Neapšaubāmi, ka tikai spēles laukumu tverošs cilvēks spēs izmantot konkrētu valstisku, politisku, ekonomisku un etnisku situāciju savu interešu labā, it sevišķi tad, ja viņa personiskās intereses saskan ar ietekmīgu kaimiņu (saimnieku) interesēm.
Tāds ir arī Aleksandrs Gapoņenko, kas sevi dēvē par ekonomikas doktoru un Eiropas pētījumu institūta prezidentu (interviju ar viņu varējāt lasīt Neatkarīgās 7. marta numurā). Viņa intervijā teiktais izsaucis atšķirīgus, asus vērtējumus – tāpat kā viņa līdzautorībā rakstītā grāmata Latgale: citas esības meklējumos, kuras pirmā prezentācija, starp citu, notika Maskavā. Gapoņenko bez īpašas kautrēšanās uzstājas kā Latgales glābējs, kā šā novada autonomijas atbalstītājs un cīnītājs par latgaliešu tiesībām. Kas viņu uz to ir deleģējis – nav zināms. Šodien piedāvājam divu Gapoņenko oponentu viedokli: viens no viņiem ir rakstnieks, skolotājs un mākslinieks Antons Rancāns, kas sevi dēvē vienkārši – par Latgales iedzimto, otrs ir piecu bērnu tēvs, latgalietis, Latgales Saeimas priekšsēdētājs Andris Slišāns.
– Kādas ir jūsu pirmās izjūtas, izlasot Aleksandra Gapoņenko interviju?
Antons Rancāns: – Ļoti veikla valoda šim Gapoņenko. Ne sevišķi izglītotiem cilvēkiem, un tādu ir lielākā daļa, šādu interviju var iemānīt tik braši, ka tā aizies rūkdama. Viņš jauki attēlo latgaliešu meitenīti, kurai viņam «jāatdod parāds», viņš noskaņo lasītāju uz tādu labestīgu vilni... Kaut gan tā ir pamatīga pretruna.
– Kā jūs to domājat?
A.R.: – Es viņu redzēju Latgales konferencē. Viktors Avotiņš mani aicināja iepazīties ar šo Gapoņenko. Es paskatījos viņa nīgrajā ģīmī un atbildēju, ka negribu ar viņu runāt.
Andris Slišāns: – Gapoņenko savā intervijā skaisti runā, bet viss ir pārspīlēts, ir daudz nepatiesību. Piemēram, par grāmatām. Viņš apgalvo, ka Nacionālajā bibliotēkā viņš atradis tikai 12 grāmatas latgaliski. Pēdējos 20 gados ir izdotas kādas 100 grāmatas latgaliski, un to eksemplāri obligāti jānodod bibliotēkā. Burtiski tikko prezentējām divas grāmatas latgaliski. Viena ir bērnu grāmatiņa Munā sātā, otra – Emīlijas Kalvānes dzejoļu krājums Atvosora.
– Gapoņenko apgalvo, ka tauta iet bojā, reģioni iet bojā. Tiešām mums jau gals klāt?
A.R.: – Tā viņš šo domu pasniedz savā intervijā. Vai tauta iet bojā – tas ir liels jautājums. Taču viņš par to runā pārāk sabiezinātās krāsās, ne ar ko neargumentējot.
A.S.: – Domāju, ka tik traki nav, tauta neiet bojā. Tomēr latgaliskā vide ir uz iznīcības robežas. Tas, manuprāt, ir tāpēc, ka skolās nemāca latgaliešu valodu. Jaunie vecāki savās ģimenēs izvēlas ar bērniem runāt latviski. Tie, kuri ģimenēs tomēr runā latgaliski, aiziet uz bērnudārzu un tur viņiem saka: runā latviski! Pēc tam skolā latviski, augstskolā latviski...
– Andri, jūs ģimenē runājat latgaliski?
A.S.: – Jā, mēs runājam latgaliski. Man ir pieci bērni, viņi arī runā. Pavisam maziņie vēl tikai mācās runāt.
– Iespējams, Gapoņenko ir taisnība tajā aspektā, ka Latgale ir ekonomiski atpalicis reģions?
