Ceturtdiena, 22.februāris

redeem Adrians, Ārija, Rigonda

arrow_right_alt Latvijā

Krievu žurnālists: Krievijā ir lielāka interese par situāciju Ēģiptes kūrortos, nevis Latvijā

© F64 Photo Agency

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Krievijas lielākā laikraksta Argumenti i fakti galvenais redaktors Nikolajs Zjatkovs, kurš Rīga viesojās pēc Starptautiskā mediju kluba Formāts A3 ielūguma.

– Kādas ir aktuālākās tēmas Krievijas medijos šodien?

– Lasītāji ir ļoti atšķirīgi. Viņiem ir atšķirīgas intereses un vajadzības. Ja runājam par politiskām tēmām, tad viens no jautājumiem, kas ir svarīgs lasītājiem, – vai opozīcija Krievijā ir nomirusi pilnīgi un galīgi un vai ir kādas iespējas ietekmēt varu? Lasītājiem, kurus politika neinteresē, ir svarīgi jautājumi par sadzīvi un sociālo tematiku – komunālo maksājumu, cenu un tarifu pieaugumiem. Lai gan Krievijā pērn pensijas tika paceltas un aprīlī gaidāma vēl viena pensiju palielināšana, tomēr pensiju pieaugums ne vienmēr apsteidz cenu pieaugumu. Biznesa eliti interesē pavisam cita līmeņa jautājumi. Kā adaptēties jaunajos politiskajos apstākļos. Kādas sekas būs tam, ka vadošais Medvedeva un Putina tandēms ir mainījies – Vladimirs Putins nosaka politiku, bet Dmitrijs Medvedevs risina saimnieciskus jautājumus. Kā pielāgoties jaunajiem apstākļiem, jo cīņa par resursiem, ietekmi turpinās. Viens ir skaidrs: Vladimirs Putins – tas ir nopietni un uz ilgu laiku. Nav skaidrs, kas notiks ar Medvedeva apkārtnes cilvēkiem? Mainās arī opozīcija. Krievijas dome ir kļuvusi daudz patstāvīgāka, agresīvāka. Valdošajai partijai tagad tiek atļauts daudz vairāk un arī opozīcijas līderiem ir jādomā, ko tagad darīt.

– Ja vadāmies no tēmas, kuru Krievijas līderi Dmitrija Medvedeva vadībā pacēla Davosas forumā, tad svarīgākais jautājums ir sākt otro privatizācijas vilni. Ja lasām Argumenti i fakti, tad iznāk, ka iedzīvotāji drīzāk aicinātu nacionalizēt jau privatizēto...

– Privatizācija interesē salīdzinoši nelielu cilvēku grupu. Vairākums privatizāciju uztver ar bažām. Labā atmiņā ir pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu t. s. bandītiskā privatizācija. Cilvēkiem tika iedota viņu privatizējamā daļa privatizācijas vaučera izskatā, un tas viss tika pazaudēts. Dažiem izdevās iegūt bagātību, bet vairākums palika ar garu degunu. Cilvēki mēģina saprast, kā privatizācija skars viņus. Tiem, kam naudas pietiek tikai ikdienas tēriņiem, privatizācija ir tukša skaņa, uz viņiem tā neattiecas. Privatizācija ir banku, oligarhu, Rietumu kompāniju izdevība. Cilvēki saprot, ka valsts uzņēmumus viņi vēl kaut kā var ietekmēt, kaut vai nosakot tarifa lielumu. Ja ir gāzes, naftas vai enerģētikas uzņēmums un tas pieder valstij, tad attiecībā uz tarifiem cilvēkam ir kaut kādas iespējas panākt sev labvēlīgu politiku. Ja uzņēmums pieder Eiropas vai Ķīnas investoriem, tad iespēju ietekmēt vai kaut ko panākt nav nekādu. Tāpēc tauta uztraucas. Politiķi un Kremlim uzticīgie žurnālisti viņiem mēģina skaidrot, ka no privatizācijas iegūtā nauda nonāks valsts budžetā un tad visiem būs labi. Finansisti pat izskaitļos, par cik lielu summu tiks papildināts valsts budžets. Tikai, kas mums no tā, ka valsts budžets pieaugs par tādu vai citu summu? Ja privatizācijas laikā iegūtā nauda tiks novirzīta ASV obligāciju iegādei, tad šī nauda nonāks Amerikā. Kas no tā tiks vienkāršajam cilvēkam? Ļaudis to nesaprot.

