Mamikins: Arvien vairāk krievu jauniešu latviešu valodu sāk izmantot sadzīvē

 
©F64 Photo Agency

Kopš 2007. gada 10. aprīļa Andrejs Mamikins tiešraidē ir vadījis raidījumu Bez cenzūras. Viņš intervējis politiķus, politologus, sabiedrības pētniekus, kultūras un mākslas cilvēkus no Latvijas un ārpus tās. Reiz jau teicu, ka Mamikins ēterā ir valdzinošs maitasgabals, kurš ik pa brīdim tracina gan krievus, gan latviešus. Viņš savulaik izdzinis no tiešraides ministru Gerhardu, kas atteicās runāt krieviski, un ar kaunu no studijas patrieca 10. Saeimas deputātu Kravcovu, kurš latviski nemācēja ne bū, ne bē... Par spīti politiski nekorektajām provokācijām, cieņu tomēr raisīja Mamikina plašās zināšanas un lieliskā latviešu valoda.

Iespējams, dažs labs priekā palēcās, uzzinot, ka zviedru mediju kompānija MTG nolēmusi izbeigt darba attiecības ar žurnālistu. Tomēr pieļauju, ka daudziem no 1. aprīļa ēters šķitīs krietni pliekanāks. Vēl kāds, iespējams, secinās, ka Latvijas žurnālistika atkal zaudējusi augsta līmeņa profesionāli – Andreju Mamikinu. Iespējams, ka šodien pēc apmestā kūleņa viņš atkal nostāsies stingri uz kājām.

– Vispirms, Andrej, par jūsu profesionālo karjeru. Zināms, ka MTG (Modern Times Group) vadība, televīzijas kanāla TV5 īpašniece, lauzusi līgumu ar jums.

– Precizēšu. Lai lauztu līgumu, vispirms tas ir jānoslēdz. Man šāda līguma nav. Iespējams, latvieši ir skatījušies krievu humora raidījumu Nasha Russia, kur Maskavā darbojas tadžiku viesstrādnieki Ravšans un Džamšuds. Es esmu tāds kā viņu brālis, kurš arī strādā bez papīriem, bez jebkāda darba līguma. Iznāk, ka es pilnīgi nejauši katru vakaru 19.20 ieeju studijā, apsēžos pret TV kameru, runāju ēterā; pēc tam priekšnieki savāc reklāmas naudu un samaksā arī man. Jā, jā – naudu maksā! Paldies Dievam, tur pretenziju nav. Sākotnēji cerēju, ka varbūt cilvēks, kurš atbild par dokumentiem, ir tāds... mazliet nesakārtots. Kad februāra sākumā painteresējos, kur ir kontrakts, man piedāvāja gluži dīvainu autorlīguma projektu. Tas sākās ar sešiem punktiem, kuros noteikts, ko nedrīkstu darīt raidījuma laikā. Piemēram, runāt par tēmām, kas grauj valsts teritoriālo integritāti, nedrīkstu rādīt pornogrāfiju. Sāku domāt, kāpēc norādīti tieši šie punkti... Tad sapratu, ka nabaga jurists, kurš sastādījis līgumprojektu, ir skatījies sešus Bez cenzūras raidījumus. Vienā es runāju par abortiem (aha, tātad – pornogrāfija!), otrā intervēju Lindermanu (tātad – teritoriālā integritāte), un šādā garā vēl četri... Uzrakstīju vēstuli MTG Latvia vadītājam Kasparam Ozoliņam, jautājot, kāpēc līgums sākas tieši ar šādiem punktiem. Ja jau tiek stingri noteikts, ka nevar rādīt pornogrāfiju, tad, iespējams, drīkst šaut vai izvarot raidījuma ciemiņu. Šāda punkta taču līgumā nav. Varbūt drošības pēc vajadzētu iekļaut vēl kādus 500 aizliegumus? Mamikins taču pats nesaprot, ko drīkst un nedrīkst darīt raidījuma laikā...

