Profesors Hazans: Izceļošana no Latvijas nav mazinājusies

 
©F64 Photo Agency

Latvijas Universitātes ekonometrijas profesora Mihaila Hazana pētījumi par darba tirgu, emigrāciju, demogrāfiju un pat augstākās izglītības programmu novērtēšanu lieku reizi parāda, ar kādu muldēšanu nodarbojas politiķi.

Ar zinātniskām metodēm M. Hazana veikto aprēķinu rezultāti atklāj pavisam citu realitātes ainu, nevis to, kuru uzbur politiķi un ierēdņi dažādās koncepcijās, reformu pieteikumos un veiksmes stāstu pamatojumos. Arī pēdējais pētījums, kas veikts kopā ar Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra direktoru Alfu Vanagu par bezdarbu apgāž mītu par Latvijā izplatītu strukturālo bezdarbu un liek augstā bezdarba iemeslus meklēt citur. Par pētījumu atklāsmēm un uz tiem balstītiem dažādu jomu politiķu ieteikumiem Neatkarīgās intervija ar M. Hazanu.

– Savā jaunākajā pētījumā par bezdarbu Latvijā apgalvojat, ka «Latvijas bezdarbs saglabājas augsts dēļ cikliskiem, nevis strukturāliem faktoriem». Bieži dzirdētais par strukturālo bezdarbu Latvijā ir mīts? Vai arī ir jomas, kur darbiniekus Latvijā nevar atrast?

– Strukturālas problēmas ir. Ir grūti atrast augsti kvalificētus darbiniekus noteiktās profesijās, bet tas skar varbūt 10% vakanču, kuras izsludina uzņēmēji, un ne vairāk par 10% bezdarbnieku, kuri neveiksmīgi pretendē uz tām vakancēm. Bet tas nav galvenais mūsu bezdarba iemesls vai Latvijas tautsaimniecības problēma. Neviens no datu avotiem neapstiprina to, ka strukturālais bezdarbs ir tik izplatīts. Medijos lielākoties dzirdam vienu un to pašu uzņēmēju viedokļus, bet nedzirdam pārējos. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) konjunktūras apsekojumos uzņēmēji, kuri min darba roku trūkumu kā ierobežojumu attīstībai, ir mazāk nekā 10%. Rūpniecībā vidēji tie ir 10%, tirdzniecībā, pakalpojumu jomā – 6–7%. Vairāk – ap 20% – parādās tikai celtniecībā, kas bija sezonāls kāpums 2012. gada 3. ceturksnī, un pašlaik arī krities līdz 10%. Toties 40–50% uzņēmumu jebkurā sektorā sūdzas par pieprasījuma trūkumu, kas liedz attīstīties un kas veido ciklisko bezdarbu.

– Kādi procesi pasaules, Eiropas, Latvijas ekonomikā, politikā ietekmē Latvijas bezdarba cikliskumu, zemo produkcijas, pakalpojumu pieprasījumu?

– Krīze, no kuras nevaram pilnvērtīgi vēl atveseļoties. Mums bedre bija un aizvien ir daudz dziļāka nekā citur Eiropā, pēc legāli nodarbināto skaita joprojām esam 15% zem pirmskrīzes līmeņa. Un ar emigrāciju vien to nevar izskaidrot – arī nodarbinātības līmenis 2012. gada vidū bija par 6 procentpunktiem zem pirmskrīzes maksimuma. Salīdzinājumam – vidēji ES šī starpība ir tikai 1,6 punkti, Igaunijā – 2,5, Lietuvā – 2 punkti, bet Vācijā nodarbinātība jau bija 3 punktus virs pirmskrīzes līmeņa.

Šādā situācijā valdībai jādara viss, lai stimulētu nodarbinātību – gan tieši (piemēram, ar izdevumiem infrastruktūrai un sociālajai aprūpei), gan netieši, ar nodokļu politiku. Acīmredzami trūkst politikas, kas veicina darbavietu veidošanos, trūkst politiskās gribas nodokļu likumdošanu padarīt draudzīgāku uzņēmējiem – tie ir galvenie šķēršļi, bet arī ārējais pieprasījums dažās jomās nav vēl atjaunojies. Nav pārliecības par nākotni, kas ir ļoti svarīgs faktors uzņēmējam, lai sāktu jaunu biznesu vai paplašinātu esošo. Piesardzīgus uzņēmējus dara arī emigrācija, jo īpaši jomās, kur iekšējais tirgus ir svarīgs, jo tas nozīmē, ka klientu loks sašaurinās.