A.R.: – Atpalicis reģions... Bet kas tad radīja to atpalicību? Latgale ir atpalicis reģions pavisam vienkāršu iemeslu dēļ. Trīssimt gadu Krievijas impērija ir spaidījusi un ekspluatējusi Latgali, padarot to par savu zemi, precīzāk – Krievija ir okupējusi Latgali. Mēs sakām: Latvija tika okupēta 1940. gadā. Nu nē taču! Krievija mūs okupēja jau 1772. gadā. Latgale tolaik bija Polijas – Lietuvas valsts sastāvā, un 1772. gadā Krievija saskaldīja šo valsti. Un tad šīs valsts daļa – Latgale – nonāca Krievijas valdījumā. Mēs tikām iekļauti Vitebskas guberņas sastāvā. Visi likumi, kas bija spēkā Krievijā, tika attiecināti uz mums. Skolās bija aizliegts runāt latviski, bērnu sodīja, ja viņš tomēr runāja latviešu valodā: viņam kaklā uzkāra tāfelīti ar uzrakstu «On govoril po latišski» (Viņš runāja latviski – krievu val.). Skolotāji bija tikai krievi, bet latvieši (latgalieši) par skolotājiem nedrīkstēja būt, viņiem pat zemi nedrīkstēja pārdot. Latgaliešiem atņēma ticību: katoļu baznīcas tika pakāpeniski likvidētas, tās pārveidojot par pareizticīgo baznīcām. Krievi padzina jezuītus, kas līdz tam izglītoja bērnus un izdeva grāmatas latgaliski, likvidēja visus katoļu klosterus, Aglonas klosteri padarīja par soda izciešanas vietu mācītājiem. Ar visu to latgalieši tika padarīti par tādiem, kādus viņus tagad raksturo Gapoņenko.
– Gapoņenko apgalvo, ka latgaliešiem ir liela pieredze sadzīvē ar krieviem.
A.R.: – Nu protams. No kurienes tad tā pieredze radusies? No turienes, ka krievi 300 gadu jau bija okupējuši Latgali. Viņš vēl teic, ka latgaliešiem nav vēlmes dominēt. Kāda gan var būt vēlme dominēt, ja krievi pār latgaliešiem dominē šos 300 gadus? Latgalieši lielajā vairumā padarīti par mankurtiem un vergiem, viņi ir aizmirsuši savu valodu, vēsturi un kultūru. To visu veicināja pārkrievošana. Bet vislielāko postu izdarīja briesmīgā nodzirdīšana. Tagad pētu, kā ar to lietu bija Nautrēnos un Rogovkā. Izrādās, Zaļmuižā uz 2000 iedzīvotāju bija deviņi (!) krogi. Un vēl spirta brūzis...
– Un Gapoņenko liekulīgā līdzjūtībā nu metas palīdzēt latgaliešiem. Nez kāpēc viņu nesatrauc Krievijas tautu liktenis.
A.R.: – Un vēl, pēc Gapoņenko domām, latgalieši asimilējoties. Kas tad sanāk? Ka latvieši asimilē latviešus. Un kā milzīgu komplimentu Gapoņenko piespēlē tēzi, ka latgalieši ir atsevišķs etnoss, kuru latvieši grib pārtautot. Tad jau Gapoņenko taisnība, kad viņš apgalvo, ka tauta iet bojā. Bet, lūk, ko es vēl gribu teikt. Tajos 300 gados latgaliešiem, tēlaini izsakoties, tika salauzts mugurkauls, un man pat grūti iedomāties, ka latgalieši tagad varētu būt citādi. Genofonds ir iznīcināts, nodzirdīts. Bet skumjākais ir tas, ka latgalieši paši piespēlē tam Gapoņenko.
– Kādā veidā?
A.R.: – Šo situāciju es varētu salīdzināt ar to, ka zeltenes, skolu pabeigušas (vai pat nepabeigušas), cer uz arābu prinčiem, lai tikai tiktu pie bagātības. Pēc tam lielā bļaušana par to, kā nu viņas tur tirgo un kā viņas strādā visādos bordeļos. Tas pats notiek ar daļu no latgaliešiem, kas taisa reveransus, gribēdami dabūt visādus labumus no tādiem kā Gapoņenko.
– Bet bija taču latgaliešu konferences, kurās varēja izrunāt šīs lietas.
A.R.: – Kā tad. Es biju pārsteigts: defilē tur Gapoņenko, Ilarions Girss – kā goda viesi. Un mūsējie priecīgi: re, mums aizstāvji! Balvu novada mērs Andris Kazinovskis tur arī bija, es viņam jautāju: ko tad tie te dara?! Kazinovskis man atbild: viņi taču mums palīdz! Ko tad – atdalīt Latgali no Latvijas? Šīs konferences ir mūsu pašu brāļu latgaliešu ākstīšanās. Visās esmu piedalījies. Trīs dienas runā, runā un runā, rezolūcijas raksta, raksta un raksta... Tricina tikai gaisu un koķetē ar visādiem «Latgales draugiem», un no tā visa labums būs tikai Gapoņenko, Lindermanam un Girsam.
