Analītiķe: Antifašisti 16. martā ar troksni centās radīt agresiju
Intervija ar starptautisku eksperti stratēģiskajā komunikācijā un komunikācijas risku analītiķi, EDSO darbinieci no 1997. līdz 2005. gadam Ritu Evu Našenieci.
– 16. marta notikumi ir aplūkoti gan politiski un vēsturiski, gan emocionāli un pragmatiski. Taču tie nav vērtēti no tehnoloģiju viedokļa.
– Kad pie Brīvības pieminekļa pienāca leģionāru un viņu atbalstītāju gājiens, atskanēja neizturami skaļš troksnis, kas tika raidīts no skaļruņiem. Bet skaļrunis ir psiholoģiskā uzbrukuma ierocis. Šo psiholoģiskās ietekmes ieroci izmanto arī militāriem mērķiem, gan raisot pūļa neadekvātu, tomēr iepriekš plānotu reakciju. Cilvēki, kas strādā policijā vai ātrās reaģēšanas vienībās, zina par šiem efektiem. 2001. gadā Afganistānā, karā pret terorismu skaļruņus izmantoja amerikāņu spēki tajos frontes posmos, kur viņiem bija pārspēks vai vienkārši izdevīgāka situācija. Ar provocējošo troksni amerikāņi radīja tālibu spēkos nepārvaramu vēlmi uzbrukt: tālibu kareivji lielākoties ir jauni cilvēki, un viņu organismā troksnis raisīja agresiju. Vēstījuma elements bija agresija, un to dēvēja par psiholoģisko operāciju. Lielākajā skaitā gadījumu mērķis arī tika sasniegts. Tāpat 16. martā «antifašistu» psiholoģiskais uzbrukums mērķi sasniedza precīzi: jauni cilvēki nonāca agresijas stāvoklī, savukārt viesnīcā pēc tam nomira kāda sieviete. Kaut gan viņa atradās leģionāru atbalstītājiem pretējā pusē, arī pret viņu šī agresīvā skaņa, iespējams, iedarbojusies graujoši. Protams, pierādīt mēs to nevaram, jo psiholoģisko uzbrukumu efektu var apstrīdēt, tomēr policijai šādam efektam ir jābūt zināmam.
– Tad jau vajadzētu prasīt atbildību no policijas.
– Dabiski. Un ir nepārprotama to cilvēku atbildība, kas vispār atļāva šādu pasākumu vienlaicīgu notikšanu.
Taču likumā ir uzsvērta valsts atbildība, lai cilvēku pulcēšanās netiktu traucēta. Ar traucēšanu nav domāta tikai, piemēram, tomātu mešana vai sišana pa galvu, tāpēc nesaprotu, kāpēc agresīvā skaņa netiek uzskatīta par traucējošu. Tālāk mēs jau varam improvizēt, kam šis psiholoģiskais uzbrukums bija izdevīgs un kāpēc tieši tajā brīdī cilvēki nepildīja savu pienākumu.
– Nu, kā tad ne? Policijas vadība apgalvoja, ka pildīja.
– Jā, kārtības sargi tur bija nolikti, viņi pildīja pavēli, bet problēma jau nav šajos pavēli pildošajos policistos. Problēma ir cilvēkos, kuri, zinādami operatīvo informāciju, nevēlējās vai neprata izanalizēt potenciālos riskus, un tajos atbildīgajos lēmuma pieņēmējos, kas pieļāva pasākumu vienlaikus notikšanu.
– Nacionālās apvienības deputāti mēģināja ar spēku apklusināt maurojošos «antifašistus». Daudzi viņus nosodīja, neņemot vērā jūsu skaidrojumu par psiholoģisko uzbrukumu.
– Protams, objektīvi tas bija nepatīkami. Bet, kā jau es teicu, psiholoģiskais uzbrukums bija precīzi notēmēts un precīzi realizēts. Varbūt tiem cilvēkiem, kuriem ir paaugstināts jūtīgums pret šādu iedarbību, vajadzētu atturēties no tādu pasākumu apmeklēšanas. «Antifašistu» mērķis bija izraisīt cilvēkos attiecīgu reakciju, un to viņi labi organizēja, nevar noliegt: tas bija sekmīgi veikts pasākums! Skaidrs, ka pūlim ir cita dinamika, un tā nekādā veidā nav atbilstīga mūsu individuālajai dinamikai. Mēs katrs, ja būtu atsevišķi, reaģētu citādi. Nolikt cilvēkus psiholoģiskās varmācības situācijā un pēc tam analizēt viņu darbības – ir jābūt ļoti kritiskam vispirms pret sevi. Nesen izteicos, ka nevajadzēja pieprasīt ministra Kozlovska demisiju, jo ir varbūtība, ka mērķis bija tieši viņš. Kāpēc? Iespējams, tāpēc, ka viņš ir izveidojis iekšējās kontroles dienestu, kas ir pakļauts tieši viņam. Faktiski viņš ir radījis jaunu informācijas plūsmas shēmu, kurā informācija ies garām tiem, kas ir pieraduši saņemt šo informāciju. Turklāt viņš uzsācis amatpersonu rotāciju, un tas rada bažas šo amatpersonu vidū. Tāpēc paša Kozlovska interesēs būtu veikt izmeklēšanu un analīzi: kas īsti notika 16. martā?