– Par ko īsti ir runa? Par raidījuma reitingiem jeb subjektīvo faktoru, ko saista ar Mamikina pretrunīgi vērtēto personību?

– Ziniet, krieviem ir tāds sakāmvārds: нам детей месте не крестить – mums bērnus kopā nav jākrista. Tomēr, ja raidorganizācijas vadība vēlas pārdot reklāmlaiku, gūt peļņu, bet es gribu redzēt, kā mans raidījums attīstās un ir interesants skatītājiem, tas nozīmē, ka spējam rast kopīgu valodu. Diemžēl nesaprotu, ko vietējie MTG menedžeri vēlas no TV5. Es nevaru komentēt izklaides kanāla TV3+ attīstību, nezinu, ko viņi vēlas no TV3 un LNT, bet TV5 gan es pazīstu līdz pēdējam sīkumam. Tāpēc varu teikt: tas, ko MTG pārstāvji piedāvā, atbaidīs gan latviešu, gan krievu skatītājus.

– Kas ir jūsu auditorija – tie, kuru apziņā latvieši ir fašisti, nepateicīgi maitas, kas neprot bijāt savus atbrīvotājus, vai tie, kuri izbauda lieliskās intervijas, kurās iztaujājat kultūras un mākslas cilvēkus?

– Visi, kurus jūs minējāt. Tie, kuri kaut cik saprot krievu valodu. Es nepārdodu ieejas biļetes kanālā TV5 ne pēc nacionālās, ne pēc politiskās piederības. Protams, apzinos, ka vairākums skatītāju ir tie, kuriem krievu valoda ir dzimtā, cilvēki, kuriem 9. maijs ir svētki, nevis sēru diena. Šo faktu es nevaru ignorēt. Tomēr tas nenozīmē, ka atstrādāju stereotipus, kas domāti tieši šai auditorijai.

– Es vienmēr ar baudu skatījos jūsu intervijas, kurās iztaujājāt kultūras cilvēkus – gan vietējos, gan tos, kuri bija atbraukuši no Krievijas vai citām NVS valstīm.

– Diemžēl reitingi liecināja, ka šos kultūras cilvēkus auditorijas vairākums nepērk... Arī avīzē kultūras sleju parasti izlasa pēdējo un ne visi.

– MTG kanālu direktore teikusi, ka no jums nav sagaidītas idejas, kas palielinātu raidījuma auditoriju.

– Tas, ko Baiba Zūzena teikusi aģentūrai BNS, ir meli. Mēnesi pirms šā paziņojuma viņa man atsūtīja e-pastu, kur saka paldies par maniem priekšlikumiem.

– Kādas izmaiņas piedāvājāt?

– Varbūt sākt ar to, ka vispirms tiek nomainīti vecie krekli raidījuma vadītājam, kas pirkti 2007. gada aprīlī (apakšbikses nevajag, tās pērku pats); mazāk līdzekļu tērēt lepnām MTG ballēm un tā vietā atjaunot studijas iekārtojumu; varbūt atteikties no vecajām kamerām, kuras LNT norakstīja jau 1997. gadā, un iegādāties jaunas. Piedāvāju pamainīt arī raidījuma formātu, kurš palicis nemainīgs sešus gadus. Proti, varētu rādīt pretēju viedokļu dueli. Pēc šiem ieteikumiem nolēmām biežāk tikties, bet tas nenotika. Tika izplatītas vienīgi runas par demokrātiju, vārda brīvību un žurnālista atbildību. Konkrētas bija tikai divas rindkopas – ka mūsu sadarbība beidzas 1. aprīlī un, ja jums ir pretenzijas par tehnisko kvalitāti, tad raidījums tiešraidē (!) tiek ierakstīts divas dienas iepriekš... Lasot šo rindkopu, domāju, ka esmu kaut ko pārpratis, jo mana latviešu valoda nav tik laba. Aizgāju ar vēstuli pie saviem latviešu kolēģiem, bet arī viņi rakstīto iztulkoja tāpat. Un juristi redzēja to pašu, ko es.

– Jums vajag mājienu ar mietu? Tāpat ir skaidrs, ka esat nevēlams.

