Intervija ar Latvijas Okupācijas muzeja pētnieku, vēstures zinātņu doktoru Uldi Neiburgu.
– Kāds šobrīd ir stāvoklis latviešu leģiona vēstures pētniecībā? Pirms kāda laika taču tika iegūts leģiona arhīvs. Vai ir kas mainījies vēsturnieku un sabiedrības attieksmē pret leģionāriem?
– Mūsdienās visi dokumenti, kas saistīti ar leģiona cīņām Otrajā pasaules karā, ir pieejami gan Vācijas Federālajā un militārajā arhīvā, gan dažādos Latvijas arhīvos, kur glabājas vācu, latviešu, padomju izcelsmes dokumenti par leģionu. Arī savulaik trimdā izveidotā t.s. Latviešu leģiona (DV CV ģenerālsekretāra) arhīva materiāli šodien ir nodoti Latvijas Valsts arhīvā, bet daļa Okupācijas muzejā. Kritušo leģionāru kartotēka ir Kara muzejā. Kad 2006. gadā no kāda holandiešu kolekcionāra tika nopirkta 15. latviešu divīzijas štāba dokumentu kolekcija, presē bija milzīga ažiotāža, sak, kas nu tur būs, droši vien liecības par leģionāru kara noziegumiem. Bet nekas tāds neapstiprinājās, un ar šiem dokumentiem ikviens var iepazīties Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Nesen kopā ar doktoru Kārli Kangeri bijām arī Hūvera institūtā Kalifornijā, kur ekspertējām arī t.s. līdz šim slēgto fondu – policijas bataljonu un leģiona dokumentus, kuru izmantošanai ir nepieciešama ASV Daugavas Vanagu atļauja. Taču arī šie dokumenti nesatur nekādus faktus par leģionāru represīvām darbībām.
– Tas nozīmē, ka cilvēki, kuri vēlas nevis truli bļaustīties uz ielām par leģionāru «noziegumiem», bet iegūt objektīvu ainu par viņiem, to arī var izdarīt?
– Protams. Vienīgā problēma, ar ko var saskarties, ir Krievijas arhīvi. Ir dažādas publikācijas un dokumentu krājumi, kas atsaucas, piemēram, uz Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva dokumentiem, nenorādot ne konkrētus fondus, ne lietas, turklāt tie plašākai publikai nemaz nav pieejami. Ja mēs gribam objektīvi vērtēt leģionu, mums vajadzētu brīvi izmantot un kritiski analizēt visus dokumentus un arī aculiecinieku liecības. Taču mūsdienās nereti diemžēl notiek tā, ka leģiona vēsture, it īpaši Krievijas un pašmāju propagandistu sacerējumos, tiek atspoguļota, balstoties tikai uz fragmentāru vai speciāli atlasītu tendenciozu informāciju un nemaz neizmantojot Latvijas vēsturnieku jaunākos pētījumus. Piemēram, tas pats Kangeris ir skrupulozi izpētījis gan leģiona veidošanas politiskos aspektus, gan latviešu policijas bataljonu līdzdalību pretpartizānu akcijās Baltkrievijā 1942./1943. gadā. Nākotnē vēl būtu jāpēta latviešu policijas un robežapsardzības pulku cīņas Krievijas teritorijā 1944. gadā, par ko ir arī atsevišķas pretrunīgas liecības.
– Demagoģijas apsēsti vēstures «pētnieki» parasti jauc vienā zupā gan latviešu leģionu, gan policijas bataljonus.
– Tas ir vispārzināms fakts, ka kara laikā tika izveidoti 42 latviešu un septiņi Latvijas krievu policijas bataljoni. Sākotnēji tikai seši (pēc tam vēl pieci) no šiem bataljoniem tika iekļauti leģiona sastāvā. Ir 1943. gada 26. maija Himlera rīkojums, kas aptver gan leģionu, gan visus policijas bataljonus, tas ir, visas SS un policijas pakļautībā izveidotās vienības. Taču ir skaidri redzams, ka šis rīkojums tapis resorisku interešu dēļ, jo Himleram vajadzēja nodefinēt, kas tās ir par struktūrām, kas atrodas viņa pakļautībā. Turklāt, ja arī gribētu ņemt vērā šo Himlera leģiona definīciju, to nevar piemērot ar atpakaļejošu datumu, respektīvi, attiecināt uz laiku, pirms tā tapusi.