– Kā jums šķiet, Nacionālās apvienības deputātu rīcība pie Brīvības pieminekļa paaugstinās vai – tieši otrādi – pazeminās viņu reitingus pirms pašvaldību vēlēšanām?
– Nebūšu oriģināla, sacīdama, ka NA reitings ir diezgan stabils. Bet tur ir risks, ka viņi neaug. Tā ir partija, kas visai agrā attīstības fāzē sākusi stagnēt, pievienojoties koalīcijai. Kas attiecas uz 16. martu... Kozlovska demisijas pieprasījums bija iracionāls, uz emocijām balstīts. Tas, ko NA varēja pieprasīt, bija izmeklēšana, bet Kozlovska demisiju varēja pieprasīt tikai tādā gadījumā, ja viņš kategoriski atteiktos veikt šo izmeklēšanu. Tas, ka NA sper šos iracionālos soļus, rada dažādas versijas.
– Kādas?
– Es par cilvēkiem mēģinu domāt labas domas, es uzskatu, ka viņi nepareizus soļus sper aiz muļķības... Manuprāt, visās koalīcijas partijās ir kāda iekšēja aģentūra, kas strādā gan pret koalīcijas interesēm, gan pret Latvijai lojālo spēku interesēm. 16. marts radīja vienu – iespējams, nepareizu – viedokli, ka policija strādā zināmu politisko spēku interesēs. Bet šo viedokli neradīja latviski rakstošie mediji. Protams, tas ir konsolidējošs elements, kura dēļ daudzi uzvaroši ies pie urnām un balsos par Ušakovu. Tas var būt arī demoralizējošs elements jau tāpat dziļi demoralizētajai koalīcijas vēlētāju grupai. Faktiski mēs patlaban atrodamies ļoti interesantā priekšvēlēšanu situācijā: kampaņu ļoti aktīvi sāka Saskaņas centrs, citas partijas neuzsāka neko ievērības cienīgu, kaut kas jau tur bija, bet vārgi un nepārliecinoši.
– Kampaņas vispār nav, bet tieši tāpēc Saskaņas centram nav vērts kaut kā īpaši reklamēties.
– Šai situācijai ir divi varianti: viens – mēs pieņemam, ka ir notikusi vienošanās visās koalīcijas partijās ar zināmiem spēka centriem, otrs – partiju cilvēki nespēj domāt ne stratēģiski, ne taktiski. Bet šīs pašvaldību vēlēšanas būs ģeopolitiskas, un tās skaidri parādīs, kas notiks nākamajās Saeimas vēlēšanās. Savukārt partijas pauž pretēju viedokli, proti, ka vēlēšanas Rīgā nekādā veidā neietekmēs Saeimas vēlēšanas nākamgad, kaut gan īstenībā tās būs indikatīvas un nepārprotami skaidras. Taču visās partijās ir kādi cilvēki, kas pauž pretēju viedokli. Zaudējot Rīgas domi, koalīcija zaudēs arī nākamajās Saeimas vēlēšanās. SC visu jau ir pateicis, proti, mainīsies ārpolitikas uzstādījumi, un visi signāli, ko viņi ir raidījuši publiski, ir nepārprotami. Faktiski ir runa par Krievijas protektorāta izveidošanu Latvijā.
– Par spīti tam, ka esam Eiropas Savienībā un NATO?
– Bez jebkādas spītības. Tieši tas ir izaicinājums, jo viņi uzskata: mēs būsim pirmie, mēs veidosim Krievijas protektorātu Eiropas Savienībā.
– Ko tas varētu nozīmēt Latvijas sabiedrībai? Tā kā es pārstāvu mediju, tad papildināšu jautājumu: ko tas varētu nozīmēt Latvijas medijiem?