– Krievijas interneta mediju vidē izskan daudz stiprāki argumenti pret privatizāciju. Kamēr naftas nozare bija valsts pārziņā, tika finansēta ģeoloģiskā izpēte, veidojot izpētesieguves balansa sistēmu. Pēc privatizācijas naudas resursi tiek novirzīti nevis ģeoloģiskai izpētei, bet gan jahtu un britu futbola klubu pirkumiem...

– Tas ir ļoti labs jautājums un labs piemērs. Kas tad ir efektīvāks – valsts vai privāts īpašums?

PSRS laikā dominēja valsts īpašuma forma. Tad tika pateikts, ka Rietumos cilvēki dzīvo labāk tāpēc, ka tur ir privātīpašums. Valsts īpašumus ierēdņi pārvalda neefektīvi, zog, bet privātais no sevis taču nezags un darīs visu, lai būtu izdevīgi viņam, un no tā visiem būs labums. Tagad ir pagājis laiks un liela daļa īpašumu jau visai ilgi ir privātās rokās, tostarp arī naftas komplekss, ostas utt. Rodas jautājums, tas tiek plaši diskutēts arī zinātnes aprindās, vai patiešām privātais īpašums ir efektīvāks par valsts īpašumu? Izrādās, ka tagad atbilde vairs nav tik viennozīmīga. Noskaidrojās, ka no visiem privātajiem uzņēmumiem tikai daži, piemēram, Lukoil, iegulda izpētes darbos un nākotnē.

Daudziem nav vēlmes ieguldīt ilgā perspektīvā, un viņi neredz arī jēgu šādiem ilgtermiņa ieguldījumiem. Bagātie kļūst transnacionāli. Šie ļaudis, domājot par savu bērnu nākotni, vairāk raugās uz Rietumiem, jo tur ir skaidra un sakārtota likumdošanas sistēma, sakārtota sadzīve, ielas ir tīras, viegli pirkt un pārdot, kriminālā sistēma ir kontrolējama utt. Savukārt Krievija paliek par vietu, kur iegūst naudu, bet kurā neiesaistās ilgtermiņā. Bagātie Krievijā jūtas kā tādā pagaidu darbā. Aizbraukt projām nedrīkst, jo te tiek iegūta nauda. Protams, var ņemt un vienaā mierā pārdot visus Krievijas aktīvus un sākt biznesu Rietumos. Tikai tur nav tādu iespēju, nav tik lielu ienākumu – gan banku, gan izejvielu ieguves, gan citās sfērās. Krievijā var pelnīt procentu desmitus, bet Rietumos tikai dažus procentus. Cerības, ka kādreiz no valsts un sabiedrības noprivatizēto īpašumu izdosies saglabāt uz mūžīgiem laikiem, mazinās, tāpēc dzīvo tuvākai dienai. Tā arī veidojas dzīve. Ar darbiem Krievijā, ar sapņiem un nākotni Rietumos.

Valsts uzņēmumiem tika un tiek noteikti uzdevumi, kas ir obligāti, – politika taupīt resursus, palielināt ieguvi utt., bet privātajiem dažkārt to nemaz nevajag, viņiem vajag tagad un uzreiz un nav vēlmes domāt par ilgtermiņa ieguldījumiem. Galvenais motīvs bieži vien ir gluži cilvēciska alkatība. Ir žēl tērēt naudu izpētei. Jahtai nav žēl. Pie reizes oponēšu jums par jahtām un futbola klubiem. Tā nav tikai izprieca. Šiem pirkumiem bija ļoti svarīgi stratēģiski mērķi. Pirms tam Rietumos neviens nezināja Krievijas bagātāko cilvēku uzvārdus. Bija jāmaina krievu imidžs no briesmīga mužika uz civilizētu cilvēku, bija jāintegrējas Rietumu sabiedrībā. Ne ar kādiem reklāmas tēriņiem nebija iespējams nopirkt to publicitātes apjomu, kas notika, kad Romāns Abramovičs nopirka britu futbola klubu Chelsea. Viens pirkums, un par tevi uzzina visa pasaule. Viņš momentā kļuva slavens. Cits Krievijas oligarhs Aleksandrs Ļebedevs nopirka britu laikrakstus The Independent un The Independent on Sunday un arī kļuva slavens un pazīstams. Tas ir loģisks un saprotams solis. Šiem pirkumiem ir pilnīgi cits mērķis. Tā nav izšķērdība.