– Bet kaut kas vērtīgs tomēr bija tajās konferencēs?
A.R.: – Pirmajā konferencē iesvētīja Latgales Māras pieminekli. Otrajā konferencē iesvētīja pieminekli Francim Trasunam. Tas viss labi. Bet trešajā konferencē man jau bija sajūta, ka notiek pagrieziens atpakaļ. Ieskatīsimies vēsturē. 1917. gadā Rēzeknē tika sasaukts 1. Latgales kongress, lai nobalsotu par Latgales pievienošanos Latvijai. Savukārt kongresa delegāts Francis Kemps uzskatīja, ka Latgalei nav jāpievienojas Latvijai.
– Viņš uzskatīja, ka arī Krievijas sastāvā tai nav jāpaliek. Taču no 232 delegātiem tikai
39 ar Kempu priekšgalā mēģināja uzturēt šādu autonomijas ideju. Viņi neatbalstīja Trasuna ideju pievienoties Latvijai un izgāja ārā, nebalsojot vispār.
A.R.: – Jā. Kemps bija noorganizējis pūlīti vecticībnieku un draudēja piekaut un noslīcināt tos delegātus, kuri balsos par pievienošanos Latvijai. Taču Kempam ar to nepietika: viņš noorganizēja Ļaužu partiju, izdeva arī avīzi Ļaužu Bolss. Un visu to viņš darīja tikai tādēļ, lai nomelnotu ideju par Latgales pievienošanos Latvijai. Un kāpēc es to visus stāstu? Latgales trešajā konferencē pērnā gada augustā tika izgatavota piemiņas plāksne Francim Kempam kā cilvēkam, kas daudz darījis Latgales labā. Par plāksni maksāja Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs, respektīvi, Rēzeknes dome.
– Iespējams, piemiņas plāksne uzsver nevis Kempa nevēlēšanos pievienoties Latvijai, bet gan viņa literāro darbību: viņš izdeva pirmo avīzi latgaliski, pirmo žurnālu latgaliski...
A.S.: – Domāju, tas nav viennozīmīgi vērtējams – vai ir labie tie, kuri vēlējās pievienoties Latvijai, vai sliktie bija tie, kuri gribēja doties Krievijas virzienā. Krievija tolaik, 1917. gadā, atzina, ka ir divas tautības – latvieši un latgalieši. Bet jāsaprot, ka Latvijā ir tikai latvieši, un viņi runā vai nu latviski, vai latgaliski. Tāpēc nevaru pievienoties domai, ka Francis Kemps būtu ko sliktu darījis Latgalei.
– Pievērsīsimies «latgaliešu aizstāvim» Gapoņenko. Viņš intervijā kādai Krievijas avīzei uzsver, ka latgalieši baidoties runāt latgaliski ārpus Latgales robežām. Manuprāt, tie ir murgi.
A.R.: – Pilnīgas muļķības. Latgalieši visur var un visur arī runā latgaliski. Ja vien vēlas. Gapoņenko teorijām nav nekāda pamata. Viņš apgalvo, ka Latgalē dzīvo ap 350 000 latgaliešu. Bet pēc tautas skaitīšanas datiem Latgalē runā latgaliski tikai 97 000 cilvēku. Un kādā valodā runā tie pārējie? Angļu? Manuprāt, krievu. Piemēram, Daugavpilī krieviski runā vairāk nekā 90% iedzīvotāju. Par kādiem latgaliešiem runā Gapoņenko?
A.S.: – Manuprāt, Gapoņenko apgalvojums par latgaliešiem, kas baidās runāt latgaliski, attiecas uz paaudzi, kas piedzimusi un augusi padomju periodā. Tai bija iepotēts: runā pareizā latviešu valodā! Arī es latviešu valodā runāju ar akcentu un reizēm varbūt arī vārdus nepareizi lietoju, bet man neviens to nekad nav pārmetis, un es arī nekautrējos runāt ar akcentu. Skolās taču bija tā: ja kāds skolēns stundas laikā runāja latgaliski, skolotājs viņam aizrādīja – runā pareizi! Bet skolēns taču runāja pareizi – latgaliski! Un tā arī sanāca: latgalietis aizbrauca uz Rīgu un kautrējās runāt latgaliski. Arī tagad mēdz gadīties.