– Jūsuprāt, šo cikliskumu vai pārliecību kaut kā var ietekmēt mūsu pievienošanās eiro?

– Negribu spekulēt. Ir argumenti par to, ka būs vieglāk, būs mazāk šķēršļu, varbūt būs vairāk ārvalstu investīciju.

Bet SVF apgalvojumi, ka mūsu darbaspēks ir nederīgs, bezdarbs – strukturāls, ka mūsu bezdarbnieki ir nederīgi esošajiem darba piedāvājumiem, neveicina ārvalstu investīcijas. SVF novērtējumi, ka dabiskais bezdarba līmenis mums nekad nav bijis zem 10%, ir nekorektas metodoloģijas lietošanas rezultāts. Ja pieņemam, ka SVF dabiskā bezdarba dati ir lietojami, tad jāsecina, ka mums kopš iestāšanās ES nav bijuši nekādi fundamentāli uzlabojumi darba tirgus funkcionēšanā, – kā bija 2002. gadā 10% dabiskais bezdarbs, tā ir, reizēm vēl krietni augstāks. Bet mēs taču labi zinām, ka pirms 10 gadiem mūsu darbā tirgū tiešām bija nopietnas strukturālās problēmas ar latviešu valodas un svešvalodu zināšanām un datorprasmēm. Visās šajās jomās ir sasniegts ievērojams progress, vēl bija intensīva bezdarbnieku apmācība dažādās profesijās, un daudzas prasmju neatbilstības problēmas, kas bija darba tirgū, pazuda. Vai parādījās jaunas? Jā, daudzi labi speciālisti emigrēja, tomēr pārsvarā tā bija «vidējās kvalifikācijas» aizplūšana. Pēdējā laikā «smadzeņu» aizplūde notiek intensīvāk, tomēr nevar teikt, ka mūsu darbaspēks ir tikpat nepiemērots darba tirgus prasībām kā pirms 10 gadiem. Vai tiešām SVF (un Latvijas Banka) uzskata, ka kopš iestāšanas ES Latvijas darba tirgū nebija fundamentālo pozitīvo izmaiņu?

– Bet, ja secina, ka brīvo darbavietu līmenis Latvijā ir ļoti zems un tikai neliela daļa no uzņēmumiem darbaspēka trūkumu min kā galveno ierobežojumu ražošanā, cik efektīvas ir Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) aktivitātes bezdarbnieku pārkvalifikācijā? Vai tā kaut kādā mērā nav vējā izsviesta nauda?

– Nav vējā izsviesta nauda. Protams, nevaru galvot par katru mācību vietu. Veicam pētījumu, kura ietvaros vērtēsim bezdarbnieku apmācības efektivitāti daudzās programmu grupās. Bet ir skaidrs, ka svešvalodu, valsts valodas, datorprasmes noteikti noder darba tirgū gandrīz visiem. Daži saka: «Bet, ja viņi pēc tam aizbrauks, būsim investējuši, sagatavojuši ES darba tirgum.» Neaizmirsīsim, ka arī apmācība lielā mērā notiek par ES naudu.

Ticu, ka lielākoties noderīga ir arī konkrētu profesiju apmācība, bet pilnībā novērtēt šo efektivitāti ir grūti tāpēc, ka vakanču ir par maz. Bet tā ir investīcija cilvēkkapitālā, kas ilgtermiņā atmaksāsies. Protams, var novērst nepilnības. Jautājumi ir arī par kuponu sistēmas efektivitāti. No vienas puses, ļaujam pašam bezdarbniekam izvēlēties apmācības sniedzēju, mazinot aizdomas par monopolstāvokli kādam vai NVA īpašu labvēlību pret dažiem pakalpojumu sniedzējiem, bet parādās organizatoriskas problēmas ar grupu komplektēšanu, ja katrs pats to meklē.

