Imants Kalniņš: Mēs nemākam pārvaldīt savu valsti
«Es negaidīju, ka manai vēstulei būs tāda rezonanse. Vairāk vai mazāk sekoju, kas notiek Latvijas politikā un sabiedriskajā dzīvē kopumā, un es nonācu pie domas, ka vajag izteikt savu attieksmi pret to, kas man šķiet būtisks,» teic komponists Imants Kalniņš.
«Es sapratu, ka mana vēstule var nepatikt cilvēkiem, kuri darbojas politikā, bet nesaista savu darbību ar tādiem jēdzieniem kā valsts, tautas nākotne, kultūra. Ja vēstule ir izraisījusi tādu rezonansi, iespējams, mēs beidzot sāksim runāt par šīm tēmām?» retoriski vaicā komponists.
Savā vēstulē, kuru nodrukāja Neatkarīgā un kas bija «adresēta, pirmkārt, visiem latviešiem», Imants Kalniņš uzdeva svarīgu jautājumu: uz kurieni iet Latvija? Jautājums un tā risinājumi daļu lasītāju uzmundrināja, citus – satracināja, vēl citus – pārsteidza nesagatavotus. Vēstulē skartie temati prasījās turpināties. Tāpēc šodien – intervija ar komponistu.
Imanta Kalniņa ģimene kopš pagājušā rudens atkal dzīvo Liepājā: Rīgā viņš neesot varējis uzrakstīt nevienu noti. «Bet te, Liepājā, ir svaigs gaiss, jūra, te ir pilsēta, kurā piedzimst vējš,» pasmaida Imants. Viņš komponē savu 7. simfoniju.
– Tu savā vēstulē saki: «Valsts bez nākotnes – vai tas ir tas, ko mēs esam izcīnījuši, sadodoties rokās Baltijas ceļā un ceļot barikādes Rīgas ielās? Jo tas, uz kurieni mūs šobrīd kā aitu baru dzen, ir neliels aploks federatīvas Eiropas nomalē.» Šodien ir stilīgi noliegt un izsmiet tevis pieminētās barikādes, bet tev šīs barikādes, manuprāt, ir atskaites punkts. Izskatās, tu ej pret straumi, tu neklausies, ko runā noliedzēji.
– Cilvēku runāšana ir īpatnēja lieta. Šodien viņi runā tā, bet nav zināms, kā viņi rīt mainīs savas domas. Iespējams, ka tie cilvēki, kuri tieši nepiedalījās barikāžu notikumos – ne ar savu miesu, ne dvēseli, tie paliks distancēti no šī notikuma. Un, ja cilvēks atrodas distancē, tad viņš ļoti viegli pakļaujas paviršu secinājumu iespaidam. Tieši tas fakts, ka barikādes radās, bija ārkārtīgi augsts emocionālais punkts to notikumu ķēdē, kas sākās astoņdesmito gadu beigās ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē, īpaši jau Eiropā. Tieši kā emocionālā kulminācija šīs barikādes ir arī manā apziņā, un tieši tā es pret tām arī attiecos. Noniecināt mēs varam absolūti visu un jebkurā brīdī, bet šāda noniecināšana var liecināt tikai par mūsu seklumu, par mūsu nespēju šīs lietas ne tikai saprast, bet arī izjust.
– Barikādes nenoliedzami bija patriotisma izpausme. Tagad tu saki, ka patriotisma mums ir gana un ka tā «brīžiem tik daudz, ka aizmiglojas acis un maz kas ir skaidri saskatāms». Manuprāt, ir tieši otrādi – patriotisma ir par maz.
– Šis teksts ir par to, kā patriotisms līdz šim ir manifestējies Latvijas politikā. Kas attiecas uz individuālo jeb subjektīvo patriotismu, esmu pārliecināts, ka gandrīz ikviens no mums ir liels patriots. Bet politiskajā procesā šis patriotisms ir pārvērties tādā lietā, kas nepieciešama politiskās konkurences apstākļos eksistējošām partijām. Tāda patriotisma mums ir pārpārēm, un tas aizmiglo acis uz procesu kopsakarībām.
– Patriotisms un nacionālisms būs absolūti nevajadzīgas lietas federatīvās Eiropas teritorijā ar nosaukumu «Latvija», ko tu esi nosaucis par «nelielu aploku». Bet vai tad tu pirms vairākiem gadiem neredzēji, uz kurieni virzās šis eiropeizācijas process?
