Finansējuma pieaugums Latvijas zinātnei «ir nulle», jo valsts nepilda likumā noteikto, līdz ar to šobrīd paredzēto 36 miljonu vietā tā saņem tikai 7,9 miljonus latu gadā. Šādā situācijā apdraudēta ne tikai zinātniskā personāla saglabāšana, bet zinātnes pastāvēšana vispār, uz problēmas nopietnību uzmanību vērš Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA).
Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas izbraukuma sēdē, kas notika Latvijas Zinātņu akadēmijā un kurā piedalījās arī izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, LIZDA vadītāja Ingrīda Mikiško uzsvēra, ka «ir pēdējais brīdis skatīties, ko vēl var darīt, tāpēc te pulcināti cilvēki, kuri var palīdzēt, un tie, kuriem jāpalīdz». Diemžēl Latvijas zinātnei šobrīd jāapmierinās ar sēnalām no valsts budžeta – bāzes finansējums tai ir tikai 21% no nepieciešamā, un gadiem netiek pildīts Zinātniskās darbības likums, kurā ir noteikts, ka finansējumam ik gadu jāpieaug par summu, kas ir ne mazāka par 0,15% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Šis gads par pozitīvām pārmaiņām neliecina, drīzāk otrādi, jo «ir pirmais, kad, tam sākoties, nav neviena skaitļa, kas ļautu plānot gada budžetu un pagarināt līgumus ar darbiniekiem», satraukumu pauda Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadītāja Dace Bula, piebilstot, ka valsts pārvaldes attieksme novedusi nacionālo zinātni līdz krīzei, kāda valsts pastāvēšanas 20 gados nav pieredzēta. Ja līdz šim situāciju glāba Eiropas Savienības fondu finansētie projekti, tad, tiem beidzoties, daudzos zinātniskajos institūtos darba samaksa sarukusi līdz 60–100 latiem mēnesī. Situāciju vēl traģiskāku dara tas, ka nav naudas arī atlaišanas pabalstiem, līdz ar to nav nekāda «sociālā spilvena».
«Par kādu attīstību lai runā, ja naudas nav pat augsti novērtētu projektu īstenošanai,» sašutumu neslēpa Latvijas Zinātņu padomes (LZP) priekšsēdētājs Andrejs Siliņš. Lietišķo un fundamentālo pētījumu finansēšanai LZP rīcībā esot tikai 3,2 miljoni latu jeb 0,02% no IKP, no tiem viens miljons paredzēts iesākto projektu turpināšanai. «Patlaban varam atbalstīt tikai 64 starptautisko ekspertu ļoti augstu novērtētus projektus, bet vēl 156 paliek zem svītras, jo to īstenošanai pietrūkst 6,7 miljoni latu,» rokas noplātīja A. Siliņš, paužot neizpratni par to, ka apstākļos, kad IKP aug, zinātnei jādzīvo joprojām krīzes apstākļos, kad nauda nozarei tika apcirpta par 62%.
R. Ķīlis, konstatējis, ka, izklausoties, valsts līdz šim nav bijis tas labākais darba devējs, ieteica rīkoties kā individuālajiem darba ņēmējiem – iet un meklēt citu darba devēju. Viņš arī nesolīja īpašus uzlabojumus, jo «nevaram gaidīt, ka tuvākajā desmitgadē lielākā daļa no finansējuma zinātnei būs no valsts». To, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) sistemātiski pilda tikai noteikto daļu no likumā noteiktā – diemžēl tāda situācija Latvijā izveidojusies, un ne tikai viņa vadītā ministrija šādi rīkojas. «Savulaik tika izdomāti cipari – fiskāli neatbildīgi. Kāpēc? Acīmredzot politiskā situācija bija tāda,» pieļāva ministrs. Tomēr esot lietas, ko varot darīt kopā, piemēram, palīdzēt piesaistīt līdzekļus no citiem avotiem, izvērtēt darbības mērķus. Taču IZM varot sniegt institucionālo atbalstu, nevis tiešā veidā iejaukties konkrētās iestādēs.
Komisijas vadītāja Ina Druviete, izvērtējot šo tikšanos, atzina, ka tā nav sasniegusi savu mērķi.