– Sākumā šķita, ka ar Kasparu Ozoliņu atradām kopīgu sarunu, kā attīstīt raidījumu, kādas jaunas programmas veidot. Pēc ekspertu padomes sapratu, ka Ozoliņa kungs ir pamatīgi norāvies.

– Par kuriem ekspertiem ir runa?

– Viena ir Daina Ostrovska un Jānis Juzefovičs. Kad gribēju noskaidrot, cik stundu vai minūšu cienījamie mediju eksperti ir pavadījuši pie ekrāna, pētot manus raidījumus, saņēmu no Ozoliņa atbildi: – Mamikin, šeit nav vietas jūsu provokācijām!

– Mamikin, nu kas jums lika lekties ar cienījamajiem ekspertiem?

– Es savu jautājumu uzdevu tikai tad, kad, analizējot manus raidījumus, tika sajaukts absolūti viss – datumi, intervējamo cilvēku vārdi, citāti, notikumu izklāsti, vārdu sakot, faktoloģija. Es uzskatu, ka vienīgais nāves grēks žurnālistikā ir faktu sagrozīšana. Par komentāriem, interpretācijām un provokācijām nevienu nesoda. Tāpēc bija grūti iedomāties, ka tik pavirša raidījumu analīze var būt par pamatu sprieduma izdarīšanai.

– Iespējams, eksperti pamanīja kādas politiskas simpātijas vai antipātijas.

– Tiku kritizēts, ka pārāk bieži intervēju Nilu Ušakovu. Bieži skaitījās ik pēc četrām vai sešām nedēļām. Vēl man pārmeta, ka pārāk bieži intervēju Aivaru Lembergu. Laika posmā no 1. septembra, kad MTG sāka pārvaldīt uzņēmumu, līdz vakardienai Lembergs pie manis bija tikai vienu reizi – oktobrī. Tajā pašā laikā LNT raidījumā 900 sekundes Valdis Dombrovskis viesojas reizi nedēļā. Ja jau kāds ir tik politiski korekts, tad kā gan eksperts var būt, piemēram, Jānis Juzefovičs, kura tēvs ir Zatlera dibinātās Reformu partijas biedrs? Es retoriski pajautāju: ko jūs teiktu, ja manu raidījumu konsultētu, piemēram, Aivara Lemberga dēls Anrijs? (Teorētiski viņš taču spēj man sniegt padomus investīciju piesaistei.) Vai, piemēram, Andra Šķēles meita – Anete? Ko tad eksperti teiktu? Es būtu neatkarīgs žurnālists, ja uzklausītu viņu padomus?

– Pamainām sarunas tēmu! 18. februārī apritēja gads kopš t. s. valodu referenduma, kas pērn uzjundīja nacionālas kaislības un vecus aizvainojumus. Toreiz politiķi sita pie krūtīm, solot, ka darīšot visu, lai nostiprinātu latviešu valodas statusu. Man kā latvietei ir grūti pamanīt reālas izmaiņas – pārdevējas kā atbild, tā atbild krieviski, taksometru šoferi tāpat. Varbūt jūs esat pamanījis atšķirības? Kas mainījies cilvēku prātos?

– Nekas nav mainījies. Viss notiek tāpat kā iepriekš: arvien vairāk krievu tautības jauniešu valsts valodu sāk izmantot arī sadzīvē, bet latviešu pensionāri kā runājuši, tā runā ar krievu pensionāriem krieviski. Ja izmaiņas ir notikušas, tad tikai valdības līmenī, kur veiksmīgi apgūti integrācijai domātie miljoni.

– Integrācija vienmēr bijusi ļoti ienesīga padarīšana.

– Protams, ja jau Kultūras ministrijas paspārnē izveidotajam Nacionālajam integrācijas centram var atvēlēt 430 000 latu, lai desmit mēnešu laikā integrētu 300 iebraucējus no trešajām pasaules valstīm. Zinu, ka mani kolēģi no Latvijas Radio saka paldies Lindermanam, jo tagad krievu redakcijai atlēkusi neliela naudiņa raidījumiem, kas domāti Latgalei.

