šogad atklājās, ka ceļa vispār nav, ka ceļš ir sabrucis. Cilvēki tik un tā nevar šo ceļu nelietot un brauc, bet kas uzņemsies atbildību par 21 avāriju un sešiem cietušajiem uz šā ceļa kopš pagājušā gada septembra?

Jānis Lange, valsts a/s Latvijas Valsts ceļi valdes loceklis:

– Esam rēķinājuši, ka viens kilometrs Latvijā esošo ceļu ir jāuztur 29 Latvijas iedzīvotājiem. Tas nav maz, salīdzinot ar citām valstīm. Tomēr nevienā valsts iestādē neesmu dzirdējis, ka kaut kur tiktu nopietni domāts par ceļu kopgaruma saīsināšanu, ja neskaita ideju par valsts ceļu nodošanu pašvaldībām.