– Vai Krievijas prese ir brīva? Cik bieži jums zvana no Kremļa un saka, ko drukāt, bet ko ne? Kad bija pēdējais zvans?

– Jautājums ir provokatīvs, bet nav sarežģīts. Parastā dienas ritmā no Kremļa nezvana. Taču kontakti ir. Regulāri notiek galveno redaktoru tikšanās ar prezidentu, premjerministru un nozares ministriem. Šīs tikšanās notiek, neierakstot sarunu (bez mikrofona), lai visi varētu pilnīgi brīvi izteikties par savām vai nozares problēmām. Manuprāt, tas nav slikti. Es nevaru teikt, ka visas mūsu problēmas ar to tiktu atrisinātas, taču tas ir nozīmīgs informācijas apmaiņas kanāls. Tā kā esmu lielākā laikraksta galvenais redaktors, tad parasti mana sēdvieta ir iepretim prezidentam. Norisinās vaļsirdīga saruna, kurā ir gan atbildes un jautājumi, gan diskusija, kuras laikā mēs strīdamies viens ar otru...

Varu apgalvot, ka Krievijas drukātie mediji ir neatkarīgi gan pēc to īpašnieku struktūras, gan pēc tematikas. Drukātajos medijos ir visaptverošs tematisks spektrs, atveriet Novaja gazeta, Vedomosti, Komersant, Moskovskij komsomoļec (MK), Argumenti i fakti un citus izdevumus. 100% brīvības nav, bet tādas jau nekur nav. Īpašniekiem ir savas intereses, un tās jebkurā pasaules vietā risina ar galveno redaktoru palīdzību.

– Vai zvani no Kremļa kaut ko nerakstīt ir bijuši, vai pēdējo piecu gadu laikā ir bijis kaut viens šāds zvans?

– Nē! Tieši šādā formā man nav zvanījuši un šādus priekšlikumus nav izteikuši. Ļoti reti gadās, kad zvana un aicina atbalstīt kādu kampaņā. Teksts ir aptuveni šāds: «Vai jūs rakstīsiet par šo tēmu? Mēs zinām jūsu pozīciju, bet aicinām jūs līdzsvaroti atspoguļot šo jautājumu, dodot lasītajiem iespēju uzzināt arī mūsu pozīciju.»

Kad notika opozīcijas mītiņi, neviens nezvanīja un nekādi ieteikumi, ko rakstīt un kā rakstīt, netika izteikti.

Iespējams, ka es kaut ko nezinu, iespējams, ka TV attiecības tiek veidotas savādāk, taču Argumenti i fakti tirāža ir tik liela, ka laikraksts pēc ietekmes neatpaliek no TV. Krievijai šī ir diezgan jutīga tēma. Rietumos tiek rakstīts, ka Krievijā masu informācijas līdzekļi nav brīvi. Tikai Krievijā nav Propagandas ministrijas, kura visus nostādītu ierindā, lai visi sinhroni pildītu pavēles. Ikviens var izvēlēties savu ceļu. Vienas lielas avīzes redaktors ir izvēlējies atbalstīt varas aktivitātes un tādā griezumā visu atspoguļo. Laikrakstam ir liela tirāža, un ar šādu pozīciju tas nav nekāds margināls izdevums. Ir ceļš, ko izvēlējās Dmitrijs Muratovs no Novaja gazeta. Tā ir asa un nežēlīga varas kritika, balansējot un, es pat teiktu, pārkāpjot atļautā robežas, jo Novaja gazeta ne tikai veic, kā kādreiz mēdza teikt, aģitācijas un propagandas darbu, bet uzstājas kā aktīvs mītiņu un protestu organizators. Pirms mītiņa viņi rīko konkursu par labāko plakātu un pēc tam nosauc labāko lozungu. Šie lozungi daudzos gadījumos jau pārsniedz to robežu, no kuras sākas civiltiesiska atbildība, kad tiek izteikti personiski konkrētu valstsvīru apvainojumi un tamlīdzīgi. Viss notiek. Es domāju, ka arī Dmitrijam Muratovam nezvana, jo zvanīt nav jēgas. Tas ir viņa izvēlētais ceļš, un neviens neslēdz ciet šo izdevumu.