– Nupat aizritēja kārtējais 16. marts. Man kā latvietei, kurai mātesbrālis, leģionārs, ticis nomocīts Gulagā, šis 16. marts šķita emocionāli visciniskākais, kopš notiek jandāliņi pie Brīvības pieminekļa. Iepriekš antifašistu ārdīšanās vairāk atgādināja klaunādi. Es gribētu, lai jūs novērtētu šā gada skaļruņu akciju Bastejkalnā. Vai Rīgas dome rīkojās tālredzīgi, dodot atļauju rīkot abus pasākumus blakus un vienlaikus?

– Politiķi katrs spēlēja savu vijoli. Ušakovs pērn dabūja pa degunu no Augstākās tiesas senāta, jo bija aizliedzis leģionāru gājienu. Viņš par to atvainojās divās latviešu un divās krievu avīzēs. Tāpēc šogad viņam bija ļoti izdevīgi – nu, ja jau tiesa atļauj, tad dariet, ko gribat! Savukārt iekšlietu ministram Kozlovskim, kurš pārstāv partiju, kurai reitingi ir zem grīdas, iespējams, arī būtu izdevīgi, ja kaut kas notiktu. Arī t. s. antifašistiem un leģionāriem nebūtu slikti, ja avīzēs vai televīzijā parādītos kāda asiņaina bilde, kas uzņemta pie Brīvības pieminekļa. Par ko mēs runājam! Visiem izdevīgi.

– Jūs spētu iedomāties, ka latvieši kaut ko tādu atļautos 9. maijā pie padomju zaldātu pieminekļa Pārdaugavā?

– Es negribētu runāt vispārināti... Jūs man jautājat, vai latvieši tā darītu – es atbildu, ka atsevišķi indivīdi ar latviskiem uzvārdiem to ir mēģinājuši darīt. Piemēram, nolikt pie monumenta dzeloņdrāšu vainagus u. tml.

– Nu, beidziet... Tie bijuši reti, atsevišķi gadījumi, kurus policisti novērsuši jau sākumā, neļaujot izvērsties skaļā jezgā.

– Jā, svara kategorijas patiešām ir bijušas nevienlīdzīgas. Ziniet, bet es jums teikšu godīgi, kā Sarkanās armijas karavīra mazdēls un krievu tautības cilvēks. Ja 16. martā pie Brīvības pieminekļa būtu tikai leģionāri un kāds sistu 90 gadu vecam karavīram, kurš atsēdējis Staļina nometnēs un cietumos, tas patiešām nebūtu smuki; bet, ja pa degunu dabū Raivis Dzintars un kā atbildes sitienu – Josifs Korens vai Jānis Kuzins, tad... Vārdu sakot, cirks nodega, klauni palika. Turpinājums sekos pēc gada.

– Zinu, ka Latvijas politika jums šķiet neinteresanta kā nogremota, bezgalīga košļājamā gumija. Bet tik un tā jautāšu. Tātad 1. jūnijā notiks pašvaldību vēlēšanas. Skaidrs, ka galvenais politiskais tesiņš būs par Rīgu. Kā jums šķiet – vai Ušakovam ir kāds nopietns konkurents, kas spētu izspiest viņu no varas pozīcijām?

– Kādā privātā sarunā es Nilam Ušakovam teicu:

– Ušakova kungs, Dievs jūs mīl. Ļoti, ļoti. Ja ir šādi konkurenti, tad jums ir lielas izredzes atkārtoti kļūt par Rīgas domes priekšsēdētāju.

– Sākotnēji politologi prognozēja, ka Rīgā sacentīsies cilvēki – zīmoli. Jūs nepārsteidz sieviešu nāves bataljona sastāvs, kuru Vienotība, Nacionālā apvienība (NA) un Reformu partija sūta pretī Ušakova – Amerika dzelzs divīzijai? Nu, kas tie par cilvēkiem zīmoliem...