– Kā atbildēsim uz šo jautājumu: leģionāri piedalījās vai nepiedalījās represijās?
– Pretpartizānu akcijas pamatā ir izpētītas, mēs zinām, kuri policijas bataljoni tur piedalījās, zinām arī, ka daži policijas bataljoni piedalījās represijās pret civiliedzīvotājiem, bet tas nenozīmē, ka mēs varam šo mazākuma vainu vai atbildību vispārināt uz vairākumu.
– Cik liels bija šis mazākums?
– Vācijas bruņoto spēku sastāvā – vērmahtā, leģionā, policijas bataljonos – bija aptuveni 110 000 līdz 115 000 Latvijas iedzīvotāju. No tiem 52 000 bija Ieroču SS divīzijās un citos mazākos veidojumos. Mūsu pieminētais mazākums būtu kopā kādi daži tūkstoši, vai Ieroču SS vienībās varbūt daži simti vīru, kas tur nonāca vēlākā laika posmā.
– ... kas piedalījās represijās?
– Jautājums atkal – kādās represijās? Par «Arāja komandu», kas nodarbojās ar ebreju slepkavošanu un veica citus noziegumus, viss ir skaidrs. 20. policijas bataljons apsargāja Rīgas, bet 22. un 272. policijas bataljoni Varšavas geto, kas ir kaut kas cits. Bija bataljoni, kas cīnījās arī frontē, un nevaram vispārināt arī visu bataljonu darbību, kas cīnījās pret padomju partizāniem, kas no starptautisko tiesību viedokļa vēl nav nekāds kara noziegums, tāpat kā militāru objektu, dzelzceļu vai pat karagūstekņu nometņu apsardze. Protams, ir jāatzīst, ka tie policijas bataljoni, kas piedalījās operācijās Purva drudzis un Ziemas burvība, bija iesaistīti represijās pret civiliedzīvotājiem, tomēr viņu tiešais uzdevums nebija cilvēku slepkavošana.
– Kārlis Kangeris intervijā Neatkarīgajai teica, lūk, ko: «Operācija Ziemas burvība notika 1943. gadā, tajā piedalījās astoņi policijas bataljoni. Taču policijas bataljoni cilvēkus nešāva, pienākumu sadalījums tur bija skaidrs: policijas bataljoniem vajadzēja ielenkt sādžas, sadzīt kopā cilvēkus, pēc tam nāca SD vienības, kas visus izšķiroja – kurus uzskatīja par partizāniem, tos nošāva, darbspējīgos savāca un aizsūtīja uz Salaspils nometni. Vēl notika operācija Purva drudzis, kurā piedalījās četri policijas bataljoni – tā arī bija partizānu
apkarošana. Ziemas burvībā sagūstīja apmēram 7000 cilvēku, ieskaitot bērnus. No 1942. līdz 1944. gadam vācieši Baltkrievijā veica 55 partizānu apkarošanas operācijas, un latvieši piedalījās tikai dažās. Bet krievu propaganda mēģina visu vainu uzvelt latviešu policijas bataljoniem. Un nevajag arī aizmirst, ka Baltkrievijā bija stacionēta Arāja viena komanda, kas piedalījās soda akcijās.» Krievijas propagandisti gan sagāž vienā kaudzē leģionārus, policijas bataljonus un to pašu Arāja brigādi.
– Krieviski iznākošajā laikrakstā Vesti segodņa nesen bija raksts par operāciju Ziemas burvība, kurā piedalījās policijas bataljoni. Izklāsts bija visumā korekts, taču pievienotie foto... Uz viena – cilvēku nošaušana, kam klāt pielikts leģionāru sarkanbaltsarkanais vairodziņš, uz cita parāde 1943. gada martā Doma laukumā, pēc kuras pirmos mobilizētos leģionārus nosūtīja uz fronti. Bet zem bildes paraksts, ka viņi taisnā ceļā dodas uz Baltkrieviju ķert vergus...
– Ar propagandu nodarbojas ne tikai vietējie «vēsturnieki», tādu ir daudz arī mūsu draudzīgajā Krievijā.
