Spārītis: Vara izskauž zinātni ar genocīda cienīgu sparu

 
©F64 Photo Agency

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis par zinātnes lomu Latvijā, valsts varas un ierēdniecības lomu zinātnes graušanā un par latviešu tautas izdzīvošanas iespējām globalizācijas apstākļos.

– Nesen iznākusi tava grāmata Edgars Vinters. Es vēlos mājās pārnākt. Brīnišķīgs izdevums, kurā tavs teksts mijas ar latviešu mākslinieka un karavīra Edgara Vintera zīmējumiem un akvareļiem. Es un daudzi citi ir pazinuši Vinteru kā eļļas gleznotāju. Zīmējumi un akvareļi – tas ir saviļņojošs atklājums: kara ainas, dabas skati, vienkārši un sentimentāli – kā jau vientulībā un atsvešinātībā, ko rada karš.

– Edgars Vinters ir socioloģiski vērtējams un vienlaikus latviešu tautai vispārināms fenomens: izcili apdāvināta tauta rada pasaulē redzamas un izcilību sasniegušas personības – mūziķus, gleznotājus, dejotājus, dziedātājus. Un lielā pasaule šīs izcilības integrē, savukārt latvieši integrējoties parāda savu izcelsmi pasaulei – kā Maija Kovaļevska, Andris Nelsons, Mariss Jansons, Elīna Garanča... Bet pārējā laikā virs viņiem ir pasaules kultūras masa, ko veido cilvēku miljoni. Un viena latviešu izcilības balstiņa ir pamanāma tikai tad, ja uz viņu tiek fokusēti prožektori. Bet pārējā laikā šī balstiņa skan blakus tumšādainam afrikānim, iedzeltenam ķīnietim vai blondam skandināvam. Tas ir pasaules globalizācijas procesa skeptiskais redzējums, ar ko es sevi esmu nosēdinājis uz ledus, pirms pāris gadiem būdams Lībekā, lai klausītos Mūzikas akadēmijas iestudējumu operai Cosi fan tutte (Tā dara visas): vienu vīriešu lomu dzied vācietis, viens ķīnietis, viens turks un viens afrikānis. Sieviešu lomas dzied viena gara, blonda vāciete, divas turcietes, viena korejiete. Proporcija: viens pret trīs. Un kas notiks Latvijā, kad Lāčplēša lomu dziedās kāds afrikānis un Dainis Kalns būs spiests viņu salīgt premjerai Siguldas operas festivālā? Viņš labi dziedās, un mēs aplaudēsim. Un Edgars Vinters bija kā viens karavīrs, kā viena skrūvīte pirmajā Eiropas globalizācijas pasaules mehānismā un autoritāru valdību izraisīta kara pretīgajās dzirnavās. Viņš zīmēdams kompensēja savu grūtsirdību un bezcerību, kāda bija raksturīga mobilizētam karavīram. Vinters savulaik mācījās Mākslas akadēmijā pie latviešu klasiķiem Tilberga, Miesnieka un Kugas, viņi iemācīja Vinteram absolūto redzi, un viņš ar to redzēja nevis bezjēdzību, bet gan tikai skaisto, tā saglabājot savu cilvēciskumu un trauslo dvēseli, kas nebija apēnota nedz ar ļaunām domām, nedz alkoholu, nedz arī smēķēšanu.

– Neskaitāmie kara ainu zīmējumi, akvareļi, skices un meti – kā tie pēkšņi parādījās? Par tiem taču pirms tam nekas nebija zināms.

– Šie mazie zīmējumi, kurus Vinters pagājušā gada maijā izvilka no sev vien zināmām pažobelēm un nolika man priekšā kā pilnīgi nezināmu materiālu, parādīja, kā domā mākslinieks, kurš izvirza sev visaugstāko mērķi: redzēt gaismu, reproducēt gaišumu un vairot labestību. Ar to viņš ir daudzus cilvēkus pasargājis no depresijas, no pašnāvības, no prātā sajukšanas.

– Arī mūsdienās nekaitētu tāda palīdzība.