– Pieņemsim, Latgale ar visādu girsu, lindermanu un gapoņenko palīdzību iegūtu autonomiju. Kas tajā brīdī notiktu ar Latgali?
A.R.: – Tajā brīdī Latgale paceltu citu karogu.
– Krievijas?
A.R.: – Protams. Pērn taču kādi 70% Latgales iedzīvotāju nobalsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu.
A.S.: – Analizējot vēlēšanu rezultātu, varam secināt, ka pie varas nāktu Saskaņas centrs, jo puse vēlētāju balso par krieviski domājošam partijām. Kas notiktu tālāk – skaidrs: Latgale nebūtu latvisks reģions. Krasa pārkrievošanās notiek tuvāk uz dienvidu pusi, latgalieši tur vairs nespēj saglabāt savu identitāti. Ir jāsaprot, ka latvisku Latgali veido latgaliska Latgale, un, ja Latgale paliek tikai latviska, tā arī zaudē savu identitāti.
– Tas nozīmē, ka, lai saglabātu Latgales identitāti latviskas Latvijas sastāvā, Latgalei jābūt latgaliskai?
A.S.: – Var teikt arī tā. Turklāt nespēju gan iedomāties, kā Latgale varētu autonomi eksistēt gluži ekonomiskā ziņā.
– Gapoņenko kaut kā nesaprotami izteicās par jūsu, Andri, vadīto Latgales Saeimu (LS).
A.S.: – Sāksim ar to, ka LS biedri ir skaitāmi desmitos cilvēku, un katram ir savas domas. Daži arī atbalsta autonomiju. Protams, nevis krievisku, bet gan latgalisku autonomiju. Autonomijas ideja ir radusies, «pateicoties» tam, ka valsts pēdējo 20 gadu laikā faktiski ignorējusi Latgales ekonomisko atpalicību, kultūras savpatību un graujošo rusifikācijas ietekmi. Tomēr Latgales Saeima izsaka savu atbalstu Latvijas vienotības idejai. Mēs esam pret separātisma un autonomijas idejām, kuras kultivē dažādi Latgales «aizstāvji».
– Kāpēc Gapoņenko, jūsuprāt, tik ļoti aktīvi metas aizstāvēt latgaliešus? Un kāpēc ne visus latviešus?
A.S.: – Viņš taču ļoti labi redz dažādu vēlēšanu rezultātus. Un Latgale ir vienīgā vieta, kur viņam ir cerības realizēt savus plānus. Ja Latgale tiešām izveidotos kā maza valstiņa, to pārvaldītu krieviski domājoši un krieviski runājoši cilvēki.
– Protams. Un tas būtu iespējams tieši pārkrievošanas dēļ. Ja tāda «valstiņa» būtu, visādi gapoņenko tūdaļ pat pārstātu «rūpēties» par latgaliešiem – viņi, kā mēdz teikt, savu darbu būtu jau padarījuši. Bet kas jādara, lai šīs aplamās runas par autonomiju rimtos?
A.R.: – Pirmām kārtām latgaliešiem pašiem vajadzētu mācīties latgaliešu valodu. Tas, ko patlaban lieto lielākā daļa, nav latgaliešu valoda. Tas ir kaut kāds žargons. Cilvēkus, kuriem nav izglītības un saprašanas, var ļoti viegli apvest ap stūri. Daudzi saka: nu, paskat, cik labi ir Krievijā – tur benzīns un šņabis lētāks, cukurs saldāks un tā tālāk. Nu kāpēc tad nepievienoties Krievijai? Pievienosimies un dzīvosim labāk! Kas un kam var būt labāk? Pabraukājiet pa laukiem, redzēsiet, ka tur nav cilvēku. Esmu daudz kur gājis, braucis, gribu uzprasīt – kā to sādžu sauc? Bet nav jau kam paprasīt. Pie vienas mājas durvīm klauvēju, klauvēju, neviens neatbild, ieeju iekšā, tur viens invalīds gultā guļ, piecelties viņš nevar...