– Propagandas izdevumus par vēsturi es sašķirotu trijās daļās: pirmajā būtu Urbanoviča/Paidera tipa grāmatas ar faktiem neatbilstošiem diletantiskiem spriedelējumiem, tad pētījumi, kas balstās arhīvu dokumentos, taču tajos tomēr ir pārāk daudz padomju propagandas klišeju un imperiālisma ideoloģijas (Jūlijas Kantoras grāmata Pribaltika: voina bez pravil – Baltija: karš bez noteikumiem, krievu val.), trešajā – apzināti propagandistiski, neobjektīvi sacerējumi, kam ir visai maz sakara ar vēstures zinātni. Tādi ir bēdīgi slavenie propagandisti Aleksandrs Djukovs un Vladimirs Simindejs, kuri pirms kāda laika publiskoja arī tādu kā pārskatu par to, ko noklusē vai nepareizi skaidro latviešu vēsturnieki par leģionāriem. Tā, piemēram, viņi runā par Nirnbergas kara tribunāla gala spriedumu, kas pasludināja par noziedzīgu SS un tās apakšstruktūras, arī Ieroču SS. Taču to neattiecināja uz personām, kas bija iesaistītas piespiedu kārtā un nav izdarījušas kara noziegumus. Un tādi ir absolūtais vairākums latviešu leģionāru. Savukārt Djukova/Simindeja interpretācija ir tāda, ka šo nevainīguma principu var attiecināt tikai uz latviešu leģionāru mazākumu.
– Kā viņi to pamato?
Latvijā notika piecas mobilizācijas akcijas, pirmā no kurām tika uzsākta 1943. gada 1. martā, sākotnēji pieļaujot nosacītu izvēli starp nonākšanu vācu vērmahtā, leģionā vai darba dienestā. Kad vācieši redzēja, ka vairākums izvēlas leģionu, jo tā tomēr bija latviešu formācija, jau nedēļu vēlāk 8. martā šādu izvēles iespēju atcēla, jo nevarēja piepildīt kvotas citām formācijām. Šo faktu Djukovs/Simindejs nemaz nav pamanījuši un uzskata, ka iespēja izvēlēties dienesta veidu piespiedu mobilizētos padara par brīvprātīgajiem. Vēl absurdāks ir apgalvojums, ka līdz 1944. gada janvārim ir bijušas visas iespējas izvairīties no mobilizācijas, jo par to esot draudējis tikai salīdzinoši neliels sods – 6 mēnešu ieslodzījums.
– Kādi vēl «pamatoti argumenti» parādās šo «vēsturnieku» darbos?
– Ir tāds Krievijas Atbrīvošanas armijas (POA) poručika Baltiņa 1944. gada 26. maija ziņojums, kurš apmeklējis Austrumu fronti, respektīvi, Vitebskas un Pleskavas apgabalus, un bijis vietās, kur latviešu leģiona vienības nogalinājušas tūkstošiem civiliedzīvotāju. Viņu līķi mētājušies sādžu apkārtnē, kādā akā samestas nogrieztas vīriešu galvas. Tāpat atrastas zvērīgi nogalinātas sievietes, kuras Baltiņam palīdzējis apglabāt kāds vācu leitnants, uz katra kapa uzliekot pareizticīgo krustu ar uzrakstu, ka šīs sievietes esot dzīvas sadedzinājuši krievu tautas ienaidnieki – latviešu esesieši.
– Vācu leitnants, kas uzliek piemiņas zīmes, kas vērstas pret SS, latviešu leģionāri, kas griezuši galvas... Izklausās pēc propagandas. No kurienes vispār radies tāds «dokuments»?
