Ieslodzīto brīvlaišana nenotiek masveidā
Pēc tā dēvētās Krimināllikuma reformas aizvadītajā piektdienā brīvībā iznāca tikai viens ieslodzītais – narkotiku lietotājs, kurš bija notiesāts ar sešu mēnešu cietumsodu. Viņam sekos vēl vairāk nekā 300 cilvēku par līdzīgu noziegumu, bet tas nenotiks uzreiz un vienas dienas laikā.
Pirmā brīvlaistā notiesātā vīrieša gadījumā narkotiku lietošana tika uzskatīta par noziegumu līdz šā gada 1. aprīlim, bet tagad grozījumi Krimināllikumā (KL) nosaka, ka sodīt drīkstēs tikai tos narkotiku lietotājus, kuri jau būs brīdināti par sodu. Grozījumi arī paredz, ka par mantiskiem noziegumiem tiek samazināti cietumsodu termiņi, atsevišķi nodarījumi – dekriminalizēti, bet citi kļuvuši bargāki. Piemēram, KL grozījumi paredz dzimumnoziedznieku kontroli uz visu mūžu un mūža ieslodzījumu, uzsver Valsts probācijas dienesta (VPD) vadītājs Aleksandrs Dementjevs. Viņš norāda uz svarīgām izmaiņām KL: probācijas uzraudzība bija paredzēta tikai dzimumnoziedzniekiem, bet kopš 1. aprīļa – arī citiem noziedzniekiem. Ja probācijas darbiniekam neradīsies pārliecība, ka cilvēks tiešām ir labojies, viņam uzraudzības termiņš tiks pagarināts. Taču viens no būtiskākajiem KL grozījumu mērķiem ir resocializēt jeb palīdzēt atgriezties sabiedrībā (un ievērot sabiedrības noteiktās normas) cilvēkiem, kuri izdarījuši noziegumu, kā arī atturēt citus no noziegumu izdarīšanas.
Latvijā – ilgi cietumsodi
Resocializāciju kā brīvības atņemšanas soda izpildes pamatuzdevumu noteikušas daudzas Eiropas Savienības valstis. Tas nozīmē, ka ar notiesātajiem cilvēkiem strādā psihologi, narkologi, sociālie un VPD darbinieki.
A. Dementjevs vērtē, ka bargi sodi un ilga atrašanās cietumā labu rezultātu nedod. Brīvības atņemšana kā soda veids nereti atgādina sabiedrības un valsts atriebību par pastrādāto, nevis mēģina notiesātajam iemācīt un parādīt citu veidu, kā ievērot sabiedrības normas. Ieslodzījuma vietu pārvaldes dati liecina, ka vairāk nekā puse notiesāto brīvības atņemšanas iestādēs atrodas atkārtoti. Tas nozīmē, ka sods nav sasniedzis savu mērķi un bijis neefektīvs. Cilvēks savu uzvedību nav mainījis, toties nodokļu maksātāji turpina viņu uzturēt. Tie, kuri pirmoreiz nonāk ieslodzījuma vietā, tur iegūst nebūt ne sabiedrībai pieņemamākās un tās drošībai atbilstošākās zināšanas.
«Tas ir pierādīts, ka cilvēks pēc 55 dienām ieslodzījumā apzinās savu vainu. Ļoti īsā laika periodā saprot, ko ir izdarījis. To norāda ilgstošā Eiropas un citu valstu pieredze,» saka A. Dementjevs. Eiropā vidējais termiņš ieslodzījumā ir divi gadi, Norvēģijā – deviņi mēneši, bet Latvijā – seši gadi. «Ļoti ilgs laiks,» piebilst VPD vadītājs.
Viņš savu viedokli ilustrē ar piemēru. Ja cilvēks nav nomaksājis nodokļus – dažus desmitus tūkstošu latu, viņš sēž cietumā trīs gadus. Taču viņš nav bīstams sabiedrībai, viņš nav nokārtojis saistības ar valsti. Ja viņam piespriestu citādu sodu, neizolējot no sabiedrības, tad viņš turpinātu strādāt, maksātu parādu un nodokļus.
Probācijas uzraudzības būtība ir cita: tiesnesis var izlemt par kombinētu sodu, piemēram, cietumsodu uz trim gadiem un probācijas uzraudzību ar termiņu pat līdz pieciem gadiem. VPD ir tiesīgs vērsties tiesā un prasīt papildu sodu, ja tas ir nepieciešams, un tiesnesis var pieņemt lēmumu, ka cilvēks paliks dienesta uzraudzībā ilgāk, nevis piespriestos astoņus gadus.
Tagad cietumsodam biežāk būs piemērojamas alternatīvas – piespiedu darbs un naudas sods.
Cietumus nelikvidēs
A. Dementjevs atkārto, ka sabiedrība pat neizjutīs, cik daudz apcietināto un notiesāto pēc KL grozījumiem atstās ieslodzījuma vietas. Ik gadu no ieslodzījuma vietām iznāk apmēram 2000 ieslodzīto, un KL grozījumi nebūt neparedz viņu skaitu būtiski palielināt. Viņš noteic – neviens nesaka, ka cietumsodus nevajag, bet nevajag arī radīt ažiotāžu, ka 1. aprīlī cietumu vārti atvērās un visi noziedznieki izsoļoja brīvībā, atstājot tukšas kameras.
Ieslodzījuma vietu pārvalde ir informējusi, ka uz tiesu varētu nosūtīt apmēram 1300 lietas, bet tik daudz ieslodzīto īsā laika posmā netiks atbrīvoti. Tiesnešiem ir vajadzīgs laiks, lai prasības izskatītu, un pieļaujams, ka ne visas uzreiz apmierinās.
Jāmeklē darbinieki
VPD šogad būšot pietiekami darbinieku, lai varētu strādāt ar tiem cilvēkiem, kuri iznāks no ieslodzījuma vietām. Šogad VPD būšot apmēram desmit tādu klientu, bet nākamgad – daudz vairāk. 2014. gadā esot paredzētas papildu štata vietas.
Tieslietu ministrija ir norādījusi, ka resocializācijas darbinieku skaits pašlaik ir neatbilstošs jaunajiem uzdevumiem. Slēgtajos un daļēji slēgtajos cietumos vienam psihologam vai vienam sociālajam darbiniekam ir jānodrošina 500– 600 notiesāto resocializācija. Tas nu būtu jādēvē par neiespējamu misiju.
Lai palielinātu darbinieku skaitu, nākamgad nepieciešams apmēram pusmiljons latu, bet 2015. gadā – 1,4 miljoni latu, jo 2013. gadā papildus nepieciešami 13 psihologi un septiņi sociālie darbinieki, bet 2015. gadā – 36 psihologi un 21 sociālais darbinieks.