– Protams. Krīzes gados daudzi uzņēmēji apzinājās, ka viņu bizness ir izpostīts un ka viņu ģimenes ir nolemtas banku verdzībai, tāpēc neviens vien salūza. Ap 2009./2010. gadu vairāki desmiti uzņēmēju gadā (!) izdarīja pašnāvību. Tie bija cilvēki lielākoties no mazo un vidējo uzņēmēju slāņa, kurus, tā vietā, lai aizsargātu, Latvijas greizā likumdošana atļāva bankām izputināt. Viņiem vajadzēja būt tiem, kuri tagad sildītu un attīstītu Latvijas sabrukušo ekonomiku. Man nesen gadījās piedalīties Cietvielu fizikas institūta jubilejā: tur valdīja prieka un lepnuma sajūta par to, ka ir iespēja pētīt, atklāt un ražot. Zinātnieki cits citu stiprināja, apsveica, un kāds ārzemju ciemiņš par to ilgi brīnījās, sak, pie mums sen vairs neviens nevienu neapsveic ar puķēm un dāvanām, mēs tikai runājam: nauda, nauda! Mēs acīmredzot vēl atrodamies tajā laimīgajā stāvoklī, kad spējam abstrahēties no naudas un patverties savā cilvēcībā. Vintera piemērs arī rāda, ka ekstrēma, necilvēcīga situācija nav attaisnojums cilvēcības zudumam.

– Bet naudas problēma zinātnē ir permanenta.

– Tā tas ir. Latvijas ekonomika attīstās pēc liberālās ekonomikas principa, kurā nīkst viss, kas var nonīkt, un plaukst tas, kas spēj pats izdzīvot. Naudas fiziskā masa nepieaug tādā progresijā, kā pieaug inflācija, energoresursu dārdzība un viss pārējais. Latvijas finanses visu laiku šai pieaugšanai tek krietni vien iepakaļ. Latvijas budžeta apsaimniekotāji – sevišķi gribētu pieminēt Izglītības un zinātnes ministrijas augstos ierēdņus – par 50–60% pēckrīzes laikā samazināto naudas masu menedžē ar šķērēm un domā, ka tā ir zinātnes politika. Bet naudas šķērēšana jau nenotiek saskaņā ar kādu koncepciju, jo Latvijas ekonomikas koncepcijas nav, izglītības koncepcijai ir tikai iezīmes, bet zinātnes koncepcija 22 gadu laikā nav radīta, jo to nav pieļāvusi šī valsts, kas ir vadījusies tikai no kopīpašuma un zemes pārdošanas principa, nedomājot par ražošanas attīstīšanu, un zinātne tajā ir saglabājusies, nevis attīstījusies, pēc izdzīvošanas principa. Daudzi zinātniskie institūti šobrīd vienkārši izdzīvo. Tā vietā, lai dotu zinātnei pasūtījumu pētīt un radīt pārdodamus produktus, ar kuriem valstij pelnīt, šī pati valsts finansējumu atņem. Ar valsts genocīda cienīgu attieksmi noskaustais finansējums no aptuveni 150 Latvijā reģistrētiem zinātniskās pētniecības institūtiem un organizācijām ir nomērdējis jau apmēram pusi. Šī neveiksminieku puse vēl it kā virtuāli eksistē. Pārējie cīnās, kā māk, un tiem arī veicas – paradoksālā kārtā atrast finansējumu ārpus Latvijas. Bet šie veiksminieki ir TIKAI dabaszinātņu pārstāvji. Kurš uzturēs valsts valodai, kultūras, literatūras un vēstures, reliģijas, socioloģijas un tiesību zinātņu institūtus, kas paši nepelna? Šo nozaru saglabāšanai valstij koncepcijas nav un nav arī naudas. Ministram Ķīlim tika uzdots jautājums par finansējumu: valsts piešķir zinātnei finansējumu – tikai piekto daļu no nepieciešamā, kā var tik droši plānot budžetu turpmākajiem pieciem gadiem, cerot, ka ES dos pārējo naudu? Latvija iemaksā ES budžetā daudz vairāk, nekā saņem atpakaļ, jo ar budžeta griešanu novārdzinātajā Latvijas zinātnē nav vairs tik daudz zinātnieku, lai atgūtu kopējā Eiropas katlā obligāti ieskaitāmo daļu. Izrādās, ka valsts augstāko ierēdņu radītais zinātnes finansējuma plāns ir ar pirkstu ūdenī rakstīts, jo nav plāna B, kurā tiktu apspriests, ko Latvijas zinātne darīs, ja ES šo naudu nedos. Ko tad? Kur ir koalīcijas atbildība par sludināto tautsaimniecības stimulēšanu, par atbalstu uzņēmējiem, no kuriem savu palīdzību abpusēji izdevīgā sadarbībā cer iegūt arī zinātnieki? Ja mūsu politikā valdītu solidaritātes princips, tad pārējiem vajadzētu atbalstīt saprātīgus soļus, jo zinātne un ekonomika ir vienā sasaitē.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"