– Vispirms tas tika publicēts piecdesmito gadu otrajā pusē krievu emigrantu žurnālā Časovoj, ko izdeva Briselē. Mūsdienās šis dokuments ir pieejams Vācijas militārajā arhīvā Freiburgā, un interesanti, ka uz tā nav nekādu POA kancelejas atzīmju vai zīmogu, kas apliecinātu, ka tas tapis kara laikā. Ir publicēta arī leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska vēstule žurnāla redakcijai, kurā viņš paskaidro, ka tas ir visai dīvaini: kaut kāds Baltiņš, par kuru neviens neko nezina un tādu vispār nepazīst, bez jebkādām militārās virspavēlniecības atļaujām ir varējis apmeklēt piefrontes joslu, kurā uzturēties ir bijis bīstami, jo tajā 1943.–1944. gadā aktīvi darbojušies padomju partizāni. Bangerskis uzskatīja, ka šāda «poručika Baltiņa» ziņojuma parādīšanās ir tapusi, lai nomelnotu paša Bangerska reputāciju krievu emigrantu vidē. Arī bēdīgi slavenais Nikolajs Kabanovs savulaik Vesti segodņa rakstīja, ka zvērības Baltkrievijā esot izdarījis 3. Cēsu policijas pulks, gan aizmirstot, ka šī pulka karavīri nēsāja vācu policijas, nevis SS uniformas. Vēl ir satopami nepamatoti apgalvojumi, ka 19. latviešu divīzija no 1943. gada decembra līdz 1944. gada aprīlim esot iznīcinājusi
23 sādžas un nošāvusi 1300 cilvēku. Bet 2. latviešu brigādes pārformēšana par 19. divīziju notika tikai 1944. gada marta kauju laikā, un tās karavīri visu laiku cīnījās frontē, nevis veica kādas soda akcijas! Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā 2004. gadā pat bija teikts par kaujām 1944. gada 6. augustā pie Lubānas ezera, kuru laikā 19. divīzijas 43. grenadieru pulka karavīri zvērīgi nogalinājuši 14 gūstā kritušos ievainotus sarkanarmiešus, izgriežot viņiem uz pieres zvaigznes, izdurot acis u.tml. Ir dokumenti, kas apstiprina, ka īstenībā šī 65. gvardes pulka karavīru vienība bija nonākusi pretinieka tiešā artilērijas uzbrukumā un no viņiem maz kas bija palicis pāri. Propagandas nolūkā pēc tam gan tika radīta leģenda par «fašistu zvērībām».
– Ir vēl viens kara stāsts par it kā slepkavniekiem latviešiem – tas ir Podgajas – Fledebornas notikums, par ko vēl salīdzinoši nesen bija konceptuāls troksnis.
– Jā, arī to piemin Djukovs/Simindejs. Tas ir stāsts par 32 Polijas Tautas armijas karavīriem, kurus, saņemtus gūstā, esot dzīvus sadedzinājuši latviešu leģionāri. Jau pirms kādiem desmit gadiem kopā ar vēstures doktoru Ēriku Jēkabsonu mums bija publikācija, kurā norādījām uz šī pieņēmuma nepareizību, ko apstiprina arī 15. divīzijas 32. grenadieru pulka bataljona komandiera majora Jūlija Ķīlīša dienasgrāmata. Nesen amerikāņu pētnieki Eduards Anderss un Jirgens Frics ir secinājuši, ka 1945. gada 31. janvārī, kad notikusi šo poļu karavīru sagūstīšana, latviešu leģionāri aizvadīja smagas kaujas un tikai pašā vakarā sasniedza Podgaju. Latvieši saņēmuši gūstā pavisam citu gūstekņu grupu, ko pēc standartprocedūras nodevuši vāciešiem. Poļu gūstekņu nošaušanu veica nevis latvieši, bet gan nīderlandiešu 48. SS grenadieru pulks vai kāda no vācu Ieroču SS kaujas grupām. Turklāt viņi nav sadedzināti dzīvi, bet to līķi atradušies šķūnī, kas aizdedzies divas dienas vēlāk sekojošās kaujas darbības laikā. Lai to apstrīdētu, Djukovs/Simindejs ņirgājās par Andersa un Frica vēsturnieku kvalifikāciju un pārmet profesoram Andersam (viņam tikai brīnumainā kārtā izdevās izglābties no ebreju nošaušanas Šķēdes kāpās 1941. gada decembrī!), ka viņš spējis vācu laikā mainīt tautību, adaptēties antisemītu vidē un kļūt par kolaborantu, periodiski piedaloties padomju karagūstekņu apsargāšanā. Tas viss ir izsecināts no Andersa atmiņām par to, ka viņš strādājis Liepājā kantorī, kura pagalmā nodarbināti arī krievu karagūstekņi, un Andersa priekšnieks vienu reizi uz īsu brīdi (!) viņam iedevis šauteni, lai viņš uzmana pagalmā strādājošos. Tā kā Djukova/Simindeja skatījumā Anderss tā ir kļuvis par kolaborantu, viņa pētījumi tiek noraidīti.
– Vēl viens mīts par leģionāriem ir tāds, ka leģionā bijuši tikai un vienīgi latvieši. Bet bija arī citu tautību vīrieši.