– Tikko Vienotība mēra amatam nominēja Sarmīti Ēlerti, momentā partijas reitingi kritās. Visnormālāk uz šā fona izskatās NA izvirzītā Baiba Broka. Runā daudzmaz sakarīgi, smuka, gudra Universitātes pasniedzēja – it kā jau viss ir, bet... Mēs redzam, cik Zatleram ir milzīgs kadru bads. Esmu vairākkārt dzirdējis Reformu partijas pārstāves intervijas, un jāsaka atklāti: līdz mēra amata kandidātam nedavelk. Inga Antāne bija talantīga advokāte, lieliski pārstāvēja Rīgas domi, sakarīgs un godprātīgs cilvēks, bet aizgāja politikā...

– Patiesībā neviens no latviešu partiju kandidātiem nepretendē pat ne uz 0,0 štrunta procenta simtdaļu no Saskaņas centra elektorāta. Sitīsies savā starpā par latviešu vēlētāju. Uzvarēs tie, kas radīs lielāku ilūziju par cienīgu pretstāvi Ušakovam. Bet viņš jau arī nav duraks! Izvirza pats savus spēles noteikumus. Neliek nacionālos akcentus, bet spiež uz izdarīga saimnieka tēlu. Kura no meitenēm spēj prātīgi runāt par ūdensvadu un kanalizāciju!

– Kā jums šķiet, kas spēj vienā komandā saliedēt tik dažādus cilvēkus kā Olga Veidiņa (bezmaz vai PSRS fane) un latviešu kultūras tradīciju aizstāve Eiženija Aldermane? Tā ir kopīgi iegūtā darba pieredze un praktiskie mērķi, kas vieno dažādu uzskatu cilvēkus! Tie saliedē vairāk nekā viena valoda. Iespējams, Veidiņa tādējādi tic, ka atkal atgriezīsies sociālisms, bet Aldermane, ka nostiprināsies latviešu kultūra. Katram var būt sava motivācija, bet mērķis ir viens – strādāt pilsētas labā. Vajag asfaltēt vai nevajag, ir nauda vai nav, miskastes jāizved vai nav jāizved? Paskatieties, kā viņi sadzīvo savā starpā! Vai šajos četros gados esat dzirdējuši par kādām nesaskaņām?

– Kā jums šķiet, vai pastāv faktori, kuri spētu pārbīdīt akcentus Ušakovam par sliktu?

– Vēl nav vakars. Teorētiski līdz 12. aprīlim* pusmirušās partijas var izvirzīt pat ļoti dzīvus saraksta kandidātus. Varbūt pēkšņi parādās Jāņa Dombura vārds...?

– Varbūt ne tikai Dombura vārds. Jānis Urbanovičs, runājot par vēlēšanām, man intervijā teica: «Es redzu, kā daži krievu tautības žurnālisti vēlas sadarboties ar varu, cerot nopelnīt kādu amatu.» Jūs zināt, ka šo «dažu krievu tautības žurnālistu» vidū figurē arī Mamikina vārds? Vismaz politiķi to tur iekļāvuši.

– Šādas lietas par sevi uzzinu pats pēdējais. Nesen jautāju Vienotības līderei Solvitai Āboltiņai, kāpēc viņa vienmēr man atteica, kad aicināju piedalīties raidījumā. Neko sliktu es viņai nebiju izdarījis. Ziniet, ko Āboltiņa atbildēja? – Tu taču taisījies iet Repšes partijā! Tas jautājums jau esot izlemts. А, я чо – man neviens neko nejautās? Savukārt no krievu flanga es dzirdēju, ka Mamikins būšot saraksta līderis Lindermanam. Nu vismaz pieklājības pēc būtu arī man pajautājuši... Te ir vietā vēl viens krievu sakāmvārds: без меня меня женили –bez manis mani apprecināja.

– Jūs pa īstam ir aicinājuši iesaistīties politikā?

– Faktiski visas politiskajā tirgū esošās partijas, izņemot NA, nopietni vai puspajokam mani ir uzrunājušas.

– Atteicāt?