– Īsto virzienu mēs ieraudzījām ļoti ilgu laiku pēc tam, kad par to tika lemts un izlemts, mums pat klāt neesot. Es ļoti labi atceros mūsu atbrīvošanos no iepriekšējā jūga, atceros, ar kādām cerībām cilvēki raudzījās uz Eiropas Savienību, arī es tur redzēju to, ko vēlējos ieraudzīt. Taču Eiropas Savienība visu laiku mainījās. Es nevaru ar statistikas rādītājiem izskaidrot, cik lielā mērā ES 2004. gada politiskais kurss atšķiras no politiskā kursa šodien, taču zinu, ka šie kursi atšķiras ārkārtīgi krasi. Ja 2003. gadā, kad sākās masīva kampaņa par iestāšanos ES, būtu pavīdējusi doma par federāciju, tā būtu pavisam cita saruna ar Latvijas pilsoņiem. Bet šobrīd viss izskatās tā, it kā šis process ir iekļauts lietu dabiskajā kārtībā. Salīdzināsim tos ideālus, ar kādiem cilvēki dzīvoja Baltijas ceļa laikā un deviņdesmito gadu pašā sākumā, ar tiem ideāliem, kuru šobrīd proponē ES vadība – proti, federatīvo valsti. Šīs lietas atšķiras kā diena un nakts. Mēs varētu domāt – vienota valoda, vienota valūta, vienota, federatīva valsts, nu un? Bet būs jau vēl daudz kas cits vienots. Piemēram, Eiropas Savienības pilsonība. Un tad būs nākamā kampaņa un propaganda. Vai tas viss atbilst manam priekšstatam par nacionālu valsti – Latviju? Protams, neatbilst.
– Nosauksi Atmodas laiku un Baltijas ceļa ideālus?
– Atmodas ideāls ir neatkarīga valsts. Un tā sevī savukārt ietver visus pārējos ideālus. Tā ir valsts, kas pati sevi uztur un pati sevi vada. Tas ir jebkuras tautas ideāls – šāda tipa valsts.
– Bet tas mums šobrīd tiek atņemts.
– Zināmā mērā tas jau mums ir atņemts. Mēs redzam visu to rekomendāciju un regulu gūzmu, ko Latvija ir saņēmusi no ES, un no tāda apjoma saļodzīsies jebkuras valsts neatkarība.
– Neatkarība mums tiek atņemta, bet svēta vieta jau tukša nepaliks: šeit tiek ievazātas Rietumu nekultūras dāvanas, un to ir daudz.
– Dāvanas ir pamatīgas. Vislielākā dāvana ir milzīgais aizbraucēju skaits. Latvija nu ir kļuvusi daudz tukšāka. Otrā dāvana ir spēļu nami un izpriecu iestādes. Trešā dāvana ir noķēzītās ēku sienas. Ceturtā dāvana ir nelaimīgie cilvēki, kuri tiek saukti par bomžiem. Vēl viena dāvana – gadskārtējie praidi un eiropraids 2015. gadā, ko pasniedz krāšņā iepakojumā ar uzrakstu Eiropas demokrātijas vērtības. Dāvanas birst kā no pārpilnības raga.
– Ne mēs saprotam Rietumu demokrātijas vērtības, ne mēs mākam vadīt savu valsti... Varbūt tiešām esam nejēgas un mums vajag ganus un vagarus, kas mūs uzraudzīs Eiropas federācijā?
– Cilvēks ir pragmatiska būtne, un arī latvieši vēstures gaitā ir bijuši spiesti būt pragmatiski ar mērķi – izdzīvot. Instinkti, domāju, daudzkārt diktē mūsu rīcību. Tomēr mēs nevaram izvairīties no mēģinājumiem izprast: kura ir mūsu vērtīgākā daļa un kura – tā, kas mūs dzen postā? Un tad diemžēl es nonāku pie secinājuma, ka mēs patiešām nemākam pārvaldīt savu valsti. Kāpēc viens, otrs, piektais vai desmitais tautas un sabiedrības pilnvarotais nav spējis būt savu uzdevumu augstumos? Kāpēc šie cilvēki nav spējuši strādāt to ideālu virzienā, kuri savulaik ieraudzīti un atzīti par labiem esam? Cik lielā mērā katra cilvēka profesionālā un ētiskā kvalitāte atbilst tam, lai viņš varētu veikt viņam uzticētos uzdevumus?
– Protams, strādāt Latvijas labā ir mazliet grūtāk nekā regulāri skraidīt uz Briseli ar saliektu muguriņu.