– Un dārgāk sanāk.

– Arī. Tur jāmeklē risinājumi, bet apmācība kā tāda ir nepieciešama. Tas, ka vakances ir aizpildītas ātri, liecina par to, ka bezdarbnieki nav nederīgi darba tirgum. Tas nozīmē, ka viņu apmācība nebūs vējā izmesta nauda.

– Kā vērtējat Labklājības ministrijas rosinātos mobilitātes pabalstus? Ja darbavietu ir maz, bezdarbs nav strukturāls, atsevišķu cilvēku pārvietošana no laukiem varbūt tikai atņems kādu pieprasītu darbavietu pilsētniekam, bet darbavietu skaits ar to nevairosies!

– Jā, darbavietu skaits nevairosies. Jebkāda mobilitāte darba tirgum nāk par labu, bet nevar izslēgt, ka ar šo var vienkārši izspiest vietējos potenciālos darbiniekus. Es drīzāk atbalstītu regulāru transporta izdevumu kompensēšanu tiem, kam nākas braukt uz darbu. Tam priekšnoteikums ir laba ceļu infrastruktūra, lai cilvēki no lauku apvidiem, maziem pagastiem noteiktā laikā varētu tikt līdz darba vietai. Pašlaik no daudzām vietām nav sabiedriskā transporta un labu ceļu. Daudzās valstīs tā ir normāla politika – kompensēt ceļa izdevumus līdz zināmam apjomam.

– Kā pašlaik paredzēts – tikai bezdarbniekiem, kas sāk strādāt, vai arī citiem, jau strādājošiem?

– Visiem! Zviedrijā, piemēram, pilnīgi visiem kompensē. Tas palīdz mazināt atšķirīgo piedāvājumu un pieprasījumu starp reģioniem. Tad valsts būtu darījusi to, kas ir tās spēkos, lai cilvēkiem palīdzētu tikt pie darba, ja piemērots darbs atrodas tālu no mājām.

– Uzņēmēji saka, ka vairāk jākoncentrējas uz to, lai palīdzētu uzņēmējiem radīt darbavietas.

– Uzņēmēji tā saka ne tikai Latvijā. Te ir jāmeklē kompromiss. No vienas puses, protams, uzņēmējs zina labāk, kas viņam vajadzīgs, un viņš var apmācīt darba vietā. No otras puses, uzņēmējam ir tieksme uz augstu peļņu, un nevaram būt pārliecināti, ka nauda, kuru viņš iegūs, tiks novirzīta apmācībai, nevis vienkārši izmaksu samazināšanai un peļņas palielināšanai. Jābūt ļoti labi pārdomātam un stingram regulēšanas mehānismam, dodot naudu uzņēmējiem, lai nebūtu vienkārši privāto uzņēmēju subsidēšana no nodokļu maksātāju līdzekļiem.

– Cik izglītības sistēmas produkts ir atbilstošs darba tirgus pieprasījumam? Kādā virzienā sistēma jāreformē, lai nezaudētu jauniešus Latvijas darba tirgum, lai sagatavotu pieprasītu darbaspēku un vēl spētu to visu finansēt? Jautājums gandrīz kā izglītības ministram.

– Jā, bet man vieglāk atbildēt, jo nav pašam reformas jāveic. Reformas augstākajā izglītībā ir nepieciešamas, bet atšķirībā no SVF es to nesaistītu ar pašreizējo augsto bezdarbu. Pašlaik Latvijā neredzam augstu bezdarbu starp cilvēkiem ar augstāko izglītību. Piemēram, vecumgrupā no 25 līdz 39 gadiem 2012. gadā tas bija ap 5%, salīdzinot ar 7,3% vidēji ES un gandrīz 9% eirozonā! Kopumā

20 līdz 64 gadus veciem augstskolu beidzējiem Latvijā bezdarba līmenis ir tikai 6,5%, līdzīgs kā vidēji ES un daudz zemāks nekā cilvēkiem bez augstākās izglītības. Nevar teikt, ka mūsu augstskolu absolventi ir nederīgi darba tirgum, kā to nereti pauž uzņēmēji, sakot, ka viņiem pašiem darbinieki jāapmāca. Ir vērts paskatīties, cik daudz apmācības darba devēji nodrošina strādājošajiem Latvijā un citur Eiropā, tostarp Igaunijā (tabulas). Kontrasts ar Igauniju un Čehiju ir šokējošs. Tikpat maz kā pie mums apmāca Polijā un Lietuvā, bet tur arī mazāk sūdzas, ka grūti atrast darbiniekus.

