Dabas plāns ieskalot jūrā Liepājas attīrīšanas iekārtas uz nezināmu laiku ir atlikts. Nopietnas vētras šoziem gājušas Latvijas piekrastei ar līkumu, tāpēc arī uzņēmuma Liepājas ūdens megaprojekts – jaunas attīrīto notekūdeņu izvadcaurules guldīšana jūrā – uz priekšu virzījies necerēti raiti. 1,2 kilometrus garā čūska jau ielikta.
Vēl atlicis piestiprināt tai galā difuzoru, proti, sešas mazākas caurules, kas izkliedēs no Liepājas izpumpētos un attīrītos ūdeņus jūrā. Pašlaik ūdenslīdējiem ir pauze, bet marta beigās būs atpakaļ lielais kuģis, kas nepieciešams darbos. Tad arī jūras posms tiks pabeigts, bet līdz tam turpinās darbi krastā. Uzņēmuma Attīstības daļas vadītāja Sandra Dejus prognozē, ka pārslēgšanās no vecās, avārijas stāvoklī esošās caurules uz jauno varētu notikt ap Jāņiem.
Šīs ziemas miermīlīgie laikapstākļi ļāvuši izvairīties no nepatīkamiem pārsteigumiem. Ūdenslīdēji intensīvi strādāja, turklāt sarūpēja arī apstiprinājumu attīrīšanas iekārtu stratēģiskajam glābšanas plānam.
Neatkarīgā jau rakstīja – kopš 70. gadiem jūra iepretim attīrīšanas iekārtām paņēmusi 200 metrus sauszemes un līdz svarīgākajām būvēm – tvertnēm un baseiniem palikuši apmēram 40 metri. Ar drāšu sietos pildīto akmeņu gabioniem jūru apturēt nevar. Attīrīšanas iekārtu vadītājs Vilmārs Bogovičs stāsta, ka laukakmeņu krāvumi visu laiku jāatjauno. Tāpēc speciālisti ar lielām bažām atvēra spraugu akmeņu gabionu sienā, kad tas bija nepieciešams jaunā notekūdeņu izvada būvniecībai. Taču jūra viņus negaidīti pārsteidza. Šai vietā, kur iepretim no peldošajām bonām izveidota patvēruma osta tehnikai, smiltis šoziem nevis noskalotas, bet gan nākušas klāt.
Ja perpendikulāri krastam atrodas šķērslis, tad vienā pusē smilšu sanesumi uzkrājas, bet otrā – notiek kompensējoša krasta erozija. Šāds šķērslis ir Liepājas ostas moli, tāpēc arī pilsētas attīrīšanas iekārtas arvien slīd jūrā. Izmantojot šo pašu dabas likumību un uzbūvējot pie attīrīšanas iekārtām jūrā aizsargmolam līdzīgu speciālu konstrukciju – būnu, erozijas procesi tiktu aizbīdīti nostāk uz ziemeļiem, kur jūra varētu netraucēti izrēķināties ar Šķēdes mazdārziņiem.
Valdības atļauja sākt jūrā būvdarbus tika saņemta jau pirms vairākiem gadiem, tehniskais projekts atvilktnē, taču joprojām nav atrisināts jautājums, kur ņemt naudu. Cerības tiek liktas uz Eiropas Savienības daudzgadu budžetu, bet pagaidām nav skaidrs, kurā programmā šādu vajadzību varētu iekļaut. Par laimi – zināmu laika rezervi jūra vēl dod. Krasts atkāpjas vidēji 2 līdz 2,5 metrus gadā. Šogad droši vien mazāk.
Latvijas Universitātes mācībspēks un Jūras krastu laboratorijas vadītājs Jānis Lapinskis pošas savā ikgadējā pavasara ekspedīcijā pa Latvijas piekrasti un jau tagad prognozē, ka krasta atkāpšanās šoziem būs minimāla. Tas tāpēc, ka nav bijis nopietnu vētru. Aktīva noskalošana notiek, kad vējš sadzen ūdeņus krastā un viļņi sitas pret to. Šādi apstākļi veidojas, kad vēja ātrums ir virs 30 metriem sekundē, turklāt vētrai jāturpinās kādas astoņas stundas. Tad sekas ir patiešām nopietnas. Taču pēc 2005. gada orkāna, kad, piemēram, pie Skultes ūdens līmenis jūrā cēlās pat par 2,7 metriem, lielie vēji lielākoties ir gājuši secen, bet, ja arī ieradušies ar stiprām brāzmām, tad uz neilgu laiku.
Prognozēt, vai stipras vētras un intensīvāka krastu noskalošana gaidāma nākamgad, pētnieks gan neņemas: «Ar vētrām ir tāpat kā ar loteriju – kaut ko prognozēt ir pilnīgi neiespējami, bet agri vai vēlu tās atnāks.