– Jāatbild ar pretjautājumu: varbūt daļa mediju jau atrodas šajā protektorātā? Paskatīsimies uz elektroniskajiem medijiem. Tā, piemēram, Lietuvā ir
13 kanāli, kuri ir bezmaksas paketē virszemes apraidē un nosedz visu Lietuvas teritoriju. Savukārt Latvijā virszemes televīzija nenosedz visu teritoriju. Iespējams, ka mediju ziņā Latvija jau ir Krievijas protektorātā. Jo tādā apjomā, kādā raida atlikušās televīzijas, tikpat labi varētu raidīt kāda Krievijas apgabala vai guberņas televīzija. Domāju, ka apjoms varētu būt pat lielāks. Bet Krievijas telekanālu masa šobrīd ir jau tik liela, ka Latvijas TV mediju telpa, piedodiet, īsti vairs neeksistē. To, ka individuāli kāds cīnās pret protektorāta ietekmi, varu uzslavēt – cepuri, protams, nost! Turklāt jāatzīst, ka Latvijā ir daudz ļoti labu žurnālistu un ka viņi ir gatavi iedziļināties jebkurā problēmā. Taču kopumā valsts ir novājināta tik tālu, ka tā visa, ko dara šie labie žurnālisti, ir par maz, un tas nepalīdz. Atcerieties, bija tāds vēstījums, ka 9. maijs jāsvin Rīgā, bet 16. marts jāatzīmē Lestenē. Šā vēstījuma īstais saturs ir mazliet cits: jūsu kultūra un vēsture atrodas ārpus Rīgas, jūsu šeit nav! Šis vēstījums parādās ne tikai medijos, bet arī sociālajos tīklos, un tas saka: šī nav jūsu (latviešu) teritorija! Un kas notika pagājušajās vēlēšanās? Bija sadrumstalota, neveikla kampaņa, kuras rezultātā pie varas nāca spēki, kuri neuzskata Rīgu par Latvijas daļu. Nākamajās vēlēšanās šie spēki pierādīs, ka viņu vēstījums ir bijis pareizs, jo tauta viņus atbalsta. Bet interesanti, ka Ušakovs un viņa līdzgājēji pēdējās nedēļās ir ļoti klusi. Arī Saeimā SC nedod nekādus provokatīvus vēstījumus. Pirms kāda laika SC gan sāka aktīvu kampaņu, kuras laikā tika paziņots, ka šajās vēlēšanās būšot «ļoti netīra spēle». Laika gaitā sapratām, ka nekāda spēle nenotiek, ringā izskrēja cīņaskārs Ušakovs ar sarkaniem boksa cimdiem rokās, bet tur, izrādās, neviena nebija – tikai trīs nomestas zeķubikses.
– Toties varenas. Ko nozīmē viena pati Sarmīte Ēlerte kā mēra amata kandidāte: viedoklis ir vienmēr un par visu. Tāpat kā politoloģijas ekspertei Kažokai.
– Viņa vienmēr ir gatava kā pioniere. Diemžēl žurnālisti ne vienmēr sevi apgrūtina ar kāda cita eksperta meklēšanu, jo Kažoka parasti ir pa rokai. Tomēr ekspertu būšana nav visai skaidra: manuprāt, eksperts ir cilvēks, kas 20 – 30 gadus ir nostrādājis savā profesijā, vienalga, kāda tā būtu – viņš ir pulksteņmeistars, ārsts vai dziedāšanas skolotājs. Un tad viņš kļūst par ekspertu. Bet Latvijā ir citādi: cilvēks kaut kur pamācās, iegūst maģistra grādu un – kļūst par ekspertu! Sensenos laikos lasīju Makarenko Pedagoģisko poēmu, un tur bija viena tāda situācija. Kāds cilvēks aizbrauc pārņemt bērnunamu. Tur valda baigs bardaks, sienas izdauzītas, gultas greizas, audzēkņi skraida izspūruši un netīri. Bet tad vienā ēkas flīģelī viņš ierauga pilnīgi citu pasauli: grīdas tīras, gultiņas kārtīgi saklātas, uz tām sēž smuki saķemmējušies puikas, lasa grāmatas, spēlē šahu. Atbraukušais cilvēks izbrīnā viņiem jautā: «Vai tad jūs neesat šā bērnunama audzēkņi?» «Mēs esam agronomi,» puikas atbild, «mums pateica: ja mēs labi uzvedīsimies, mēs būsim agronomi.» Kažoka un pārējo ekspertu grupa man šķiet kā tādi agronomi: kāds viņiem ir pateicis – ja viņi labi uzvedīsies, viņi kļūs par agronomiem. Deviņdesmitajos gados viņi bija ļoti jauni, viņiem rokās bija liberālisma karogs, kas tagad mazliet ar naftalīnu apbiris, taču toreiz kāds viņiem iestāstīja, ka viņi ir gudri un skaisti un ka viņi būs agronomi, ja uzvedība būs atbilstoša. Deviņdesmitajos gados daudziem no šiem cilvēkiem bija iespēja izpaust sevi publiski, viņi to darīja (jo viņiem tika solīts agronomu liktenis!), bet neattīstījās, iestiguši liberālismā.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"