Darba devēji, manuprāt, pārprot izglītības sistēmas uzdevumu. Tai nav jāgatavo cilvēki vienai konkrētai darba vietai – nav garantijas, ka tā ilgi pastāvēs, nezinām, kas notiks nozarē, kādas jaunas prasmes būs vajadzīgas. Izglītības sistēmai jānodrošina, lai cilvēks spētu patstāvīgi strādāt, ātri apgūt jaunas prasmes, lasīt literatūru, pielāgoties apstākļiem, lai viņam būtu bāzes prasmes un zināšanas profesijā. Uzņēmēji labprāt pārvērstu mūsu augstākās izglītības sistēmu par pilnībā profesionālu sagatavošanu, kas neatbilst universitāšu misijai. Tādas «mīkstās prasmes» kā spēja strādāt komandā, sadarboties, plānot un organizēt, apgūt jauno, radoša pieeja problēmām, kā liecina pēdējie pētījumi, daudz lielākā mērā nosaka cilvēku panākumus darba tirgū nekā «cietās prasmes», kad cilvēks māk kaut ko konkrētu darīt.

– Ja pārietu uz kreditētu augstākās izglītības sistēmu, atsakoties no budžeta vietām, redzat riskus, ka jaunieši aizbrauc un neatgriežas?

– Esmu pret šādu soli. Ja Igaunija plāno ieviest bezmaksas augstāko izglītību, arī mums būtu šajā, nevis pretējā virzienā jālūkojas. Jā, augstākā izglītība dod daudz labākas iespējas darba tirgū, tāpēc tiek teikts, lai cilvēki paši maksā, investē savā izglītībā, bet augstākajai izglītībai ir arī ļoti laba sabiedriskā atdeve, no kā iegūst arī valsts. Ja valstī ir vairāk cilvēku ar augstāko izglītību, ekonomiskā izaugsme ir daudz straujāka, cilvēki ir apmierinātāki ar dzīvi. Ja liegsim budžeta vietas labākajiem skolu beidzējiem, kuri 12 gadus cītīgi mācījās, lai pretendētu uz budžeta vietām, noteikti palielināsim labāko jauno cilvēku aizplūdi uz ārzemēm. Tas ir viens no nedaudzajiem stimuliem, kas vēl ir spējīgākajiem jauniešiem, lai paliktu šeit. Ir jāapzinās, ka ļoti daudzās jomās ārzemēs ir daudz vairāk iespēju. Ja jaunietis redz sevi, piemēram, programmēšanā, fizikā vai ķīmijā, viņš apzinās, ka pēc kādas Anglijas universitātes viņam būs vieglāk atrast darbu starptautiskā vidē.

Latvijai vēl specifisks moments ir saistīts ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Roberta Ķīļa piedāvātā shēma paredz, ka tiem, kam būs zemi ienākumi, zināmu laiku pēc studiju beigām nebūs jāatmaksā studiju kredīts, tādējādi būs motivācija neuzrādīt visu algu. Ņemot vērā emigrācijas riskus un aplokšņu algu problēmas, pāreju uz universālu studiju kreditēšanu un budžeta vietu likvidēšanu vai samazināšanu uzskatu par politiski nepareizu.

– Pērn lēsāt, ka nelegālā nodarbinātība ir ievērojami samazinājusies. Tā joprojām rūk vai vērojamas svārstības abos virzienos?