– Биографию Ленина не знает, не достоин в КПСС ступать... Mans tēvs agrāk teica: Ļeņina biogrāfiju nezina, nav cienīgs iestāties PSKP. Tā arī viņš neiestājās Komunistiskajā partijā. Es arī neesmu to biogrāfiju iemācījies... Godīgi sakot, mani tas pagaidām neinteresē.

– Jūs esat dikti lepns. Izmetīs no televīzijas, kā pabarosiet ģimeni? Iesiet strādāt skolā par krievu valodas skolotāju?

– Skolotāja amats ir ļoti cienījams darbs.

– Neesat domājis pamest Latviju un karjeras dēļ izmēģināt laimi, piemēram, Maskavas vai Pēterburgas televīzijas kanālos?

– Esmu mēģinājis. Aptuveni pirms pusgada piedalījos pārrunās. Tas nebija Pirmais Baltijas kanāls, Rossija vai NTV. Maskavā ir milzīgs mediju tirgus. Notika aptuveni šāda saruna: davai, pagaidām tu padzīvo šeit, mēs tev īrēsim dzīvokli, tūlīt mums sāksies jauns projekts... Piekritu. Tad viņi saka: zini, Mamikin, tu esi ārzemnieks. Maini savu Latvijas pilsonību pret Krievijas! Darba devējam tas ir izdevīgāk, nekā saistīties ar ārvalstniekiem. Es atbildēju: ни фига*, Latvijas pasi es jums neatdošu! Tā šī saruna arī beidzās.

– Kāpēc ни фига?

– Tāpēc, ka pasi neatdošu. Es naturalizējos par Latvijas pilsoni. Tas bija absolūti apzināts, racionāls solis. Pilsonība man dāvā bezvīzu režīmu, es drīkstu vēlēt savas valsts parlamentu, tjā skaitā iegūt zemi.

– Jūs esat ticīgs?

– Protams. Vismaz reizi mēnesī cenšos iet uz grēksūdzi. Mans vecākais bērns apmeklē Svētdienas skolu. Kad gatavojāmies kopdzīvei ar sievu, viņa teica: nekādu dzimtsarakstu nodaļu! Mēs laulāsimies baznīcā. Mans ceļš līdz baznīcai bija pietiekami garš, bet tagad es zinu, kas ir pareizi un kas nav pareizi. Esmu ticīgs cilvēks un tāpēc cienu arī citu tautu kultūras tradīcijas un reliģiju.

– Zinu, ka daudzus krievus kaitina viss latviskais – latviešu mentalitāte, kultūra, tradīcijas. Vai jūs Latvijā jūtaties kā mājās, ar sirdi un dvēseli?

– Jūtos. Man ir 37 gadi. Gandrīz nepārtraukti esmu dzīvojis Latvijā. Nekad neesmu bijis projām vairāk par dažām nedēļām. Pat atvaļinājumus lielākoties pavadu šeit. Latvieši ir tā tauta, ar kuru esmu nodzīvojis kopā visilgāk. Uzdrošinos teikt, ka nedaudz esmu iepazinis jūsu mentalitāti. Latviešiem piemīt kautrība, pieklājība. Piemēram, pēdējos piecus gadus sava auto riepas mainu un cenšos, lai manu mašīnu apskatītu tieši latviešiem piederošajos autoservisos. Zinu, ka tur nedzirdēšu rupjības un lamuvārdus, ka meistari būs skaidrā; ja apsolīja 10.05 pieņemt, tad tā arī būs. Taču ir situācijas, kad centīšos palīdzību meklēt tieši pie krieviem – sevišķi, ja kaut ko vajag izdarīt ļoti ātri. Ja vajag varoņdarbu paveikt un dzimteni nosargāt, tur jāsauc palīgā krievi; kad vajag puķes stādīt – to labāk uzticēt latviešiem.

* Deputātu kandidātu sarakstu iesniegšana pašvaldību vēlēšanām sāksies 12. aprīlī un ilgs līdz 22. aprīlim.

** Nekā nebija!