Laikrakstā MK ir rubrika Vēstules prezidentam. Prezidenti mainās, bet rubrikas autors paliek tas pats, un gandrīz katrā numurā ir raksts, kas ir kā sitiens – bāc! –varai tieši saules pinumā. Kad mēs koleģiāli jautājām, vai kādreiz kaut kas ir bijis, tad atbilde ir: «Dažkārt gadās, bet tāda ir dzīve. Ja tu esi kādu aizskāris, tad esi gatavs pieņemt, ka aizskartajam ir tiesības vērsties tiesā, bet, pirms iesniegt prasību, var piezvanīt un izteikt visu, ko domā.» Tas pats attiecas uz raidstacijām.

Valstij ir jāietekmē un jāsadarbojas ar masu informācijas līdzekļiem. Tas ir normāli. Par to nevajag diskutēt. Krievijā problēmu loks ir cits. Valstij tieši un pastarpināti pieder ļoti liela daļa no mediju telpas. Valstij pieder akcijas lielākajās televīzijās. Valstij pieder raidstacijas, milzīgs skaits vietējo TV. Vietējā prese pieder apgabalu, rajonu un pilsētu pašpārvaldei. Tas atstāj ievērojamu ietekmi uz reklāmas tirgu. Viņi reklāmu pārdod par kapeikām... Tirāžas, ņemot vienu izdevumu, nav lielas, bet šo izdevumu ir tik daudz, ka to kopējā tirāža ir milzīga.

Šajā jomā, protams, brīvības ir visai maz. Aif darbojas gan federālā, gan reģionālā līmenī. Mums ir 67 reģionālie izdevumi, kas ir laikraksta nodaļa vai meitasuzņēmumi. Savulaik vietējā līmenī netika izveidota privāto masu informācijas līdzekļu sistēma, pretstatā federālajam līmenim, kurā privatizācija notika un lielie masu informācijas līdzekļi tika pārdoti privātiem īpašniekiem. Tas noteikti bija pozitīvi. Reģionos privatizācija praktiski nenotika.

– Vai ir vērojams, ka no Krievijas informatīvās telpas lēnām izzūd informācija par Latviju?

– Ja ir konflikti un nesaskaņas, tad tas veicina kādas valsts pieminēšanu informatīvajā telpā. Ar Latviju es šādu procesu nesaskatu.

Neapvainojieties, bet lielākai daļai, izņemot tos, kas padomju laikā bija saistīti ar Latviju, un tos, kas īpaši interesējas par postpadomju telpu, informācija par Latviju nav svarīga. Daudz svarīgāka ir informācija par Ēģipti, Turciju, jo turp daudzi brauc atpūsties ziemas laikā. Arī tāpēc, ka pavadīt vienu nedēļu atpūtas bāzē Piemaskavā ir divreiz dārgāk, nekā pavadīt vienu nedēļu Turcijā, braucienu turp un atpakaļ ieskaitot. Lasītājiem daudz svarīgākas ir tēmas, vai Ēģiptē tiks pieņemts aizliegums lietot alkoholu, vai aizliegs pludmalēs uzturēties bez reliģiska tērpa. Tas krievus interesē vairāk par situāciju Latvijā. Tas nav nekas nedabisks. Kad ceļoju uz ārzemēm, tad esmu redzējis, ka ir brīži, kad nedēļas laikā vietējā TV nav nevienas informācijas no Krievijas. Mani tas neaizvaino. Tas ir normāli. Ja Krievijā nenotiek kaut kas ārkārtējs, tad Rietumiem pat par Krieviju nav īpašas intereses.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"