– Tā ir apmēram tādā pašā līmenī. Gada beigās bija ap 50 tūkstoši nodarbināto, kuri nemaksā IIN un sociālās apdrošināšanas iemaksas. Cilvēku skaits, kas strādā pilnīgi bez līgumiem, nav tik liels, lai tā būtu ļoti svarīga darba tirgus problēma Latvijā. Protams, ar to ir jācīnās, bet tie ir apmēram 20, augstākais, 25 tūkstoši. Ir vispārizplatīta tendence, ne tikai Latvijā, nelegālajai nodarbinātībai nedaudz pieaugt līdz ar ekonomikas atveseļošanos, jo, kad notiek izaugsme, kad sākat vai paplašināt biznesu, ja pieprasījums ir labs, ir ātri jāsameklē jauni darbinieki, un to varbūt ātrāk var izdarīt neformāli. Pētījumu dati no Eiropas valstīm parāda šādu tendenci, ka labajos laikos ir vairāk nelegāli nodarbināto nekā sliktajos laikos. Tāpēc pieļauju, ka šogad nelegālā nodarbinātība Latvijā varbūt nedaudz pieaugs.

– Izplatītāka nav sistēma, kad tiek maksāta minimālā alga un tikai daļa aploksnē vai pamatdarbs ar nodokļiem plus haltūra bez? Vai, piemēram, veselības ministres Ingrīdas Circenes piedāvātās sistēmas finansēšanas reformas rezultātā iegūs tādu nodokļu nemaksātāju legalizēšanos, kādu lēš, un būtisku līdzekļu ieplūšanu veselības aprūpēs sistēmā? (VM nodokļu nemaksātāju skaitu lēsa ap 128 tūkstošiem, M. Hazans – līdz 40–50 tūkstošiem).

– Tur es neredzu labumu. Saprotu Circenes kundzes vēlmi palielināt naudas daudzumu sistēmā, kas ir pareizi, bet pati VM ļoti labi saprot, ka šis pasākums daudz papildu līdzekļu nedos, jo tas faktiski skars tikai trīs grupas. Pirmkārt, nelegāli nodarbinātos, bet tie ir 2–2,5% no iedzīvotāju skaita, tātad par lielu budžeta efektu nav pamata runāt. Īstā Circenes kundzes mērķgrupa ir emigranti, kas it kā par velti te ārstējas. Tas ir ekonomiski nepamatoti, jo nauda, ko emigranti sūta uz Latviju, vairākkārt kompensē šos izdevumus, tas ir arī politiski nepareizi, jo viena no mūsu valsts prioritārām politikām ir sadarbība ar diasporu, vienotas nācijas saites uzturēšana, bet šis pasākums iet pretējā virzienā. Tā kā šie cilvēki te pavada varbūt vienu mēnesi gadā, rindu problēmu tas arī neatrisinās.

Trešā grupa, kas veido ļoti bīstamu precedentu, būs nestrādājošās sievietes, kurām ir bērni vecumā no trīs gadiem, kuras nesaņems valsts apmaksāto veselības aprūpi vai arī viņām būs jāiemaksā 240 lati gadā. To uzskatu par pilnīgi nepareizu gan morāli, gan politiski. Atkal – no vienas puses, pasludinām demogrāfiju par prioritāti, no otras – taisāmies sodīt tās ģimenes, kur sieva izvēlējās būt ar bērniem, ja vīrs pelna pietiekoši. Tajās nedaudzajās valstīs, kur šāda sistēma vispār ir, vienība, par kuru skatās nodokļu maksāšanu, ir ģimene, nevis katrs tās loceklis atsevišķi. Ja ģimenē ir viens legāls nodokļu maksātājs, viņa sieva arī tiek nodrošināta ar valsts apmaksāto veselības aprūpi. Turklāt pasaulē izplatās pretēja pieeja (Universal Health Coverage), kuru nesen atbalstīja gan ANO Ģenerālās Asamblejas, Pasaules Veselības organizācijas un Pasaules Bankas kopējais paziņojums: valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu pamata paketi (nevis tikai neatliekamo palīdzību) nodrošināt pilnīgi visiem iedzīvotājiem, jo tas izrādās lētāk (un humānāk!) nekā jebkura cita sistēma, kad zaudējumi no pakalpojumu nepieejamības ir daudz lielāki. Ir virkne netiešo efektu, kas beigās valstij izmaksā vairāk.