– Domāju, ka šo situāciju lielā mērā nosaka Latvijas politiskā sistēma, kuru mēs paši esam izvēlējušies – tā dēvētā daudzpartiju demokrātija. Tā diktē savus spēles noteikumus. Daudzpartiju demokrātijas valsts pārvaldes sistēma ir slikta ar vienu parametru, un tas ir: permanenta nestabilitāte. Un šo nestabilitāti savukārt nosaka tas, ka daudzpartiju demokrātijā norisinās nepārtraukta konkurences cīņa starp partijām. To redzam acu priekšā dienu no dienas. Līdz ar to būtiskākie jautājumi ir cīņa ar konkurentiem, sevis uzteikšana, pretinieku nolikšana, tātad visi instrumenti, kas ir svarīgi ietekmes iegūšanai, lai iegūtu un saglabātu vietu uz komandtiltiņa. Tam nepieciešami visi resursi, ieskaitot finanses. Un valsts šajā konkurences aspektā balstās ideoloģiski, ne tikai praktiski. Turklāt eksistē milzīga korupcija. Es nevaru iedomāties daudzpartiju sistēmu, kurā nebūtu korupcijas. Ja mēs no šīs sistēmas izslēdzam korupciju, šī sistēma sabrūk. Ja ir šāda dienaskārtība, tad vairs neatliek ne laika, ne enerģijas, ne vēlēšanās, lai saskatītu lietu kopsakarības un runātu par valsts attīstību, valsts nākotni un cilvēku labklājību. Ja ielūkojamies mediju telpā, šie jautājumi vispār netiek analizēti. Toties ir visi iepriekš minētie jautājumi, kas ietver konkurences cīņu starp partijām. Lai padarītu par nozīmīgiem tieši šos jautājumus, tiek darīts ļoti daudz, lai novērstu sabiedrības uzmanību no lielajiem stratēģiskajiem jautājumiem. Un to var brīnišķīgi izdarīt: mediju telpa tiek līdz malām pieblīvēta ar dažādiem izklaides pasākumiem, absolūti nesvarīgiem un tukšiem. Latvijā tiek izdota vesela kaudze žurnālu un laikrakstu, ko nosacīti varam dēvēt par dzeltenajiem. Ar ko tikai cilvēka apziņa netiek piesārņota – tikai lai kāds neuzdotu svarīgos un nopietnos jautājumus. Nupat pilna prese bija ar to, cik kultūras ministrei gari (vai īsi) svārki un ka viņa saviesīgos apsākumos iedzer šampanieti. Tas tiešām ir tik svarīgi, ka par to jāraksta?
– Grūti noticēt, ka tas cilvēkus interesē.
– Es gribētu teikt citādi: kas interesē tos cilvēkus, kas lasītājiem piedāvā pabiras? Kas tas ir par mehānismu, kas cilvēkus nemitīgi baro ar šiem mēsliem? Kas ir tie cilvēki, kas darbina šīs mēslu ražošanas mašīnas?
– Tātad pareizo ceļu mēs neredzam? Par daudz pabiru?
– Bet ja es nezinu virzienu, kurā doties, kā es varu izvēlēties ceļu un satiksmes līdzekli? Taču mēs nemitīgi runājam tikai par satiksmes līdzekļiem, nezinādami, uz kurieni dodamies.
– Daļa lasītāju sašutuši, ka tu esi uzdrošinājies cildināt latviešu kultūras uzplaukumu 60.–90. gados. Kā tad nesašutīsim – toreiz taču bija krievu laiki, un tad nekas labs nevarēja notikt. Bet īstenība šodien cita: valsts ne sevišķi vēlas investēt kultūrā un izglītībā.
– Tas mani arī pārsteidz. Savulaik, pieskardamies tam vēstures posmam, kas saucās pirmskara Latvija, un apgūdams tā laika mantojumu, izbrīnījos par to, ka tajos īsajos divdesmit gados, kamēr eksistēja Latvijas brīvvalsts, tika paveikts ārkārtīgi apjomīgs darbs tieši kultūras un mākslas laukā, ietverot tajā visu – literatūru, folkloru, teātri, mūziku, glezniecību. Ņemsim vērā to, ka pirmie brīvvalsts gadi bija ļoti trūcīgi, bet izdarīts bija ļoti daudz. Tagad gribas salīdzināt tos gadus ar šiem divdesmit gadiem. Es neesmu ne kolekcionāra, ne statistiķa tipa cilvēks, tāpēc man nav ciparu, ko likt priekšā, bet ir lietas, kas man duras acīs. Šobrīd arī tiek izdotas grāmatas – neskaitāmi daudz. Bet kāds procents ir latviešu literatūra? Es kā lasītājs neesmu informēts, kādi mums šodien ir rakstnieki un dzejnieki. Toties redzu, ka grāmatveikals ir pilns ar tulkotu literatūru, kas – kā man stāsta – esot pasaules topā. Vai Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem no tā ir kāds labums? Es šaubos. Parunāsim par kino! Pirmskara gados Latvijas kino, protams, vēl bija bērna autiņos, bet tas, kas Latvijā radīts 60.–90. gados, tā ir latviešu kino klasika, ar ko mēs patiešām varam lepoties. Vienā rakstā mēs nenosauksim visus izcilos latviešu aktierus un režisorus, kas uz teātra skatuves un kinofilmās parādījās zibens spožumā. Un dzeja? Pietiek nosaukt Imantu Ziedoni un Ojāru Vācieti, lai visiem viss būtu skaidrs. Un tēlotāja māksla? Tā bija izcila tajos krievu laikos. Šodien es neredzu izcilības. Jā, es zinu dažus cilvēkus, kas ir ļoti talantīgi, redzu tādus, kuriem ir nākotne, bet... Toreiz, krievu laikos, mākslas un kultūras cilvēki visu laiku bija dienaskārtībā, bija sabiedrības acīs un sarunās. Šodien dienaskārtībā ir tie cilvēki, kuri izpelnījušies vai nu skandālistu, vai piedzīvojumu meklētāju, vai likumpārkāpēju slavu. Šodien viņi ir dienas varoņi. Toreiz tādi cilvēki netika uz skatuves. Šodien viņi tiek. Tā ir vēl viena dāvana, ko Rietumu demokrātija mums ir uzdāvinājusi.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"