Pirmā tikšanās ar Ziedoni – skolas solā

Imantu Ziedoni skolā lasa, it īpaši pamatskolas pēdējās klasēs un vidusskolā: sākot ar Krāsainajām pasakām, līdz Epifānijām un dzejai.

Ne vienmēr viņa paradoksus un savdabīgo izteiksmes veidu tik jauniem ļaudīm izdodas pašiem atkost, tāpēc daudz kas ir atkarīgs no skolas un skolotāja – no tā, kā spēj ieinteresēt, aizraut, nav mazsvarīgi arī tas, vai ārpusklases pasākumos ir vieta daiļdarbiem.

Neatkarīgā viesojās Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, kur I. Ziedonim vienmēr bijusi atvēlēta liela vieta. Arī šonedēļ, kad žetonvakarā skanēs rakstnieka darbi.

Izrāde, kas uzrunā

11. klases skolniecēm (humanitārā virziena klasē nav neviena puiša), tikai pāris no viņām I. Ziedonis bijis zināms vēl pirms skolas gaitu sākšanas. Vienai vecmāmiņa lasījusi priekšā Epifānijas, no kurām neko daudz vis neatceroties, bet otrai atmiņā palikušas Edgara Liepiņa dziedātās dziesmas ar Raimonda Paula melodijām un I. Ziedoņa vārdiem. Lielākā daļa meiteņu teic, ka pirmā tikšanās ar dzejnieku tomēr notikusi skolā. Arī latviešu valodas skolotāja Dace Simsone apliecina, ka šajā klasē daudzām ir tuva šā rakstnieka daiļrade un īpašs uzrāviens bijis jūtams pēc izrādes Ziedonis un Visums noskatīšanās Jaunajā Rīgas teātrī. Lielākā daļa klases māj ar galvu: viņas tiešām redzējušas šo izrādi, un tā personīgi uzrunājusi un radījusi vēlmi lasīt, meklēt atbildes uz jautājumiem, piemēram, kāpēc tiek skandēta rinda: «Kukainīt, re, kā saule spīd, iemācies sauli, kukainīt!», kāpēc uz skatuves tiek izvests ēzelītis?

Garīgs radinieks

Meitenes atzīst, ka, lai gan nav uzaugušas ar šo dzeju, tomēr tai ir sava vieta viņu dzīvē – vienai vairāk tīk pozitīvais, provocējošais, citai sentimentālais, mierinošais liriskais varonis. Katrā ziņā tas neesot tik viegli noformulējams, kas tieši piesaista viņa daiļradē – tur ir kaut kas netverams un katram savs. Ļoti dziļi un emocionāli I. Ziedoņa daiļrade iespaidojusi Jutu, kura ir arī uzrakstījusi pētniecisko darbu par eksistenciālisma izpausmēm I. Ziedoņa daiļradē, viņa arī ciemojusies pie dzejnieka mājās. «Ja citiem garīgais pamats ir Bībele, tad man tās ir Ziedoņa epifānijas. Ir bioloģiskie un garīgie radinieki, viņš ir garīgais,» īsi teic Juta, atzīstot, ka ļoti pārdzīvojot dzejnieka aiziešanu.

Šķirstīs arī nākotnē

Lai gan skolnieces atturīgi izpauž savas zināšanas un domas par I. Ziedoni, skolotāja uzsver: viņa daiļrade nav rets ciemiņš ne šajā klasē, ne skolā. «Piemēram, šodien mums bija konkurss, veltīts rakstniekam. Šajā klasē esam arī dziedājušas dziesmas ar viņa vārdiem. Patiesībā daudzas meitenes dzīvo ar rakstnieka darbiem, un intīmākā noskaņā viņām būtu arī ko teikt par Taureņu uzbrukumu,» teic D. Simsone, piebilstot, ka rakstnieka aiziešana liks uz viņa devumu paskatīties citādāk. Viņa cerot, ka ar I. Ziedoni būs tāpat kā ar Raini, kuru šķirsta un šķirs arī nākotnē, un katrs atradīs ko savu. Priecē, ka tālāk viņa devumu nesīs arī jauni ļaudis, piemēram, fonds Viegli, kurš realizē dzejniekam Imantam Ziedonim tuvu misiju: «Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties.»

Maz literatūras stundu

Vaicāta, vai rakstnieka daiļrade tiek pietiekami plaši mācīta skolās, D. Simsone nogroza galvu: «Diemžēl vairāk programmās atvēlēt vietas Ziedonim nav iespējams. Valsts standarti ir iznīcinājuši latviešu literatūru kā sugu, atvēlot tai tikai dažas stundas. Mēs gan skolā cenšamies dot plašāku ieskatu – īpaši humanitārajās klasēs. Eksaktajiem gan tās ir tikai divas stundas nedēļā. Tas ir briesmīgi, ka mēs kultūrai un literatūrai skrienam cauri lēkšiem. Šīs meitenes ir kā pēdējie mohikāņi, kurām literatūra interesē vairāk.»

Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas vadītāja, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas direktora vietniece Anita Vanaga gan uzskata, ka I. Ziedoņa daiļrade tiek apgūta pietiekami plaši, bet tas gan ir arī atkarīgs, pēc kādas programmas un mācību grāmatas strādā. «Galvenais ir dot ieskatu viņa daiļradē, salikt akcentus, parādīt garīgā ceļa meklējumus, tālākais jau pašu ziņā,» akcentē A. Vanaga.