– Kā vērtējat valdības reemigrācijas plānu? Ir reāli atsaukt mājās 80 tūkstošus cilvēku, kā tiek lēsts? 2011. gadā paudāt – ja valsts izstrādātu īpašu programmu, piecu, septiņu gadu laikā varētu atgriezties 40 tūkstoši cilvēku.

– 40 000 būtu maksimālais skaits, optimistiskais scenārijs, kas būtu apmēram 20%, tagad varbūt no lielāka skaita. Tie, kas ārvalstīs pavadījuši vairāk par pieciem gadiem, gandrīz droši, ka Latvijai ir zaudēti. Pat, ja atgriezīsies 20 000, tas jau būs labi. Ir daudz kritikas šim plānam, bet, tā kā plānotie pasākumi nav dārgi, ir lietderīgi mēģināt. Ja nedarīsim neko, mēs neatgriezīsim arī tos, kurus potenciāli varētu.

– Kas, jūsuprāt, ir cerīgākā auditorija, kas varētu atgriezties? Izskanējuši viedokļi, ka uz zemāk kvalificēto darbaspēku, kas ir lielākā daļa no aizbraucējiem, šis plāns nav vērsts.

– Jā, uz tiem tas īsti nav vērsts. Plānā vairāk akcentēts augsti kvalificēts darbaspēks, bet tas nenozīmē, ka pārējie ir izslēgti. Ir virkne pasākumu, kas palīdzēs katram, kurš nolems atgriezties. Akcenti uz augsti kvalificēto darbaspēku bija pārspīlēti, un tas jau, vismaz Ārlietu ministrijas uzstādījumos, ir izlabots. Bet šos cilvēkus atgriezt ir grūtāk, viņiem būs vajadzīgi speciāli pasākumi, jo tiem, kas tur strādā savā profesijā, jābūt ļoti labam piedāvājumam. No otras puses, «pašplūsmā» biežāk atgriezās mazāk kvalificēti emigranti. Bet mūsu demogrāfiskā situācija ir tāda, ka katrs, kurš atgriezīsies, ir zelta vērts, neatkarīgi no kvalifikācijas.

Ir svarīgi iesākt. Ja izdosies atgriezt kaut vai tūkstoti augsti kvalificētu cilvēku, kuri atstās tur labi apmaksātus darbus, atradīs te ne tikpat, tomēr diezgan labi apmaksātu, interesantu darbu, būs labi. Viens no faktoriem, kas varētu uzrunāt izbraukušos, ir tas, ka te viņiem ir lielākas iespējas ietekmēt procesus, un tā ir stipra motivācija.

– Pirms apmēram diviem gadiem prognozējāt, ka emigrācija no Latvijas lielos apjomos pastāvēs vēl trīs četrus gadus, kuru laikā valsti pametīs vēl aptuveni 100 000 cilvēku. Vai šie reemigrācijas un demogrāfijas atbalsta pasākumi tuvāko gadu laikā kaut kādā mērā spēs kompensēt emigrācijas sekas?

– Kompensēt ne. Pagaidām nav vēl ziņas, kas liecinātu par emigrācijas būtisku palēnināšanos. Ieviestajiem demogrāfijas stimuliem ir potenciāls, jo īpaši attiecībā uz cilvēkiem, kuri ir uz robežas starp aizbraukšanu un neaizbraukšanu. Ja viņu ienākumi palielināsies par 50–80 latiem mēnesī, tas varētu viņus vismaz uz kādu laiku atturēt no aizbraukšanas, un tad varbūt te sāksies vispārīga ekonomikas augšupeja un viņi paliks. Demogrāfijas pasākumi ir pareizi, bet pagaidām tie izceļošanu būtiski nespēj mazināt.

– Par kādiem skaitļiem runājam?

– 2011. gadā neto zaudējums bija vismaz 30–37 tūkstoši. Nevis 23 tūkstoši, kā lēsa CSP. Manas aplēses (izmantojot ārvalstu datus) ir, ka tie bija vismaz 30 tūkstoši. 2012. gadā drošu datu vēl nav, varbūt būs mazāk.

 

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"