A.S.: – Lai saglabātu Latgali un lai beigtos runas par kaut kādu autonomiju, es jau arī teicu par latgaliešu valodas mācīšanu skolās – divas, trīs stundas nedēļā. Latgale patiesībā ir ļoti populārs novads: paskatieties televīzijā muzikālās sacensības! Lielākais balsojums ir par Latgali, daudzi pēkšņi pamostas un saprot, ka ir latgalieši. Un valstij nevajag baidīties: latgalieši nav nekādu separātisti. Latgalieši grib saglabāt savu identitāti, tas gan. Ja latgaliešu valoda skolās tiks mācīta, latgaliešu pašapziņa celsies un identitāte saglabāsies. Latgalieši netaisās rīkot nekādus apvērsumus. Ja Latvijas nacionālisti un patrioti – Visu Latvijai! cilvēki – nāktu kopā ar latgaliešiem, tad Latgalē vēlēšanās viņi uzvarētu. Viss atkarīgs no tā, kā to pasniedz. Ja Latgalē atnāk sešas latviešu partijas un sola, ka palīdzēs, tas neiedarbojas, jo solīt prot visi. Bet Saskaņas centrs izsūta reklāmu latgaliešu valodā, tad skaidrs, ka latgalieši balso par SC. Tad SC nāk ar savu piedāvājumu, nāk atbalsts no Maskavas, un lieta darīta...
– Anton, jūs drīz pabeigsiet grāmatu. Par ko tā būs?
A.R.: – Par Latgales pārkrievošanu, un tā sauksies – Svešā kreklā. Zināt, krieviem ir tādi krekli – ar apkakles pogāšanu nevis pa vidu, bet vienā pusē. Nu daudzi latgalieši tagad tiešām staigā tādā svešā kreklā...
– Gapoņenko jau teica: rakstiet savu grāmatu! Jūsu darbs varētu būt atbilde viņa grāmatai?
A.R.: – Protams. Jo man ir apnicis, ka apkārt staigā visādi «labdari» un stāsta savas pasakas, kaut gan patiesība ir pavisam cita.
***
UZZIŅAI
Aleksandra Gapoņenko grāmata Latgale: citas esības meklējumos tika vispirms prezentēta tieši Maskavā. Šajā prezentācijā un pirms tam arī grāmatas reklamēšanā aktīvi piedalījies Dmitrijs Jermolajevs, kas savulaik strādājis Krievijas vēstniecībā Latvijā un kuru izraidīja no Latvijas sakarā ar to, ka viņš bijis «Krievijas spiegs». Tas bija viens no dižākajiem mūsu SAB sasniegumiem «spiegu ķeršanā». Jermolajevs šobrīd Maskavā vada iknedēļas izdevumu Rossijskije vesti, kur 9. martā publicēja ironisku rakstu par mūsu SAB varonību, sargājot Latgali no separātistu tīkojumiem.
Citastarp Jermolajevs raksta: «SAB vadītājs ģenerālis Jānis Kažociņš Latvijas Radio ēterā padalījās ar operatīvo informāciju, kas ir viņa rīcībā un kas acīmredzot ir iegūta, viņa darbiniekiem lasot internetu, proti, «kāds» mēģina ar diskusijas par Latgales autonomiju palīdzību attīstīt tur situāciju, kas veidotos pēc Dienvidosetijas un Abhāzijas scenārija.
Bet tas neizdosies, draudīgi noteica ģenerālis. Tiešām, atbalstīsim Kažociņu. Neviens spēks, pat ne ASV Valsts departaments, nespēs panākt Latgales atdalīšanu no Latvijas. Bet tas nenotiks SAB pūliņu rezultātā, kura darbinieki ir slaveni ar «operatīvās» informācijas iegūšanu no interneta lasīšanas, bet gan ņemot vērā realitāti. To realitāti, kuru ģenerālis Kažociņš, lielāko dzīves daļu pavadījis ārpus Latvijas, nezina.»
To, ko «Kažociņš nezina», Dmitrijs Jermolajevs komentē savā Gapoņenko grāmatas vērtējumā, ar ko nelūgtais Latgales aizstāvis vēl nemaz nav iepazinies: «Grāmatā ir grēkots, ir nekonsekvences. Skaidrs, ka tā ir negatava. Vietām Gapoņenko pārspīlē, piemēram, ka latgalieši baidās runāt latgaliski ārpus Latgales. Bet kopumā man patika Latgales tēmas pacelšana. Turklāt atzīmēšu, ka nekāds separātisms Latgalei nedraud, jo latgalieši ir ieņēmuši daudzas svarīgas pozīcijas Rīgā, un skaidrs, ka viņi nepieļaus savu dzīvokļu atdalīšanu no savām vasarnīcām.