– Par to nav absolūti precīzu datu. 1993. gadā tapa bijušā leģionāra, vēsturnieka un sociologa Tālivalža Vilciņa pētījums Latviešu leģionārs 50 gadu pēc kara. Tolaik dzīvi bija vēl bija vismaz 11 500 leģionāru, un, veicot izlases anketēšanu, tika iegūti skaitļi, kurus lieto arī šodien: līdz 15% bija brīvprātīgie un 98% latviešu. Daudzi iesaukšanas dokumenti liecina, ka leģionā dienējuši arī poļi, lietuvieši, krievi. Bet ir septiņi policijas bataljoni, kuros mobilizēti lielākoties Latgales krievi. Pirms šie bataljoni tika izveidoti, jau 1943. gada vasarā ģenerālkomisāra Rīgā sarakstē parādās interesants fakts: saņemti 600 pieteikumi no Latvijas krieviem ar lūgumu uzņemt viņus leģionā. Esmu dažiem no viņiem jautājis: kā bija – karot pret tautas brāļiem frontes līnijas otrajā pusē? Atbilde bija, ka par krieviem viņi uzskatījuši drīzāk vlasoviešus, nevis padomju karavīrus.
– Ieroču SS leģioni bija ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, Baltkrievijā, Ukrainā...
– Kad izsludināja totālo mobilizāciju, Latvija un Igaunija bija vienīgās teritorijas, kurās tā notika tik masveidīgi, jo Himlers bija noteicis, ka Baltijai jākļūst par SS papildinājumu un rezervātu, un latviešiem neviens neprasīja, vai viņi grib dienēt leģionā vai ne. Bet ne jau visi PSRS iedzīvotāji bija padomju patrioti, kas gaidīja padomju varas atgriešanos. Rietumukrainā, piemēram, ļoti daudzi bija noskaņoti pozitīvi pret vāciešiem.
– Aktuāls ir likums par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu. Kāds ir jūsu skatījums uz to?
– Būtu vērts meklēt to, kas abās frontes pusēs karojošajiem bija atšķirīgs un kopīgs kara laikā, kā arī vērtēt atšķirīgo pieredzi pēckara periodā. Kā piemēru var minēt divus tagadējo karavīru biedrību vadītājus. Ir Alberts Pāže, kas pārstāv sarkanarmiešus, un ir Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs, leģionārs Edgars Skreija. Starp viņiem ir milzīga atšķirība. Pāže vēl 60. gadu sākumā, būdams augsta ranga PSKP nomenklatūras funkcionārs, bija atbildīgs par represīvo iestāžu darbību, cīnījās pret «buržuāziskajiem nacionālistiem». Vēlāk viņš bija tieslietu ministra vietnieks. Bet Skreijam tādu karjeras iespēju nebija. Viņš bija spiests iziet filtrācijas nometnes, vēlāk izjust ierobežojumus izglītības, darba un sociālā nodrošinājuma ziņā. Domāju, ka ir vajadzīgs likums, kas sakārto Otrā pasaules kara dalībnieku dzīvi, taču likumam jāattiecas uz LR pilsoņiem, nevis uz nepilsoņiem, bijušās PSRS vai citu ārvalstu pilsoņiem. Ir jābūt sietam, kas izsijā likuma priekšrocību baudītājus, proti, tas nedrīkst attiekties uz represiju veicējiem, uz «Arāja komandas» locekļiem, uz tiem, kuri piedalījās deportācijās vai SMERŠ vienībās. Mums ir svarīgi pateikt, ka Latvijā karš ir beidzies, un, ja mēs spējam par kaut ko vienoties Latvijas neatkarības vārdā, tad mēs parādām, ka ne iekšpolitiski, ne ārpolitiski šā Otrā pasaules kara tēma mums nav problēma.
***
ULDA NEIBURGA ATZIŅAS
Mūsdienās nereti diemžēl notiek tā, ka leģiona vēsture tiek atspoguļota, balstoties uz fragmentāru informāciju vai izceļot sev vēlamus uzstādījumus.
Kad izsludināja totālo mobilizāciju, Latvija un Igaunija bija vienīgās teritorijas, kurās tā notika tik masveidīgi, jo Himlers bija noteicis, ka Baltijai jākļūst par SS papildinājumu un rezervātu, un latviešiem neviens neprasīja, vai viņi grib dienēt leģionā vai ne.
Daudzi iesaukšanas dokumenti liecina, ka leģionā dienējuši arī poļi, lietuvieši, krievi.
Bet ir septiņi policijas bataljoni, kuros mobilizēti lielākoties Latgales krievi.
